Mušiņmakšķernieka pamatinventārs.

Mušiņmakšķerēšanas pamatinventāru veido mušiņkāts, spole un speciālā mušiņaukla. Izvēloties mušiņmakšķerēšanas rīkus, līdzīgi kā izvēloties citus makšķerrīkus, vispirms ir jāvadās no paredzamajiem makšķerēšanas apstākļiem. Proti, jānovērtē, kurā ūdenstilpnē un kādas zivis gatavojas makšķerēt. Šis apstāklis ir noteicošais, lai spriestu par nepieciešamo mušiņauklu un optimālo mušiņkāta garumu. Par pamatelementu tiek uzskatīta aukla un atbilstošs mušiņkāts, funkcionāli kā mazāk svarīga tiek vērtēta spole.

 Mūsdienu mušiņaukla ir speciāli veidots augsti tehnoloģisks produkts, kas sastāv no diegveida serdes, kura ir ieslēgta sintētiska materiāla apvalkā. Visi materiāli tiek piemeklēti ar tādu aprēķinu, lai auklai ar noteiktu diametru ( 1,2 –2 mm robežās) atbilstu noteikti svara rādītāji. Auklas svara rādītāji ( precīzāk - auklas pirmo 10 jardu svars) ir pamatā starptautiskai auklu klasifikācijai pēc auklas svara. Tā ir tā sauktā AFTMA klasifikācija.

Par auklu klasifikāciju un konstrukciju.

  - cilindriskā aukla L

  - konusveida  ST

  - dubultkonusa  DT

  - torpēdveidīgā  WF

Atkarībā no auklas diametra un tās svara proporcijām mušiņauklas, vai nu turas ūdens virspusē, vai arī grimst. Atbilstoši tās iedalās peldošajās auklās, kuru apzīmējumā parasti ir burts F, un grimstošajās auklās, kuru apzīmējumā ir burts S. Grimstošajām auklām vienmēr ir mazāks diametrs un tās ir iekrāsotas tumšos toņos, peldošās auklas parasti ir gaišā krāsā. Atbilstoši auklas diametra izmaiņām garumā auklas var būt cilindriskās, kuru apzīmējumā ir burts L; konusveida – ST (single tapered) , dubultkonusa – DT (double tapered); un  torpēdveidīgās ( ar paresninājumu priekšgalā) – WF (weight forward). Tādā veidā katras mušiņauklas pilns apzīmējums ietver vismaz trīs rādītājus. Piemēram, marķējums DT 10S norāda, ka tā ir dubultkonusa grimstošā 10. smaguma klases aukla.
Mušiņauklu attīstības gaitā ir radušās daudz dažādu modifikāciju, kuras savā starpā atšķiras ar atsevišķu posmu garumiem, konusīgumu, īpatnējo svaru, krāsu un citiem parametriem. 

Lai gan šodien rūpniecība piedāvā visdažādākās auklas, joprojām ir fani, kuriem sagādā prieku pašrocīgas auklas. Saprotams, ka izdarīt to ar parastiem līdzekļiem ir grūti.

Izvēloties auklas, rodas jautājums, kāda aukla ir labāka – konusa, cilindriska vai torpēdveida. Viennozīmīgas atbildes uz to nav. Kādreiz cilindriskā aukla kā vienkāršāka bija arī lētāka, ar to  nav sarežģīti rīkoties, izpildot manipulācijas nelielā attāluma, to veiksmīgi var izmantot arī kā smagāku galvu arī tālākiem metieniem 18-20 metru tālumā. Taču mušiņas pieskaršanās ūdens virsmai iznāk asāka, kas reizēm traucē gūt panākumus. Šodien tirgū ir koniskās auklas, kuru cenas maz atšķiras no cilindrisko auklu cenām, tādēļ cilindriskās auklas tiek izmantotas arvien retāk. Vienlaicīgi koniskā aukla dod svarīgas priekšrocības. Tā atvieglo mušiņas maigu "piezemēšanos" ūdens virsmai, labi "strādā" vidēji tālos metienos 6-15 m robežās. Taču koniskās auklas efektivitāte samazinās, ja ir jāizdara tāli metieni. Lai varētu vieglāk izdarīt tālākus metienus 15-30m robežās, jo sevišķi vējainā laikā, der apgūt arī torpēdveida auklas. Taču arī tās nav bez trūkumiem- ar tām ir grūti izdarīt bieži pielietoto riņķa metienu un tā modifikācijas, arī palabot auklas peldējumu ir gandrīz neiespējami, pie tam parasti torpēdveida auklas ir arī nedaudz dārgākas par citu veidu auklām. Kā jau minēju, lētu torpēdveida auklai līdzīgu variantu, tā saucamo "šaujamo galvu", līdzīgu kā attēlā ar ST apzīmētajai , var pašrocīgi izveidot no cilindriskas auklas nogriežņa, pievienojot tievāku pagarinātājauklu.
Peldošās auklas izmanto, makšķerējot zivis ūdenstilpes virspusē vai mazās ūdenstilpnēs. Grimstošās auklas ir neaizstājamas, makšķerējot dziļu ūdenstilpju dibena slāņos vai straujās upēs. Sevišķi efektīvas šādiem mērķiem ir tā saucamās ātri un sevišķi ātri grimstošās auklas ar izteikti mazu diametru.

Mušiņmakšķeres kāts ārēji atšķiras no spininga kāta pirmām kārtām ar spoles turētāja izvietojumu – tas atrodas pašā kāta galā, proti, zem roktura. Tikai divrocīgiem kātiem zem spoles turētāja ir roktura daļa , kura paredzēta satveršanai ar otru roku. Mušiņmakšķeres kāts ir aprīkots vismaz ar 8-10 neliela
diametra caurlaides riņķiem, reizēm tiek izmantoti arī viegli čūskveida riņķi, taču to vienkāršākajiem variantiem ir būtisks trūkums – aukla bieži skar makšķerkātu, kas, savukārt, rada papildus berzi un traucē izdarīt tālus metienus, jo īpaši lietainā laikā. Jāievēro, ka katru makšķerkātu vislabāk ir izmantot kopā ar tam atbilstošu auklu, parasti ne vairāk kā 3 smaguma klašu ietvaros. Piemēram, ja optimālā ir 6. smaguma klases aukla, var izmantot arī 5. un 7. klases auklas.

Mušiņmakšķerēšanas spole maz atšķiras no parastās inerces spoles. Tā spēlē otrā plānu lomu , jo to izmanto vien auklas glabāšanai un tikai atsevišķos gadījumos, auklas uztīšanai, izvadot zivi. Lai aukla izvilktos ar zināmu piepūli, spoles kasete ir pastāvīgi nobremzēts. Spoles izmērs galvenokārt ir atkarīgs no tā, ar kādas klases auklu to paredzēts lietot. Automātiskās spoles ir zaudējušas savu nozīmi salīdzinoši lielā svara un citu nepilnību dēļ.

Mušiņmakšķerēšanas rīki tāpat kā spiningi nosacīti dalās vieglajos, vidējos un smagajos ar aptuveni tādām pašām robežām attiecībā pret ķeramo zivju svaru. Vieglais inventārs parasti ir līdz 2,4 m garš vienrocīgais kāts , 4.-6. klases aukla un atbilstoša spole. Vidējo inventāru komplektē ar 2,4-3m garu kātu un 6.-9. klases auklu. Smagās klases inventārā ir 3,0 -5 m mušiņkāts (bieži tas ir divrocīgs) un smagas 9.-11. klases aukla. Smagākas auklas dod iespēju pielietot lielākas mušiņas un līdz ar to makšķerēt straujās upēs, bet masīvāki kāti , savukārt, atvieglo cīņu ar lielām zivīm.

Kā mānekli klasiskā mušiņmakšķerēšanā izmanto vienīgi mākslīgās mušiņas, kuras pieņemts iedalīt trijās lielās grupās: "sausās", "slapjās", citi mušiņmakšķerēšanas mānekļi, kā piemēram, strīmeri, vizuļi, mušas utt., pie tam katrai šai grupai ir savas apakšgrupas.

Konkrētu mušiņu modeļu izvēlē ir vairāki paņēmieni. Vieni makšķernieki apgalvo, ka mākslīgajām mušiņām pēc iespējas vairāk jālīdzinās to dzīvajiem prototipiem, citi to pilnībā ignorē un gūst panākumus, izmantojot neiedomājamus pakaļdarinājumus, kuru prototipi nekad nav eksistējuši. Pirmais variants visbiežāk sastopams, makšķerējot alatas, otrā varianta – fantastisko mušiņu izmantošanas - tipisks gadījums ir lašu ķeršana.

Mākslīgās mušiņas daudzi makšķernieki  izgatavo paši, taču šodien arī tirgū var atrast ļoti kvalitatīvas rūpnieciski izgatavotas mušiņas. Lai pašrocīgi veidotu mušiņu, ir nepieciešami gan dažādi instrumenti – spīles, spailītes, atvilcēji, mazas šķērītes, skuvekļa žilete, gan visdažādākie materiāli - spalvas, pūciņas, diegi, stieplītes, folijas strēmeles, līme, laka. Mākslīgās mušiņas visbiežāk tiek tītas uz 2.-12. lieluma āķiem. "Sausajām" mušiņām tiek izmantoti tievākas stieples āķi, lielu zivju makšķerēšanai var tikt izmantoti divžuburu  vai pat nelieli trīsžzuburu āķi. Par konkrēta modeļa mušiņas izvēli tiks runāts vēlāk, pašreiz izklāstīšu vispārējus apsvērumus.

Visām dzīves situācijām piemērotu mušiņu nemēdz būt. Pat vienos un tajos pašos apstākļos tās var būt vairāku veidu. Makšķerniekam jāizvēlas tāda mušiņa, kuras noderīgumam viņš pats tic, tikai tad var cerēt uz panākumiem. Saprotams, tas viss tiek darīts, ņemot vērā makšķernieka zināšanas par zivīm, apkārtējiem apstākļiem un par pašu mušiņmakšķerēšanu. Jo augstāka ir makšķernieka meistarība, jo "viltīgākas" un tai pat laikā vienkāršākas ir viņa mušiņas.

Mušiņu izgatavošanas kvalitātei ir jābūt pietiekoši augstai. Nereti jau pēc dažiem metieniem vai pēc pirmā zivs ķēriena no mušiņas pāri paliek gandrīz vai tikai kails āķis. Mušiņas konstrukcijai un izgatavošanas kvalitātei jānodrošina iespēja to izmantot atbilstoši uzdevumam: "sausajai" mušiņai jāpeld ūdens virspusē, "slapjajai" mušiņai jāgrimst ar noteiktu ātrumu. Diezgan bieži to nevar sasniegt nepareizi izvēlētu vai nekvalitatīvu materiālu vai nepareizas tīšanas dēļ. Tas var novest arī pie tā, ka samirkušas mušiņas izskats stipri atšķiras no gaidītā.

Apstākļos, kad zivju ir daudz, prasības pret mušiņas modeļa izvēli un kvalitāti parasti ir zemākas. Tāpēc panākumi vienos apstākļos vēl neliecina par labām izredzēm citos apstākļos, lai arī ārēji ļoti līdzīgos pirmajiem.

Pat vislabākā mušiņa var izrādīties slikta, ja to lieto nepareizi. Daudzi augstas klases makšķernieki uzskata, ka ar nevainojamu makšķerēšanas tehniku kuras pamatā ir perfekta mušiņas "pasniegšana", var gūt panākumus pat bez kādiem mušiņu "noslēpumainiem" modeļiem.

Mušiņmakšķerēšanas rīku sagatavošana pirmām kārtām nozīmē auklas un spoles sagatavošanu. Uz spoles kasetes sākumā uztin 50-100 (makšķerēšanai lielākās ūdenstilpnēs) m tā saucamo pagarinātājauklu ar 0,3-0,5 mm diametru, bet ne tievāku par pavadiņu. Tai pievieno mušiņauklu un arī to uztin uz kasetes. Pēc tam auklai piestiprina konisko pavadiņu, parasto pavadiņu un mušiņu.

Konisko pavadiņu parasti vai nu darina no parastās auklas dažādu diametru nogriežņiem, kas nodrošina plūstošu pāreju no resnas auklas uz tievo gala pavadiņu vai arī izvēlas vienlaidu rūpnieciski izgatavotu konusveida pavadu.

Ne spiningotājs, ne mušiņmakšķernieks nevar iztikt bez noteiktiem piederumiem – gafa vai uztveramā tīkliņa, groza zivīm, knīpstangām, šķērēm, āķu asinātāja. Ir jāpārdomā arī mānekļu – dažādo un daudzskaitlīgo mušiņu izvietošana un droša glabāšana. Jāatceras, ka mušiņas mēdz būt mikroskopiskas, tāpēc tās ir viegli pazaudēt, uzglabājot tās mitras, ļoti strauji rūsē āķi. Lašveidīgo zivju makšķerēšana nereti notiek sliktos laika apstākļos, tadēl rūpīgi jāpiemeklē silts un ūdensnecaurlaidīgs apģērbs un cits aprīkojums. Makšķerniekam jābūt gatavam uz visu, un, makšķerējot, nekas nedrīkst novērst viņa uzmanību vai radīt kādas neērtības.
. 
*Auklu diagrammām un spoles attēlam autora tiesības pieder 3M Company USA