Itālija. C.I.P.S. 2002.gada pasaules čempionāts foreļu spiningošanā.

 Latvijas komandai šī bija debija foreļu spiningošanas sacensībās. Nelielas problēmas radās ar komandas nokomplektēšanu, jo tikai nedēļu pirms izbraukšanas atkrita vairāki dalībnieki. Tomēr, neskatoties uz visām likstām, 28.maijā “busiņš” ar Latvijas komanda piecu dalībnieku sastāvā devās uz Itālijas mazpilsētiņu Claut, kur no 31.maija līdz 2.jūnijam Cellinas upē risinājās F.I.P.S.A.S. (Itālijas makšķerēšanas sporta federācija) rīkotais pasaules čempionāts foreļu spiningošanā. Latviju pārstāvēja divi ventspilnieki – Mikus Porietis, Māris Klauze un trīs liepājnieki – Uldis Bērziņš, Dainis Dulpiņš un komandas kapteinis Raimonds Kalnenieks. 

Izbraucot no Latvijas, visiem dalībniekiem garastāvoklis vienkārši lielisks un nevienam ne prātā nenāk doma, ka varētu atgadīties vēl kāda ķibele. Bet, kā jau tas dažkārt gadās, mēdz notikt no mums neatkarīgas lietas un nelietas.Pirmais pārsteigums nāca vēl tepat Latvijā – brašie un modrie, acīmredzami Līgo vakara priekšnoskaņās esošie LR muitnieki pamana, ka mūsu nule Rīgā iznomātajam busam beigusies tehniskā apskate. Nevienam no mums kaut kas tāds nav pat prātā ienācis – buss galu galā jauns utt. Par laimi problēmu atrisinām mums labvēlīgi (interesanti gan, kādu oficiālu sodu var uzlikt muita par braukšanu bez TA).
 
Esam aptuveni 200 kilometri no Bratislavas, kad plīst mūsu “Pegueot” busa sajūga trose. Pēc neliela šoka tiek sazvanīti visi iespējamie palīdzības avoti. Pagājusi stunda un ierodas vistuvāk esošā servisa pārstāvis, kurš paziņo, ka viņam tādas trosītes neesot un piedāvā divus problēmas risinājumu variantus. Pirmais – mūs aizved līdz servisam un tur mēs paliekam pa nakti, no rīta domās, ko darīt tālāk. Otrais – mēs bez sajūga 200 kilometrus braucam līdz Bratislavai, kur ir “Pegueot” centrs un viņiem noteikti būšot mums vajadzīgā sajūga trosīte. Ja nebūšot, to nekavējoties noņemšot no kāda vēl nepārdota Boxer’a. Mūs gaidīšot un viss būs kārtībā. 
Laika mums nav, tādēļ izvēlamies otro variantu. Bez īpašām problēmām, ja neskaita trīs krustojumus ar luksoforu, tiekam līdz “Pegueot” centram. Ir jau vakars un mūs, protams, neviens negaida. Serviss veras vaļā no rīta. Pārlaižam nakti turpat “busiņā”. Esam nedaudz nomierinājušies, jo, cik tad vajag, lai nomainītu trosīti. No rīta iedzenam “busiņu” servisā, un liels ir mūsu izbrīns, kad pēc nelielas apskates mūsu braucamrīkam veselu stundu neviens neko netaisās darīt. Ejam noskaidrot lietas apstākļus. Pēc servisa direktora sejas izteiksmes jūtam, ka kaut kas nav labi. Izrādās, mūsu “busam” vajadzīgās trosītes nav ne Slovākijā, Ungārijā, Čehijā, ne arī Polijā, bet Austrijā ir svētku diena. 

Kādu brīdi liekas, ka brauciens jau ir beidzies, sākam pat meklēt viesnīcu Bratislavā. Liekas, ka nu ir finišs un visuvarenais ir nogriezis no mums savu vaigu. Sākas atkal nervoza zvanīšanās. Kā pasakā karaļa Arttura bruņinieki, no zemes viens pēc otra izaug dīvaini tēli, kas mums piedāvā par “nieka” 200 latiem aizdot trosīti no cita “busa”. Mūsu “busam” ir garantija, tādēļ nepiekrītam nevienam piedāvājumam un vēl cītīgāk sākam “masēt” servisa direktoru. To pašu, tikai telefoniski, dara „Lauvas Auto“ (Latvijas Peugot dīleris) pārstāvji. Risinājums nāk pēc deviņu stundu ilgas nervozas trīšanās pa “Pegueot” centru. Mēs saņemam līdzvērtīgu “busu” ar visu šoferi. Esam zaudējuši veselu diennakti. Naktī beidzot esam Itālijā, kalnu pilsētiņā Čimolais (Cimolais), kur atrodas mūsu viesnīca. Līdz Klautai (Claut) – 7 km (skat. 2. attēlu). No rīta reģistrācija, pēc tam treniņš.

Lai gan itāļi bija atsūtījuši īsu upes aprakstu, tas ko ieraudzījām treniņā pārspēja visus minējumus un priekšstatus. Platums aptuveni 7 līdz 10 metri, kā nu kurā vietā. Dziļums no 0,5 līdz 1,5 metri un straume tāda - ja iebristu līdz ceļiem, aiznestu kā salmiņu. 
Divās stundās, ko pavadījām pie upes, tā arī īsti nesapratām, ar ko un kā te var kaut ko noķert. Velkot vizuli pa straumei nevar paspēt ietīt auklu, velkot pret straumi, neskatoties uz papildus svariņiem, vizuli uzreiz uzrauj augšā un tas kūļājas pa viļņiem bez mazākā efekta un cerībām uz copi. Vienīgais variants, liekas, ir mest vizuli gandrīz perpendikulāri pretējam krastam un darboties līdzīgi kā mušiņmakšķerēšanā ar strīmeri. Šādi darbojoties vismaz jutām dažas copītes. 
Pēc treniņa sekoja sacensību svinīgā atklāšana, ar karogiem, valstu himnām, atbildīgo amatpersonu uzrunām un tamlīdzīgi. Sacensībās piedalījās 12 valstu komandas – Itālija, Polija, Slovākija, Krievija, San Marino, Bulgārija, Austrija, Čehija, Horvātija, Šveice, Ungārija un Latvija.
Vakarā vēl pārspriežam un cenšamies tikt skaidrībā, kā lai kaut ko noķeram un nepaliekam kaunā. Liek sevi manīt iepriekšējā nervozā diena un negulētā nakts, tādēļ drīz vien esam aizmiguši kā mazi bērni. 

1.jūnijs – pirmā sacensību diena. Iepriekšējā vakarā vēl tika izlozēti dalībnieku sektori. Upe ir sadalīta četros sektoros. No katras dalībvalsts pa vienam makšķerniekam katrā sektorā. Savukārt sektori ir sadalīti aptuveni 20 metrus garos boksos (darbības zonās). Sacensībās piedalās 12 komandas, tātad katrā sektorā ir 12 boksi un vēl 12 neitrālie( bis - brīvie) boksi. Apmēram stundu pirms sacensību sākumu tiek dots laiks, lai iepazītos, izstaigātu sektoru. Pēc tam boksu izloze. 20 minūtes pirms sacensību sākuma jābūt jau savā boksā. Pēc svilpes var brīvi pāriet arī uz brīvajiem boksiem. Katram dalībniekam ir savs tiesnesis. Tiek skaitītas izvilktās zivis. Ne svars, ne garums netiek ņemts vērā. Par katru izvilkto zivi dalībnieks saņem speciālu lapiņu, kas sacensību beigās tiek atdotas sektora tiesnesim, kurš ieraksta protokolā noķerto zivju skaitu un dalībnieks parakstās. Tiek skaitītas tikai tās zivis, kurām āķis ir mutē, no ārpuses aizķertās neskaita. Tāpat neieskaita zivis kuras pēc pieķeršanās ir iegājušas blakus boksā. Pēc atbrīvošanas foreles tiek atlaistas atpakaļ. Vizuļi drīkst būt tikai no metāla. Ne plastmasa pērlītes, ne spalvas pie āķiem nedrīkst būt. Āķi bez atskabargām. Sacensību katrs kārtas ilgums – divas stundas.
Viss, ko mēs (un arī Jūs, cien. lasītāj) esam dzirdējuši par jebkāda veida organizēšanu Itālijā, ir taisnība. Tā (sacensību organizēšana) klibo. Pirmajā dienā nav īstas skaidrības par boksu izlozi, daudzi dalībnieki ir sapratuši, ka jau pirmajā izlozē tiek noteikts boksa numurs, taču izrādās - tikai secība, kādā dalībnieki izvēlas boksu. Vēl - katrā sektorā izlozes mehānisms bija savādāks. Pirmajā dienā nekas netiek teikts arī par plastmasas pērlītēm pie vizuļiem. Daudzi no tiesnešiem runā tikai itāliski, tā kā noskaidrot dažas neskaidrības ir visai problemātiski. 
Neskatoties uz visām neizdarībām, ar sacensību pirmās dienas rezultātiem varam būt apmierināti. Ar 11 noķertām forelēm un 30 punktiem esam astotajā vietā. Punktus skaita summējot dalībnieku ieņemtās vietas katrā sektorā, t.i., jo mazāk punktu, jo labāk. 
Pēc pirmā starta visi esam diezgan satraukti un sacensību notikumi tiek apspriesti līdz pat vēlam vakaram. Novērojām, ka itāļu spiningošanas veids krietni vien atšķiras no pārējiem - viņi daudz pārvietojas, un arī pati vizuļa vadīšana ir savādāka. Upē gar krastu ir vietas, kur straume ir relatīvi mazāka. Šādas vietas ir gandrīz katrā boksā. Tās var būt no 0,5 līdz 1 metru platas, dziļums aptuveni 0,2 līdz 0,5 metri (Skat. attēlu) . Itāļi apmakšķerē tieši šīs vietas. Met vizuli perpendikulāri pāri upei, novelk šo nelielo gabaliņu un momentā rauj vizuli pāri galvenajai straumei un met atkal. 
Sapulcē pēc sacensībām praktiski visu komandu kapteiņi diezgan asi kritizē izlozes gaitu, tiek pieminēts arī tas, ka itāļiem ir “savējie” tiesneši, kā arī vēl vairākas neskaidrības.

2.jūnijs. Nākošajā dienā viss norit ļoti korekti, ja neskaita dažas neskaidrības par makšķerēšanu dažos konkrētos boksos. Itāļiem piekomandēti tiesneši no citām valstīm, vizuļi tiek pārbaudīti pamatīgāk, utt. utjp. Makšķerēšanas sistēma apmēram skaidra. Forelēm šeit vairāk patīk kapara krāsas vizuļi, ideāli ja tie ir matēti. Arī garlapiņas ( iegarenie - long ) baltie tiek atzīti par labiem. 
Arī otrajā dienā esam astotie, bet, summējot abas dienas, tomēr nokrītam uz devīto vietu. Pirmie itāļi, otrie poļi, bet trešajā vietā ierindojās čehu komanda. Individuāli no 52 dalībniekiem – Uldis (17), Māris (28), Dainis (34) un Mikus (38). 
Pēc noslēguma pasākuma, naktī uz 3. jūniju, dodamies atceļā. No rīta esam tikuši cauri Austrijai un lepni ieripojam jau turpceļā pat pārāk labi iepazītajā Bratislavas Peugot centrā. Trosītes nav. Ir ielikta cita – ļoti līdzīga īstajai, tikai drusku par garu, kas nospriegota ar papildus uzgriežņiem. Interesanti, kāpēc gan to nevarēja izdarīt ātrāk?
Pa ceļam paķerot zivis arī Slovākijā (ķērās daudz, taču lielākoties mazas un vaļā laižamas), bez liekiem un nepatīkamiem piedzīvojumiem, 5. jūnijā esam mājās.

Priekš pirmās reizes šāda mēroga sacensībās Latvijas komandas startu vērtējam kā labu, un, pie zināmas veiksmes koeficienta, varējām arī tikt dažas vietas uz augšu. Bet galvenais jau tomēr ir piedalīšanās un pieredze, kas tiek gūta šādos pasākumos.

Nobeigumā gribam pateikties visiem, kas mūs atbalstīja – firmai “Netlogs” no Liepājas, Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijai un personīgi Jānim Stikutam, kā arī firmai “Salmo”.

 Ar cieņu Mikus Porietis