Pavasara līdakas

Līdaku nārsta laiks ir atkarīgs no meteoroloģiskajiem apstākļiem, proti, no gaisa un ūdens temperatūras un ledus stāvokļa, un mūsu ūdeņos tas parasti sakrīt ar marta otro pusi un aprīli. Tieši šajā periodā katru gadu ir arī saudzējamais laiks, kad to makšķerēšana ir aizliegta. Nārsts parasti sākas, kamēr vēl ir ledus, un tad līdakas nekas cits, izņemot nārstu, neinteresē. Pēc tam gan sākas jauna dzīve. Pēcnārsta periods ir viena no divām līdaku makšķerēšanas sezonas kulminācijām. Taču makšķernieka sekmes lielā mērā atkarīgas no tā, cik labi viņš izprot zivju uzvedību šajā laikā.

Līdakas pēc nārsta līdzīgi kā citas zivis ir nogurdinātas, tās zaudējušas daudz enerģijas un svara, un vajadzīgs laiks, lai atjaunotu spēkus. Mātītes zaudē vairāk svara nekā tēviņi, un pēc nārsta tās tūlīt pamet šo vietu, taču aktivitāti atgūst lēnām un šajā laikā barojas galvenokārt ar viegli iegūstamu barību. Ne velti šajā laikā efektīvākais makšķerēšanas paņēmiens ir dzīva vai beigta zivtiņa.

Tēviņi nārsta vietā ierodas pirmie un parasti pamet pēdējie, nereti viņi vienu divas nedēļas vēl uzturas tās tuvumā, turklāt barojas aktīvāk nekā mātītes. Tāpēc tos noķert ir vieglāk. Pats svarīgākais, makšķerējot līdakas pavasarī, ir izvērtēt, kur un kad ir noticis nārsts un kurp zivis devušās. Līdaku pētnieki kā galveno faktoru, kas iespaido līdakas pēcnārsta maršrutu, uzskata laika apstākļus, neaizmirstot, ka katrā konkrētā ūdenstilpē situācija var veidoties dažāda.

Galvenais, kas būtu jāievēro, ir: pastāvīgā un siltā laikā ūdens sasilst straujāk, nārsts norisinās ātrāk un līdakas ātrāk pamet šo rajonu. Savukārt vēss laiks darbojas pretēji – nārsts var ieilgt, un ieilgst arī līdaku uzkavēšanās nārsta vietu tuvumā. Uz nākamo loģisko jautājumu – kurp dodas līdakas pēc tam – atbilde ir vienkārša, taču ļoti nekonkrēta: uz tuvākajām vietām, kur ir daudz viegli pieejamas barības.

Lai izprastu, kur ūdenstilpē ir šādas vietas, tā jāiepazīst un nedaudz jāiedziļinās procesos, kas notiek, piemēram, konkrētajā ezerā. Mūsu platuma grādos pavasarī siltums līdz zemākajiem ūdens slāņiem nonāk lēni. Līdz ar to jāsecina: gan ūdensaugi, gan sīkie ūdens organismi, gan arī sīkās zivtiņas ātrāk attīstās tajās ezera daļās, kas ātrāk sasilst, tātad seklumos. Attiecīgi arī līdakas šajā periodā galvenokārt uzturēsies seklākās vietās. Tiesa, lielākās līdakas relatīvi agri pārvietojas uz dziļākām vietām ar aukstāku ūdeni.

Taču ne vienmēr viegli ir rast skaidrību, kuras ir seklas vietas. Divi metri, piemēram, Babītes ezerā ir visdziļākā vieta, turpretī Usmas ezerā tas skaitās sekli. Šis ir viens no apstākļiem, kāpēc seklos ezeros, kā Babītes, līdaku nārstam sekojošo pārvietošanos prognozēt grūtāk, to būtiski iespaido arī citi apstākļi. Dziļos ezeros līdakas parasti no nārsta vietas vispirms pārvietojas uz tā sauktajiem zemūdens līdzenumiem, kas atrodas 2 – 3 metru dziļumā. Jebkurā gadījumā priekšroka tiek dota nārsta vietai vistuvākajiem saules apspīdētajiem un no vēja pasargātajiem līčiem.

Tieši pēc nārsta, kad ūdens temperatūra ir 4–5 grādi pēc C, līdakas ir nav aktīvas, un, ja dienas ir pelēkas un vēsas, tās vienkārši guļ paslēptuvēs. Uz jautājumu, cik ilgi līdakas uzturas seklumos, lai atgūtu kondīciju, nav precīzas atbildes. Pētījumi rāda, ka šis laiks var būt nedēļa, bet var būt arī mēnesis.

Tuvojoties vasarai, līdaku aktivitāte pieaug, tā mainās arī atkarībā no laika apstākļiem. Vējš, kas saviļņo ūdeni, un apmākusies diena labvēlīgi iespaido zivis. Turpretim saulainā laikā līdakas turas slēptuvēs, un tās var mēģināt pievilināt galvenokārt šo slēptuvju tuvumā, un šādās dienās tās visbiežāk var sastapt ūdenszāļu biezokņos un dziļākās vietās.

Nevajadzētu palaist garām neievērotus arī citus apsvērumus. Piemēram, pavasarī, ja ir aukstas naktis, seklās vietās arī ūdens atdziest straujāk un no rīta tā temperatūra seklumos var būt zema, dažreiz pat ir ledus kārtiņa. Uz copi šādā rajonā var nesteigties.

Taču, tuvojoties pusdienlaikam un sasilstot ūdenim, līdakas pārvietojas uz seklākām vietām, un dienas laikā to aktivitāte pieaug. Šo zivju pētnieki uzskata, ka izteikti aktīvas tās kļūst, kad ūdens temperatūra sasniedz 10–15 grādus. Šajos apstākļos agresīvāki un aktīvāki kļūst arī lielie īpatņi, to aktivitāte kļūst prognozējama, un tie biežāk gadās makšķernieku lomos.

Mūsu ūdenstilpēs šāda ūdens temperatūra ir novērojama jūnija pirmajā pusē. Aktivitātes iemesls ir vienkāršs – ūdenim sasilstot, paātrinās arī vielu maiņa līdakas ķermenī, un, lai to nodrošinātu, jāuzņem vairāk barības. Tomēr tas neturpinās ilgi. Ūdenim vēl vairāk sasilstot, aktivitāte mazinās. Temperatūrai paaugstinoties virs 20 grādiem pēc Celsija, līdakas pārvietojas, kur vēsāk! Dažreiz tie ir dziļumi, dažreiz ārēji nenosakāmas vietas, kurās ieplūst apakšzemes avoti, tie var būt arī vēsāku strautu ieteku rajoni. Pastāvot stabilam siltam laikam, šādās vietās var sastapt relatīvi daudz līdaku, arī lielus eksemplārus. Kad stipri vēji izraisa ūdens masu kustības un tāpēc ūdenstilpē pazūd rajoni, kuros ir izteikta temperatūras starpība, zivis izklīst.

Ir izpētīts, ka vasaras sākumā līdakas jūt temperatūru atšķirību un pārvietojas vēsuma virzienā, ja starpība ir 5 grādi. Uzturoties vietās, kur ir aukstāk, līdakas tomēr nav aktīvas, un par vislabāko ēsmu tiek uzskatīta dzīva zivtiņa.

Viss minētais ļauj secināt, ka, līdakas spiningojot pavasarī, priekšroka dodama vizuļiem, kuri pārvietojas lēni (līdzīgi kā rudens copē). Turpretim pavasara beigās, ūdenim sasilstot, lēnā vizuļa kustība nav noteicošais faktors, līdaku agresivitāte līdz zināmam laikam pieaug, un, sākoties vasarai, lielāka ir arī strauji vadītu un kustīgu vizuļu (arī rotiņu ) efektivitāte. Vienlaicīgi strauji mazinās cerības noķert lielās līdakas. Tas jāatliek uz rudens periodu.
*Pievienotajos attēlos redzami vizuļu veidi, kuriem es dodu priekšroku pavasara pusē.