Uz copi Norvēģijas fjordos
PrintētSkandināvija ar savām milzīgajām ūdeņu bagātībām, tai skaitā arī Norvēģija ir kļuvusi relatīvi viegli pieejama kaimiņzeme arī Latvijas makšķerniekiem. Tas var interesēt visus, kuri grib izmēģināt Latvijā relatīvi ierobežoti pieejamo jūras zivju makšķerēšanu.
Lai nokļūtu Norvēgijā ir daudzi ceļi, maršruta izvēlē svarīgi ir saprast, kura vieta ir galamērķis un kādi finansu resursi ir pieejami. Ņemot vērā, ka Dienvidnorvēģija ir stipri apdzīvota un pārpildīta ar Rietumeiropas tūristiem, no mūsu makšķernieku viedokļa, manuprāt, interesantākie ir Vidusnorvēģijas un Norvēģijas ziemeļu rajoni. Tie ir pietiekoši bagāti ar zivju resursiem. Pie tam pastāv likumsakarība, kura var interesēt rekordzivju medniekus – jo tālāk uz ziemeļiem, jo lielāka ir varbūtība noķert kādu milzu eksemplāru. Tātad, izvēloties galapunktu, atliek tikai atrast vietu, kura atbilst katra copmaņa prasībām un sapņiem. Kā vienu no interesantām vietām piedāvāju tālāk pieminēto Lauvsnes (atslēgas vārdi, meklējot internetā - Lauvsnes, Flatanger) ciematu.
Kopš Rīgā ir pieejams prāmis Rīga – Stokholma, uz Vidusnorvēģiju var doties ar savu transportlīdzekli caur Stokholmu. Ja mērķis ir Norvēģijas ziemeļi, jākalkulē, varbūt lietderīgāk ir izmantot austrumu koridoru un izmantot relatīvi īslaicīgo braucienu ar prāmi no Tallinnas uz Helsinkiem. Veidojot maršrutu, tiem, kas izmanto savu auto, derīgi zināt, – Norvēģijā ir stipri daudz mums neierastu ātruma ierobežojumu, tādēļ vairums ceļotāju izvēlas maršrutus, kas iespējami ilgi ved caur Zviedriju vai Somiju, un, kuros pa Norvēģiju jābrauc iespējami īsas distances.
Pēdējā laikā visai labas iespējas parādījušās, izmantojot tiešos lidojumus no Rīgas lidostas uz Trondheimu. Pie tam, savlaicīgi plānojot ceļojumu, šajā maršrutā var iegādāties biļetes par visai pievilcīgām cenām. Līdzīgi varianti ir iespējami arī, lidojot caur Oslo.
Visu minētie apstākļu un saklausīto pavasara copes atreferējumu iespaidā mūsu nelielā 8 makšķernieku grupa kārtējam 2009. gada ceļojumam Norvēģijas virzienā izvēlējās variantu, kurš ļāva iespējami ātri nokļūt Norvēģijas fjordos un jau 11. maijā mēs bijām ceļā uz copi Norvēģijā. Nedēļu garā ceļojuma mērķis bija jau no iepriekšējiem ceļojumiem zināmais ciemats Lavsnes. Vispirms bija lidojums līdz Trondheimai, pēc tam 200 km ar busiņu, kuru vadīja mūsu galamērķa – bāzes Zanzibar Inn īpašnieks, līdz nedaudz uz austrumiem izvietoto piejūras ciematu Lavsnes (jāpiezīmē, tas pats businš atveda mūs atpakaļ uz lidostu ceļojuma beigās).
Lai gan maija sākumā Norvēģijas kalnos parasti vēl ir daudz sniega, jūras tuvumā Golfa straumes iespaidā piekrastē to nevar manīt, te klimats ir izteikti maigāks nekā iekšzemē. Kā stāstīja vietējie, pie Lavsnes sniegu varot redzēt tikai piecas dienas gadā. Jūra te vienmēr ir vaļā un makšķernieki, neskatoties uz polāro nakti, te sastopami visu gadu.
Izvēloties galamērķi, jāņem vērā, ka parasti visās Norvēģijas bāzēs, kuras sniedz laba līmeņa servisu makšķerniekiem, aktīvās sezonas laikā lielākai grupai brīvas vietas ir grūti atrast. Makšķernieki no Rietumeiropas tās rezervē jau iepriekšējās sezonas beigās. Protams, var izvēlēties arī kādu ekonomisku variantu un meklēt kādu privātu naktsmītnes un laivas īpašnieku. Visā Norvēģijas piekrastē un uz salām ir daudz sīku laivu bāzu, kuras iegādājušies ārzemnieki, tai skaitā pat latvieši, kuri sezonas laikā meklē iespēju nedaudz piepelnīties, tās izīrējot saviem tautiešiem un paziņām.
Laika apstākļi maija beigās var būt mainīgi, jārēķinās, ka maija sākumā dienas laikā vidējā temperatūra parasti ir +5 līdz +15 C robežās. Taču gadās, ka vējš rimst un dienām ilgi var valdīt gluži dienvidnieciska svelme. Arī mūsu ceļojuma laikā pirmās divas dienas bija mākoņainas ar temperatūru +10 C rajonā, bet pēdējas dienās varēja sauļoties, jo gaisa temperatūra vietām bija pat +25 grādi.
Par makšķerēšanu. Kā jau minēju, brauciena laiku mūsu grupa izvēlējās speciāli aktīvās sezonas sākumā, kad makšķernieku spiediens vēl nav sevišķi liels. Cerējām ņoskaidrot, kas ķeras tieši šajā periodā, jo pēc nostāstiem varējām noprast, ka maija sākumā fjordu tuvumā jāuzturas lielākām mencām. Bāze Zanzibar Inn saviem klientiem piedāvā komfortablas laivas, aprīkotas ar jaudīgiem motoriem un nepieciešamākajām navigācijas ierīcēm, tādēļ bija doma veikt dažus izbraucienus arī uz dziļjūras copi. Protams, papildus bija arī vēlme pārbaudīt dažus jaunus makšķerrīkus - kātus un pilkerus. Ar visu ekipējumu - kātiem, spolēm, auklām un pilkeriem mūs apgādāja firma „Salmo”.
Pirmās mūsu ceļojuma dienas Norvēģijas piekrastē valdīja pelēks, vējains un brīžiem lietains laiks. Makšķernieki, kas bāzē bija pirms mums un jau kādu laiku bija pavadījuši copē, stāstīja, ka cope ir stipri sarežģīta – traucē stiprais vējš un jūras viļņošanās, tāpēc grūti atrast nopietnus zivju barus. Tas viss un mūsu tieksme nesarežģīt sev dzīvi noteica mūsu copes sākuma stratēģiju – palikām fjordos, kur vienmēr varēja atrast aizvēju, un dažādos dziļumos no 10 līdz 100 m diapazonā vienkārši meklējām un meģinājām piemānīt visu, kas ķeras.
Visa mūsu kompānija lietoja galvenokārt vieglākā un vidējā gala jūras copes rīkus - 1,80 m līdz 2,40 m garus kātus, paredzētus 30 – 150 g smagiem mānekļiem, 30 – 200 g smagus pilkerus, multiplikātoru spoles ar pīto auklu ar diametru aptuveni 0,25 - 0,3 mm. Galvenā metode bija žibulēšana ( vai pilkerēšana)
Personīgi pirmo reizi izmēģināju firmas „Salmo” vidējās cenu klases jūras spininga kātu 2.10 m. Ļoti normāls kāts, lai kā atlikušajās dienās forsēju zivju vai pat laivas vilkšanu, kāts to visu izturēja. Tā kā seklākās vietās pielietojām arī tievākas auklas un vienkāršu spiningošanas metodi, pieminēšanas vērts bija „joks”, kuru ar līdzīgu kātu nodemonstrēja Normunds G. Normunds piekāra 150 g smagu pilkeri un gribēja parādīt, ka ar pirmo metienu var aizmest pat 200m tālu. Kā tas bieži gadās, metiens tika pārforsēts un kāts, kurš pirms tam bija izturējis daudzas pārslodzes un novērtēts kā nesalaužams, jau pirmajā mēģinājumā vienkārši pārlūza uz pusēm. Kā saka, skola maksā naudu.
Kā tas bieži gadās, zivis uz mūsu pirmajiem mēģinājumiem atsaucās negribīgi, visticamāk, neatradām īstās vietas. Pirmās 10 – 30 m dziļumā pieteicās 1-3 kg smagas menciņas. Tiem, kuri darbojās lielākos dziļumos, gadījās arī pa kādam jūras asarim un saidai. Kaut gan fjordos eksistējot likumsakarība – tumšā laikā gaišus mānekļus, gaišā laikā tumšus, mēs kaut ko tādu nespējām novērot – zivis ķērās it kā nejauši, dažādos slāņos uz dažādiem mānekļiem. Svarīgi bija atrast vietu, kur uzturas zivis. Pirmo dienu lielākā zivs bija 7 kg smaga menca, kura bija Gundara K. kontā. Kopumā viss noritēja kā plānots, - lai gan panākumi katrai no mūsu trijām laivām bija dažādi, jau pirmajā izbraukumā bijām sagādājuši tik daudz zivju, ka varējām par ēdiena sagādi neuztraukties visā nedēļas garumā.
Nākošās dienas laiks nomierinājās un jūra it kā norima. Tas iedrošināja mūs noīrēt lielu laivu un kopā ar gidu nelielā kompānijā doties atklātā jūrā, lai pamēģinātu dziļjūras copi 300 – 400 m dziļumā. Taču, izbraucot atklātā jūrā konstatējām, ka vilnis ir gana gluds, bet pat ar lēnu vējiņu samērā liels un pamatīgi šūpoja laivu, kas apgrūtināja copi jau 200 m dziļumā. Arī zivis gida sameklētajās tuvākajās vietās nemaz negribēja ķerties, mūsu kolekcija tika papildināta tikai ar dažām ne sevišķi lielām jūras vēdzelēm. Ne lielās mencas, kuras te bija ķērušas iepriekšējos gados, ne pollakus nemanījām. Pēc pāris stundām cope jau bija apnikusi. Kad neatlaidīgākie copmaņi akmeņos bija norāvuši vairākus savus 500 g smagos mānekļus, bet pārējiem pēdējie spēki bija izsmelti un rokas kļuvušas nejūtīgas pēc savu mānekļu apnicīgas vilkšanas no 200 m dziļuma, secinājām, ka šī cope neatbilst mūsu mentalitātei un metām mieru.
Sevi mierinājām ar domu -noķert zivi jau varētu, bet ko darīt ar to zivi? Parasti mēs lielāko daļu zivju, par brīnumu daudziem bāzes viesiem, citu zemju copmaņiem, laidām atpakaļ, taču no tāda dziļuma izvilkta un atlaista zivs nedzīvo. Mūsu stihija – seklāki ūdeņi, kuros zivju ir pietiekoši, bet ir lielāka variantu izvēle un rīcības brīvība. Attiecīgi nākošas dienas pavadījam fjordos, atkal meklēdami interesantas vietas, aizvējus un mūsu interesēm atbilstos’’aku copi. Izrādījās, ka arī netālu no krasta vietās, kur bija strauji dziļuma kritumi, var atrast skaistas zivis. Andrim 80 metru dziļumā izdevās nomedīt mūsu kompānijas rekordzivi - aptuveni 13 kg smagu mencu.
Nedēļas otrajā pusē fjordod valdīja dienvidniecisks laiks – gandrīz bezvējš un gaisa temperatūra dienā ap +25 C. Taču cope bija it kā pieklususi, zivis bija jāmeklē jaunās vietās. Kamēr mēs darbojānmies ar relatīvi nelielām zivīm, no mūsu bāzes kaimiņiem uzzinājām, ka viņi pat šajā , kā mēs teiktu, bula laikā atraduši 10 – 12 kg smagas mencas fjordos pavisam netālu - tikai 20 minūšu braucienā no bāzes.
Lai gan pirms brauciena daudz pārrunājām paltusu tēmu, diemžēl, pietrūka enerģijas un arī pacietības, lai nodotos paltusu meklējumiem. Plekstveidīgajām vai, kā mēdz teikt, plakanajām zivīm parasti jāpielieto cita ķeršanas pieeja – tās jāmeklē smilšainās vietās un jāpielieto paņēmieni, kuri līdzinās parastai grunts makšķerēšanai. Uz āķa liek lielu zivs gabalu un to lēni pārvieto pa grunti. Var arī vienkārši kā pie mums - iemetot ēsmu no krasta, vai ievedot ar laivu, aprīkojot makšķeri ar zvaniņu un likties uz auss. Vietējie dažkārt lieto pat iebarošanu, nolaižot uz grunti bojā piesietu tīkliņu ar zivs gabaliem. Tas mums likās pārāk garlaicīgi, tāpēc neviena plekste mūsu lomā negadījās. Mūsu galvenais pavārs Normunds G. ar skaudību vērtēja, kādas skaistas filejas iznāktu no skaista 15 kilogramīga paltusa, kuru pēdējā dienā iznesa krastā mūsu konkurenti no Slovākijas.
Jebkurā gadījumā secinājums pēc brauciena bija vienots – komfortablie sadzīves apstākļi un pati cope fjordos ir patīkama pārmaiņa Latvijas makšķerniekiem un te ir vērts atgriezties.