Mušiņmakšķerēšanas pamati

Tiem, kas nodomājuši apgūt mušiņmakšķerēšanas tehniku vai papildināt savas iemaņas, var ieteikt vairāk pievērst uzmanību metienu apguvei. Kā zināms, tā ir visdarbietilpīgākā apmācības daļa, pilnībā pārvaldot darbošanos ar mušiņauklu, pārējās darbības un konkrētos makšķerēšanas paņēmienus apgūt ir daudz vienkāršāk.
Turpmāk īsi par svarīgākajiem elementiem un tehnoloģiju. Tikai viena piebilde -  tehnikas apraksts bieži izskatās daudz komplicētāks nekā pati darbība, jo sevišķi, ja šo darbību uzskatāmi nodemonstrē.

Sagatavošanos metiena izpildei sāk, piemeklējot sev ērtāko mušiņkāta roktura satvērienu. Eksistē vairāki satvēriena veidi, no kuriem visbiežāk pielietotais ir ar īkšķi roktura virspusē. Ja mušiņkāts ir viegls un plauksta ir pietiekoši stipra, veiksmīgi var izmantot arī citus satveršanas paņēmienus, piemēram , ar rādītāja pirkstu roktura virspusē. Varētu teikt, ka šis satvēriena veids ir piemērots sevišķi precīziem metieniem nelielā attālumā. Auklu parasti fiksē vai nu kreisajā rokā vai arī satvēriena rokā, parasti starp labās rokas pirkstiem un kāta rokturi. Pēc tam apgūst "tukšos" metienus. 
Par tukšajiem metieniem sauc mušiņkāta ritmiskus vēzienus uz priekšu un atpakaļ, kuru laikā aukla tiek turēta lidojumā gaisā, un netiek nolaista lejup. Šo vēzienu laikā makšķernieks var mainīt auklas garumu, pagarinot vai saīsinot to, un izvēlēties metiena plakni un auklas lidojuma virzienu, tas ir, nomērķēt mušiņu noteiktā punktā. Svarīgi ir saprast un izjust, ka aukla( un muša) lidos tajā virzienā, kurp pārvietojas kāta spices gala riņķis brīdī, kad kāta vēziens tiek apturēts. Šādus tukšos metienus reizēm veic arī makšķerējot, lai izžāvētu sauso mušiņu, tāpēc kastingā (sacensības makšķerēšanas metienu tehnikā), kura vingrinājumu sastāvā ir šādi tukšie vēzieni, tos sauc par "sausajiem" metieniem. No tiem atšķiras tā sauktie slapjie metieni, kad auklu paceļ gaisā no ūdens (vai laukuma), un pēc atpakaļvēziena atkal uzreiz nolaiž lejup. Pagarinājumu šajā gadījumā veic, auklu " izšaujot" tik, cik to katrs spēj šo divu vēzienu laikā.

Trenējoties tukšo metienu izpildē, makšķernieks attīsta pareizu metiena spēka izjūtu, mācās izturēt pauzes starp vēzieniem, apgūst darbības ar kreiso roku. Svarīgi, lai šajā etapā mušiņmakšķernieks saprastu, kā veidojas auklas cilpa tās lidojuma laikā, cilpas platuma kontroles principus, iemācītos brīvi un nepiespiesti kontrolēt auklas lidojumu.
Viena no izplatītākajām iesācēju kļūdām ir mušiņauklas metieni, liekot uzsvaru uz fizisko spēku. Metot mušiņauklu, princips – jo spēcīgāk metīsi, jo tālāk lidos, – nedarbojas, ja nav apgūta pienācīga metienu tehnika, kuras iesākumi meklējami precīzā tukšo metienu izpildē. Turpmāk tas palīdzēs atrisināt daudzas problēmas, kuras makšķerniekam rodas pie ūdenstilpes, un kuras var novērst ar precīzu metienu tehniku. Tikai viens piemērs,- nepārvaldot tehniku, jau metienu laikā nākas pazaudēt daudz mušiņu. Tās vai nu notrūkst nepareizas pauzes laikā, vai arī ieķeroties pilnīgi neparedzētās vietās. Jāievēro, ka vispāratzīts ir princips - mušiņmakšķerēšanas metienus pietiekoši ātri var apgūt, tikai trenējoties uz sauszemes, vislabāk pieredzējuša trenera vadībā.
Tukšo metienu izpildes prasme ir pamatā tādiem paņēmieniem, kuri tiek apgūti nākošā etapā, kā vienkāršie un dubultie ievilcieni. Mušiņmakšķerēšanā metiena tālums lielā mērā ir atkarīgs no ātruma, kādu makšķernieks var nodrošināt auklai. Vienkāršotā veidā auklas paātrinājumu var iegūt tikai ar mušiņkāta vēzienu un fiksētu auklu. Taču ar to auklas paātrināšanas iespējas vēl netiek izsmeltas. Papildus paātrinājumam kalpo auklas ievilciens. To izdara vēzienu laikā, un te svarīgāko lomu spēlē kreisās rokas kustība. Vienlaicīgi ar kāta vēzienu atpakaļ kreisā roka, kurā ir fiksēta aukla izdara kustību uz leju tā, lai kreisā roka ar tajā fiksēto auklu pārvietotos kāta kustībai pretējā virzienā, proti, attālinātos no kāta.( Jāpiezīmē - šī ir svarīga fāze un šeit ir ļoti vienkāršots apraksts). Šādas kustības rezultātā gaisā lidojošā aukla tiek caur riņķiem ievilkta (tādēļ to sauc par ievilkšanu) un mušiņauklas augšupejošā daļa iegūst papildus paātrinājumu. Ja to izdara tikai vienreiz kāta turp-atpakaļ kustības laikā, to sauc par vienkāršo ievilcienu. Ja šādu ievilcienu izdara, vēzējot gan uz priekšu un gan arī atpakaļ, veidojas dubultais ievilciens. Praksē visi ievilcieni parasti ir dubultievilcieni. Šis paņēmiens ļauj, izdarot salīdzinoši īsus vēzienus, vienlaicīgi piešķirt auklai salīdzinoši lielu paātrinājumu un ievērojami sašaurināt auklas lidojuma cilpu, kas, savukārt, dod iespēju vieglāk izpildīt metienu lielākā attālumā. Ievilcienu var izdarīt ar dažāda garuma kustībām, metot 10-12 m garu auklu, auklas paātrināšanai var pietikt ar īsu, 20 - 30 cm garu bet ātru plaukstas kustību, lai pārvaldītu 15-20 metrus garu auklu, nepieciešams jau garāks (40-80 cm) ievilciens. Bez minētā ievilciena pielietošanas, grūti iztikt arī vējainā laikā un gadījumos, kad ir jāizpilda metieni 25-35 m attālumā, kad par galveno veiksmīga metiena priekšnosacījumu kļūst šaura auklas cilpa. Pie tam eksistē dažādi uzskati par ievilciena izpildi.(der zināt, ka 70- 80% no auklas paātrinājuma iegūst ar kāta vēzienu, bet pārējo papildina kāta atsperīgums).        
Tikpat nozīmīgs paņēmiens mušiņmakšķerēšanas metienu tehnikā ir auklas "izšaušana". Par auklas "izšaušanu" sauc auklas izmetienu, kas notiek tajā momentā, kad auklas darba daļa vēziena un ievilciena radītā paātrinājuma iespaidā vēziena beigu daļā velk caur riņķiem auklas iepriekš sagatavoto papildus rezervi, atlaižot auklu, tās daļa pagarinās – tiek "izšauta". "Izšaušanai" nepieciešama tukšo metienu un ievilcienu prasme, un, jo precīzāka un sinhronāka ( tas nozīmē - īstā brīdī izpildīta) ir darbība ar kreiso roku, jo efektīvāk var veikt "izšaušanu". Tikai apgūstot "izšaušanu", mušiņmakšķernieks var cerēt uz metieniem 20-40 m robežās. Izšaušana ir neatņemama tehnikas sastāvdaļa arī tiem makšķerniekiem, kuri lieto WF vai ST tipa auklas. Neapgūstot šo paņēmienu, makšķernieks nekad neizbaudīs šo auklu dotās iespējas. Apgūstot auklas pagarināšanu, to izšaujot, jāievēro, ka vissvarīgāko lomu te spēlē precīza auklas vēzēšana vienā plaknē un iespējami šaura auklas cilpa un auklas lidojuma kontrole. Kad makšķernieks ir apguvis trīs minētos paņēmienus, kas veido mušiņmakšķerēšanas tehnikas pamatu, var uzskatīt , ka vienlaicīgi ir apgūts arī makšķerējot visbiežāk pielietotais standartmetiens pāri galvai.

Izdarot metienu pāri galvai, mušiņkātu pārvieto gandrīz vertikālā plaknē. Ja mušiņkātu vēzē tuvu horizontālai vai pat horizontālā plaknē, sanāk sānu jeb horizontālais metiens. To izmanto tādos gadījumos, kad ir nepieciešams auklu vadīt tuvu ūdens virspusei, lai iemestu mušiņu, piemēram, zem pār ūdeni nolīkušiem koku zariem. Šis paņēmiens ir efektīvs arī vējainā laikā. Tā kā vēja ātrums tuvu ūdens virspusei ir mazāks, arī vēja iedarbība uz auklu ir mazāka. Sānu metienu bieži izmanto, ja aukla jānolaiž uz ūdens no vienas vai otras puses attiecībā pret straumi.

Vēl par dažām tehnikas niansēm. Diezgan bieži pēc metiena pret straumi aukla atrodas galvenajā straumē, kuras ātrums ir lielāks nekā vietā, kur atrodas mušiņa. Šajā gadījumā mušiņa tā vietā, lai mierīgi peldētu straumes ātrumā, tiek rauta pa ūdens virsu un pārvietojas ar palielinātu, proti, nedabisku ātrumu, un parasti saka, ka notiek tas, ko angliski apzīmē ar "drag", latviešu valodā to varētu saukt par nedabīgu dreifu. Izņemot gadījumus, kad tas tiek pieļauts apzināti, vairumā gadījumu šāda situācija tiek vērtēta negatīvi, tā bieži kļūst par iemeslu tam, ka mušiņa zivij sāk likties aizdomīga un piesardzīgākās zivis zaudē par to interesi. Lai samazinātu šāda dreifa ietekmi, kā viens no paņēmieniem der auklas "piezemēšana" uz ūdens loka veidā ar sānu metiena palīdzību. Kamēr straume vispirms iztaisno auklas loku, mušiņa peld netraucēti un dabīgi, jo tās dreifs sākas nedaudz vēlāk. Bieži ar šādu sīkumu pietiek, lai mušiņa paspētu savaldzināt zivi. Iepriekš izklāstītais ir tikai vispārīgs metienu tehnikas apraksts. Eksistē vesela rinda speciālo metienu vai tā saukto triku metienu, kuri ir gan nedaudz komplicētāki, taču dažubrīd dod pārsteidzošas iespējas manipulēt ar mušiņauklu visdažādākajās situācijās. Katram, kurš ir pamēģinājis turēt rokā mušiņmakšķeri, agrāk vai vēlāk rodas jautājums – kā pašam novērtēt iegūtās iemaņas. Lai sāktu makšķerēt, protams nav jābūt augstas klases speciālistam, tas nāks ar laiku. Lai uzsāktu makšķerēt, pietiek, ja var manipulēt ar auklu 5-10 m garumā. Mūsdienīgu līmeni mušiņmakšķerēšanas metienu tehnikā var raksturot ar prasībām, kuras viena no lielākajām mušiņmakšķernieku organizācijām pasaulē - FFF (Federation of Fly Fisherman) izvirza tiem, kuri vēlas saņemt šīs federācijas sertifikātus, lai varētu profesionāli nodarboties ar mušiņmakšķerēšanas apmācību dažādos kursos. Lai iegūtu tā saukto sertifikāta pamatvariantu, pretendentam ir jānodemonstrē, ka viņš ir spējīgs ar vienrocīgo 6. klases mušiņmakšķeri ne garāku par 2,70 m veikt visdažādākos metienus. Minēšu tikai dažas no normām, kuras ir jāizpilda, konkrēti :

- ar labajā rokā fiksētu auklu mušiņa jāaizmet 20 m attālumā,

- ar dubultievilcienu – 27 m attālumā,

- jādemonstrē "sausie" metieni un dubultievilciens ar 20 m garu mušiņauklu,

- jādemonstrē un jāizskaidro citi dažādie triku metieni, tipiskākās kļūdas un to novēršanas metodes.

Vienlaicīgi eksistē arī tā sauktais meistartests, tajā prasības ir vēl augstākas un normatīvie attālumi vidēji ir par 10-20 % lielāki. Uzreiz varu pieminēt, ka Eiropā nav daudz speciālistu, kuri ir izpildījuši šos normatīvus, vidēji 2-5 cilvēki pat slavenākajās mušiņmakšķerēšanas valstīs. Jāpiezīmē gan, ka pasaulē starp daudzajām makšķernieku organizācijām ir vērojama konkurence, tādēļ eksistē arī dažādas savstarpēji konkurējošas sertificēšanas programmas.

Vairākumā gadījumu par nevēlamu parādību ir uzskatāma iepriekš minētais dreifs, kas ir vērojama tajos gadījumos, kad kaut kas neļauj mušiņai brīvi peldēt pa straumi, piemēram, aukla atrodas mierīgā tecējumā, bet mušiņa straumē. Novērst vagas veidošanos var ar sānu metiena pretējā virzienā palīdzību. Palīdz arī metiens, kuru dēvē par "izpletni". Tas ir parasts metiens pāri galvai, kuru virza uz iedomātu mērķi 1-2 m virs ūdenstilpnes virsmas. Noslēguma fāzē mušiņkātu aptur vertikālei tuvā stāvoklī, pēc kā roku ar mušiņkātu nolaiž lejup. Mušiņa šajā gadījumā krīt par 2-3 m tuvāk kā parasta metiena gadījumā, bet aukla veido loku, ja pēc auklas nolaišanas to pavada ar kāta noliekšanu uz leju, tas ļauj mušiņai netraucēti peldēt šos papildus metrus, kamēr loks iztaisnojas. Līdzīgu efektu var panākt, auklu pēc metiena pāri galvai nolaižot uz ūdens līkloču līnijas (čūskas) veidā. To panāk, makšķerkāta galu auklas nolaišanas brīdī svārstot horizontālā plaknē.

Riņķa metiens tiek izpildīts, ja apstākļi neļauj atvēzēties atpakaļ. Pirms metiena makšķerniekam jāizvelk caur caurlaides riņķiem rezerves auklas gabals. Makšķerkātu lēni paceļ līdz vertikālam stāvoklim vai nedaudz vairāk, neļaujot auklas cilpai atslābināties, kātu strauji virza uz priekšu(izdara metiena kustību) un aptur, kad makšķerkāts atrodas tuvu ūdens virsmai. Riņķa metienu var izdarīt ne tikai vertikālā, bet arī citās plaknēs.

Ar divrocīgu makšķerkātu nevar izdarīt ievilcienu, jo kreisā roka ir aizņemta. Toties auklas "izšaušana" parasti izdodas, jo vēzieni tiek izdarīt ar lielu spēku. Pārējos elementos atšķirību praktiski nav.

Iepriekš aprakstītie paņēmieni vēl nav viss par metieniem. Ir vesela virkne modifikāciju, kuras makšķernieki izmanto katrā atsevišķā gadījumā. Ja ir izdevies apgūt pamatpaņēmienus un izprast auklas lidojuma mehāniku, tad makšķerniekam nesagādā grūtības izvēlēties piemērotāko metienu savu mērķu sasniegšanai.

Vēl tikai daži padomi. Makšķerējot mušiņai dažreiz ir jānolaižas uz ūdens pēc iespējas klusāk un iespējami līdzīgi dzīvam kukainim. Šim nolūkam mušiņu virza uz iedomātu mērķi, kas atrodas nedaudz augstāk par reālo. Aukla lido un atritinās šajā virzienā, pavadiņa iztaisnojas, un mušiņa pirmā klusi skar ūdens virsmu.

Mušiņas pārvietošanai ūdenī parasti izmanto visdažādākos auklas s aīsināšanas(ievilkšanas) paņēmienus. Šos pašus paņēmienus izmanto arī gadījumos, kad mušiņa straumes nesta peld pretī makšķerniekam un ir nepieciešams uzturēt ar to stabilu kontaktu. Katrs makšķernieks parasti apgūst pats savus paņēmienus, kā manipulēt ar auklu, tai skaitā arī  lai pārvietotu mušiņu pa ūdeniun pievilinātu zivi.

Zivs pieciršana un izvadīšana – izpildes kārtībā pēdējie makšķerēšanas tehnikas elementi. Pieciršanu parasti veic ar vienkāršu paņēmienu – makšķerkātu paceļ nedaudz augšup. Pieciršanas signāls bieži var būt zivs šļaksts, bet biežākas un, diemžēl, arī vājākas pazīmes ir gandrīz nemanāma auklas apstāšanās vai kāda aizdomīga zivs kustība mānekļa tuvumā. Dažkārt makšķerniekam vienkārši jāredz, kā zivs ķer mānekli, reizēm jāseko mušiņai, citkārt – jāvēro auklas galiņa kustības vai speciāli auklai jāpiesien lielu "sauso" mušiņu (vai ko līdzīgu, proti , signalizātoru), pēc kuras varēs spriest par ķērienu. Jāievēro, ka, jo tālāks ir metiens, jo grūtāk ir novērot ķērienus un izdarīt piecirtienu.

Pēdējā makšķerēšanas fāze – zivs izvadīšana – ir pati atbildīgākā un emocionālākā. Galvenais ir iemācīties nesasteidzināt notikumus. Protams, arī vilcināties nevajag, mēdz būt arī reizes, kad vilcināšanās ir par iemeslu neveiksmei, taču tas notiek retāk. Pievilkt zivi sev ieteicams tikai pēc tam, kad tā ir galīgi zaudējusi spēkus. Makšķerkātu turklāt ieteicams turēt gandrīz vertikāli, īpaši izvadot lielas zivis, kuras izmisīgi cīnās līdz pēdējam brīdim( starp citu, lai iespējami ātrāk izvadītu zivi ,  ir jārīkojas nedaudz atšķirīgi). Šāds kāta stāvoklis ļauj atvairīt zivs mēģinājumus norauties pat ar pavisam īsu auklu.  Izvadot lielas zivis, vairāk jādarbojas ar makšķerkātu nevis ar spoli. Liela zivs bieži it kā pamirst upes dibenā, un dažreiz izkustināt to no vietas ir ļoti grūti. Tādos gadījumos makšķerkātu var noliekt gandrīz horizontālā stāvoklī un mēģināt pagriezt zivi pretēji straumes virzienam. Šādā stāvoklī straumes ietekmē zivs nogurst ātrāk.

Ja kādu interesē ātri apgūt visas šeit pieminētās iemaņas, lūdzu, droši kontaktēties jst@fishing.lv. Aprīlī un maijā ir paredzētas dažas nodarbības.