Ūdeņu pavēlnieks - zvejnieks vai makšķernieks

22.06.2004.

Normunds Riekstiņš
Valsts zivsaimniecības pārvalde


Sākumā liekas, ka jautājums ir diezgan savāds un uz to nemaz nevar pilnvērtīgi atbildēt. Atklāti sakot nozares speciālistiem pamatot un izskaidrot tā būtību patiešām ir ļoti sarežģīti. Savukārt politiķi ir spējīgi uz visu, neatkarīgi no jautājuma grūtības pakāpes. Jau pāris gadus, veicot Zvejniecības likuma grozījumus, tiek skaidrotas makšķernieku un zvejnieku savstarpējās attiecības, kuras vislabāk varētu raksturot tieši šī raksta nosaukums. Politiskajās debatēs praktiski jebkurš zvejnieks tiek pasludināts par maluzvejnieku un dabas resursu izlaupītāju. Tāpat nozares speciālisti tiek iedalīti labajos un sliktajos - makšķernieku vai zvejnieku draugos.
Manuprāt šāda pieeja tik mazā valstī kā Latvija nav pieļaujama, jo resursu izmantotāju, zivju resursu pārzinātāju, kā arī zvejas un makšķerēšanas kontrolētāju skaits iekšējos ūdeņos ir ļoti ierobežots. Tāpēc visi nelielie spēki būtu jākoncentrē cīņai ar nelegālām darbībām Latvijas ūdeņos - malu zveju un malu makšķerēšanu. Tomēr tā vietā tiek meklēts "upurjērs" - saujiņa legālo zvejnieku, kurus "liek uz altāra", lai izlūgtos dievus paglābt Latviju no malu zvejas. Tas nav korekti, jo zvejniecība ir grūta un visās tautās cienījama profesija. Pat tad, ja kāds no zvejniekiem nav šī goda cienīgs vai kādam no mums personīgi nepatīk.
Ja runājam absolūtos skaitļos, tad daudz vairāk ir negodīgu makšķernieku, jo to kopējais skaits pārsniedz zvejnieku skaitu apmēram simts reižu. Tomēr neviens neuzdrīkstas runāt par makšķerēšanas aizliegšanu Latvijā. Bet ja esam tik tīri un morāli godīgi, tad kāpēc nē? Katram makšķerniekam pielikt zivju inspektoru taču ir vēl grūtāk, nekā kontrolēt nelielo atlikušo zvejnieku skaitu.
Tāpēc šajā rakstā gribētu dot nelielu ieskatu zvejas un makšķerēšanas iespēju sadalījumā Latvijā un citās mūsu kaimiņu valstīs. Tāpat ir svarīgi izvērtēt abas zivsaimniecības nozares sfēras no zivju krājumu izmantošanas un aizsardzības viedokļa.

Viena tēva divi dēli

Ja ielūkojamies dziļāk vēsturē un mēģinām saprast, kāda ir atšķirība starp zvejnieku un makšķernieku, tad varam konstatēt, ka īstenībā atšķirības nemaz nav. Mūsu senči savu attīstību sāka kā pirmatnējie mednieki un zvejnieki un tikai pēc tam nonāca līdz pārtikas ieguvei zemkopības un lopkopības veidā. Tomēr līdz pat mūsdienām cilvēki nav iemācījušies iztikt bez dabas resursu izmantošanas, kas ir nepieciešams viņu primāro vajadzību nodrošināšanai. Dodoties zvejot, makšķerēt vai arī zemūdens medībās, tiek veikta viena un tā pati darbība - zivju ieguve. Lai arī kādas atšķirības mēs censtos pievienot katrai no šīm aktivitātēm, to pamatā būs sākotnējā uz pirmatnējiem instinktiem balstītā vēlme iegūt zivis, kas nepieciešamas paša, savas ģimenes vai arī visas sabiedrības ēstgribas apmierināšanai. Tas ir pavisam dabiski, jo arī pats cilvēks ir dabiska būtne.
Interesanti, ka mūsdienās daudzi cilvēki jūtas jau pietiekami paēduši un nodrošināti, lai sāktu aizmirst par to, kādam nolūkam zivis tiek ķertas. Makšķerēšanai tiek piešķirtas tādas "piedevas" kā dabas mīlestība, relaksācija, lauku tūrisma attīstība, makšķerēšanas bizness un citas lietas. Tas viss ir ļoti labi un apsveicami. Tomēr vai tad arī zvejnieks nevar būt tas, kas mīl dabu, gūst gandarījumu no sava darba un var izveidot skaistus tūrisma objektus pie ūdeņiem.
Jādomā, ka zivij ir gluži vienalga, kurš to gala rezultātā ir pieveicis. Jebkurā gadījumā cilvēkam šajā spēlē ir spēka pozīcija. Arī par dabas mīlestību zivīm droši vien būtu pavisam cits viedoklis. Vai tad tiešām nav iespējams citādi atpūsties un mīlēt dabu, kā tikai nogalinot un ēdot zivis. Skarbi jau tas skan, bet apmēram tā varētu teikt, ja paskatītos uz lietu no otras puses. Diemžēl skatīšanās tikai no vienas puses patreiz valda makšķernieku un zvejnieku attiecībās.
Tiek idealizēta zivju ieguve makšķerēšanā un noliegta zvejniecība. Tāpat notiek vispārēja zivju resursu patēriņa pārdale par labu sabiedrības daļai, kas ir makšķernieki, pret to sabiedrības daļu, kas zivis iegādājas tikai veikalos un tirgū un ar šo atpūtas veidu nenodarbojas. Slēptā formā tas pat var ietekmēt cilvēku vēlmi pievienoties Latvijas kuplajai makšķernieku saimei. Tā teikt, ja nebūsi makšķernieks - zivis neēdīsi. Protams, viss šeit minētais ir rakstīts nedaudz sabiezinātās krāsās, jo gan jau zivis no tirgus nepazudīs. Ja mēs paši nenoķersim, tad kaimiņu valstu zvejnieki palīdzēs. Varbūt vienīgi zivis vairs nebūs tik svaigas kā pašu ūdeņos iegūtās.
Nevajag domāt, ka cenšos iestāstīt, ka makšķerēšana ir kaut kas ļoti slikts. Tieši otrādi, makšķerēšana ir ļoti laba lieta un šis zivju ieguves veids Latvijā maksimāli jāveicina un jāattīsta. Kā jau iepriekš tika minēts, visam ir divas puses vai varbūt pat vēl vairāk, ja skata jautājumus trīs dimensijās, kā tas patiesībā ir dabā. Tomēr pats sliktākais, kas noticis pēdējā laikā, ir tas, ka veidojas vienpusīga pieeja zvejas un makšķerēšanas jautājumiem un tos risina politiskā līmenī. Kaut arī problēmas galvenais akcents ir likts uz nelegālās un legālās zivju ieguves savstarpējām attiecībām, sabiedrībā diemžēl tiek izplatīta informācija, ka praktiski visa rūpnieciskā zveja iekšējos ūdeņos būtu jānostāda ārpus likuma.

Pasaki ar ko tu zvejo - pateikšu, kā tevi sauc

Iepriekš mēģināju aprakstīt, ka no zivju ieguves un zivju resursu izmantošanas viedokļa starp makšķernieku un zvejnieku nav īpaši lielas atšķirības. Galvenais, lai katrs ir ievērotu noteiktos zvejas un makšķerēšanas ierobežojumus un zivju ieguves limitus.
Lai aina būtu pilnīgāka, būtu lietderīgi izvērtēt arī dažādos rīkus, ar kuriem zivis tiek iegūtas. Tīkli, vadi, murdi, tie, protams, ir rūpnieciskie zvejas rīki, ar kuriem ķer lielu daudzumu zivju. Bet āķi, makšķeres un citi makšķernieku iecienīti zivju ķeršanas rīki - vai tie tika radīti tikai atpūtas vajadzībām? Ja vēlreiz ieskatāmies atpakaļ vēsturē, tad kaula vai bronzas āķis, kuru iesēja auklā un nostiprināja pie kāta, bija pats pirmais zvejas rīks. Tikai pēc tam sāka pīt un veidot murdiem līdzīgus, kā arī siet tīkliem līdzīgus zvejas rīkus. Acīmredzot, tas bija vajadzīgs, lai palielinātu zivju ieguves iespējas un sekmīgāk nodrošinātu cilvēku vajadzības pēc pārtikas. Tomēr āķis un makšķere nekad nav pazuduši no zvejas rīku arsenāla. Ir specifiskas zvejas vietas un zivju sugas, kuru zveja ar āķiem un makšķeri ir galvenais to ieguves veids.
Iepazīstot mūsdienu makšķerēšanas rīkus un to viltīgo aprīkojumu, varam secināt, ka zivju ķeršanas ziņā tie ir ļoti efektīvi zivju zvejas rīki. Pavisam droši tie pārspēj atsevišķa tīkla vai murda zvejas iespējas. Ar savu mobilitāti (makšķernieka pārvietošanās spējām) un zivju ķeršanas selektivitāti (noteiktu sugu un lieluma zivju ieguvi) makšķerēšanas rīki rada reālu apdraudējumu tām zivīm, kas ir populārākie makšķerēšanas objekti (līdakas, zandarti, strauta foreles, alatas, sami, vimbas, meža vimbas). Šajā ziņā stacionārie un skaitliski ierobežotie rūpnieciskie zvejas rīki nespēj ar tiem sacensties. Līdz ar to jāsecina, ka arī makšķerēšana ir uzskatāma par vienu no specifiskiem zvejas veidiem. Tai ir savas labās un sliktās puses, tāpat kā rūpnieciskajai zvejai ar tīkliem, murdiem, āķiem un vadiem.
Tieši tāpēc lielākajā daļā valstu, kurām ir pietiekoši sen veidota galvenā likumdošanas bāze, termins "zveja" parasti ietver jebkuru zivju ieguves veidu, tai skaitā makšķerēšanu. Arī Latvijas Civillikumā ir definētas tikai zvejas tiesības un ar to izmantošanu saistītie jautājumi. Tieši tāpēc Zvejniecības likumā ieviesa terminu "amatierzveja - makšķerēšana", kas gan, atklāti sakot, ne visai patīk makšķerniekiem. Tomēr sasaiste ar vārdu "zveja" bija absolūti nepieciešama, jo citādi makšķerēšana un makšķernieku tiesības uz zivju ieguvi saskaņā ar Civillikumu vispār nebūtu paredzētas.
Citās valstīs situācija likumdošanas terminoloģijā ir diezgan līdzīga un makšķerēšana visbiežāk iekļaujas vienā terminā - "zveja". Ja nepieciešams, tad katram atsevišķam makšķerēšanas veidam vai visai makšķerēšanai kopumā, protams, var atrast un izmantot arī savu specifisku apzīmējumu.
Tomēr valstu kopīgās oficiālās sanāksmēs, semināros un konferencēs visbiežāk tiek lietots angļu valodā pieņemtais apzīmējums "atpūtas zveja". Šim apzīmējumam īstenībā ir ļoti liels trūkums, jo dažādās valstīs to uztver dažādi. Tā, piemēram, vienā konferencē zem šāda nosaukuma Latvija var runāt tikai par makšķerēšanu, bet Somija un Zviedrija gan par makšķerēšanu, gan par atpūtas zveju ar tīkliem un murdiem. Bez tam būs arī valstis, kuras runās tikai par pašpatēriņa zveju ar tīkliem un murdiem un makšķerēšanu pat nepieminēs.
Tas tikai pierāda, cik daudzslāņaini ir zivju ķeršanas veidi Eiropā un visā pasaulē. Tomēr varam pieņemt, ka vēsturiski visu šo aktivitāšu pamatā bija zveja. Raksturīgi, ka latviešu un īpaši krievu presē, rakstot par makšķerēšanu, ļoti bieži tiek lietoti vārdi zveja, zvejas rīki un zvejnieks. Ja vēl pieliekam klāt tā saucamos makšķerniekus, kuri drošības dēļ laivā ņem līdzi arī tīklus vai arī pārsniedz atļauto rīku skaitu, kā arī tos makšķerniekus, kuru noķerto un lomā paturēto zivju daudzums sasniedz vai ievērojami pārsniedz rūpniecisko nozveju apmērus, tad varam secināt, ka starp zveju un makšķerēšanu tiešām ir ļoti šaura robeža, kura balansē tikai uz cilvēku godaprāta.
Ja būtu jāsaskaita patiesi godīgie makšķernieki, tad to skaits varbūt sasniegtu tikai dažus tūkstošus, nevis plaši lietoto diezgan ambiciozo makšķernieku skaitu - 100 000. Šāda pārliecība rodas, ja palasa mūsu copes žurnālu intervijas ar sabiedrībā pazīstamām personām - makšķerniekiem, kas stāsta par saviem sasniegumiem, kuri ļoti bieži īstenībā ir klaji makšķerēšanas noteikumu pārkāpumi. Ko tad var sagaidīt no pārējiem cilvēkiem, kas nav tik labi situēti un materiāli nodrošināti. Viņu gadījumā Latvijas ūdeņi ir vienkārši labs "pieliekamais", no kura ir iespēja vismaz kaut kādā veidā iztikt. Tas pats attiecas uz rūpniecisko zveju, jo likumdošanas pārkāpšanas "instinkts" mūsu sabiedrībā ir ļoti plaši izplatīta parādība jau no padomju varas gadiem. Tas, manuprāt, ir galvenais, pret ko visiem spēkiem būtu jācīnās, nešķirojot zvejniekus un makšķerniekus un skaidri nodalot nelikumīgas darbības no likumīgām.

Kam vairāk zivju Latvijā

Viennozīmīgi var teikt, ka makšķerniekiem Latvijā gan likumdošanā, gan arī politiskā līmenī ir dota priekšrocība, salīdzinot ar zvejniekiem. Atšķirībā no kaimiņu valstīm, Latvijas makšķerniekiem ir ļoti plašas iespējas un pieeja gan publiskajiem, gan privātajiem ūdeņiem. Zvejniecības likums ļauj makšķerēt visās publiskajās un privātajās upēs, visos publiskajos ezeros, kā arī visos privātajos ezeros, kuros zvejas tiesības pieder valstij. Tāpat makšķerēt var visā jūras piekrastē. Jāsaka, ka tas patiešām ir iespaidīgs makšķerēšanas iespēju saraksts. Arī publisko ūdeņu skaits Latvijā ir lielāks, nekā vairumā Baltijas jūras piekrastes valstu. Vēl plašākas zivju ieguves iespējas paver licencētā makšķerēšana, kas ļauj ierobežotā apjomā ķert zivis arī makšķerēšanas lieguma laikos un vietās, tai skaitā makšķernieku ļoti iekārotos taimiņus un lašus.
Savukārt zvejnieki no iekšējiem publiskiem ūdeņiem pēc vairākkārtējiem Zvejniecības likuma grozījumiem praktiski ir padzīti. Rūpnieciskā zveja vairs nenotiek ne privātajās, ne publiskajās upēs. Izņēmums ir tikai nēģu zveja un zveja Daugavas lejtecē zem Rīgas HES. Zveja pārtraukta arī daudzos rūpnieciskai zvejai ļoti nozīmīgos publiskos ezeros, kas atrodas pilsētu tuvumā. Šādu aizliegumu varētu pieņemt kā loģisku risinājumu atpūtas aktivitāšu attīstībai Latvijā, tomēr gribētu atzīmēt, ka pēc zvejas ierobežojumu noteikšanas nekādas papildus vai organizētas aktivitātes minētajos ūdeņos nav vērojamas. Malu zvejniecība gan ir vērsusies plašumā, tas nudien nav noliedzams. Šāda situācija var izveidoties arī lielajās Daugavas ūdenskrātuvēs, kurās ir diezgan apšaubāma organizētas makšķerēšanas ieviešana vai makšķerēšanas aktivitāšu ievērojama pieauguma. Iespējams vēl sarežģītāka būs pienācīgas kontroles nodrošināšana ūdenskrātuvju tūkstoš hektāru lielajās platībās. Pat ja kāds zveju uzskata par ūdeņiem ļaunumu nesošu parādību, tad vēl lielāks ļaunums ir legālās zvejas aizstāšana ar nelegālo.
Likumīgs zvejnieks, tāpat kā likumīgs makšķernieks sev blakus nevēlas redzēt kādu, kas grauj tā zvejas iespējas, bet zvejnieka gadījumā arī algota darba garantijas. Bez tam zvejas aizliegumiem ir arī sociālās un ekonomiskās sekas - darba vietu zaudēšana un saldūdens zivju daudzuma samazināšanās tirgū. To varētu kompensēt ieņēmumi un darba vietas, ko dotu makšķerēšanas tūrisma attīstība.
Tāpēc gribētu izteikt viedokli, ka šobrīd makšķernieki ar Saeimas deputātu svētību avansa veidā savā vienpersonīgā kompetencē ir ieguvuši ļoti daudzus un plašus ūdeņus. Jāšaubās, vai paši deputāti plāno tos apsaimniekot un organizēt kvalitatīvas, visiem pieejamas un no malu zvejas brīvas makšķerēšanas iespējas. Domāju, ka šeit vārds būtu sakāms makšķernieku klubiem, biedrībām un citām tieši šādiem mērķiem veidotām struktūrām. Visvairāk negribētos, lai publiskie ūdeņi un to zivju resursi nonāktu vieglas peļņas tīkotāju rokās. No pašreizējās pieredzes var teikt, ka makšķerēšanas jomā šāda tendence patiešām pastāv. Tiek mēģināts gūt naudu vienkārši par piekļūšanu attiecīgiem ūdeņiem, nevis par zivju krājumu papildināšanu vai par piedāvāto servisu un pakalpojumiem.

Kas saimnieko kaimiņu ūdeņos

Iepazīstot dažādu valstu sagatavotos materiālus par zveju, makšķerēšanu un akvakultūras attīstību iekšējos ūdeņos, var secināt, ka valstu politiku un tās realizāciju parasti regulē attiecīgās valsts likumdošanas kopums attiecīgajā jomā. Valsts politiskās iedarbības iespējas ierobežo seni un precīzi likumi, kas nosaka ūdeņu un zvejas tiesību valsts vai privāto piederību. Līdzīgi tas ir arī Latvijā, kur šos jautājumus regulē atjaunotais, vēl pirms kara pieņemtais Civillikums.
Lai būtu neliels priekšstats par to, kā tiek izmantotas zvejas un makšķerēšanas iespējas mūsu kaimiņvalstīs, piedāvāšu nelielu informāciju par tajās darbojošos zivsaimniecības likumdošanu un praksi.

Dānija

Dānijā 75% upju un ezeru platību atrodas privātā īpašumā. Tikai 50% no publiskajiem ezeriem ir pieejami makšķerēšanai. 40% publisko ezeru iznomā zvejnieki un zvejnieku asociācijas, un makšķerēšana tajos nenotiek. 10% publisko ezeru nav pieejami ne zvejai, ne makšķerēšanai. Mazāk nekā 50% no privātajiem ezeriem ir pieejami makšķerēšanai. Pārējos ezeros vai nu notiek rūpnieciskā zveja, vai arī zivju krājumi tajos vispār netiek izmantoti. Privātie ūdeņi, tāpat kā Latvijā, pieder attiecīgo piekrastes zemju īpašniekiem. Makšķerēšana ir atļauta arī jūras piekrastē. Makšķerniekiem vecumā no 18 līdz 67 gadiem (Latvijā no 16 līdz 65 gadiem) ir jāiegādājas gada makšķerēšanas licences. Ir pieejamas arī vienas dienas un nedēļas licences. Privātajos ūdeņos makšķerniekam jāsaņem īpašnieka atļauja vai arī tam ir iespēja nomāt attiecīgos ūdeņus. Ieņēmumus no makšķerēšanas licencēm uzkrāj īpašā fondā un izmanto zivju krājumu papildināšanai, pētījumu projektiem, zvejas un makšķerēšanas kontrolei. Rūpnieciskā zveja Dānijas publiskajos ezeros tiek regulēta, nosakot atļauto zvejas rīku skaitu. Privātajos ūdeņos zvejas intensitāti nosaka pats īpašnieks.
Dānijā nav statistiskas informācijas par nozvejām iekšējos ūdeņos, jo nozveju ziņošana ir brīvprātīga. Līdz ar to var secināt, ka dati par zivju krājumu stāvokli Dānijas iekšējos ūdeņos ir ļoti nepilnīgi. Atsevišķos gadījumos tiek veiktas socioloģiskās aptaujas. 50% no aptaujātajiem vismaz reizi ir nodarbojušies ar makšķerēšanu. Profesionālo zvejnieku nozvejas parasti tiek eksportētas, bet privāto ūdeņu īpašnieku un makšķernieku iegūtās zivis patērē uz vietas attiecīgajā rajonā. Kā vispārēju tendenci Dānijā var atzīmēt rūpnieciskās zvejas nozīmes samazināšanos un makšķerēšanas aktivitātes pieaugumu. Minētā tendence ir raksturīga visām Eiropas valstīm, tai skaitā Latvijai.
Dānijā ir attīstīta gan jūras, gan saldūdens akvakultūra, kura ir pakļauta vides aizsardzības likumdošanas prasībām un ierobežojumiem. Dānijā, piemēram, ir noteikts aizliegums jaunu jūras audzētavu veidošanai, jo tās rada paaugstinātu organisko piesārņojumu. Dānijā tirgum galvenokārt audzē lašus, foreles un zušus. Zivju krājumus papildina ar forelēm, lašiem, līdakām, zandartiem, vēžiem, plekstēm un akmeņplekstēm.
Zivju krājumu atražošanu nodrošina, izmantojot iepriekš minētā fonda līdzekļus. Ļoti daudzos gadījumos krājumu papildināšanu veic arī pašas makšķernieku asociācijas vai profesionālie zvejnieki.

Zviedrija

Visi Zviedrijas iekšējie ūdeņi, izņemot piecus lielākos ezerus, ir privāti. Privāto ūdeņu īpašnieki ļoti bieži veido zvejniecības pārzināšanas asociācijas, lai rūpētos par kopējā īpašumā esošiem ūdeņiem. Tomēr gandrīz visi privātie ūdeņi ir publiski pieejami, jo minētās asociācijas pārdod zvejas (makšķerēšanas) atļaujas gan individuālām personām, gan arī ģimenēm. Bērni un pusaudži līdz 16 gadiem, kas ir kopā ar saviem vecākiem, parasti var makšķerēt par brīvu. Zvejas (makšķerēšanas) prasības katrā konkrētā vietā nosaka jau minētās zvejniecības pārzināšanas asociācijas. Visbiežāk ir atļauta tikai makšķerēšana, bet rūpniecisko zveju veic paši ūdeņu īpašnieki, vai arī tā vispār netiek veikta. Zvejas un makšķerēšanas kontroli privātajos ūdeņos veic paši īpašnieki. Jūras piekrastes ūdeņi 300 m no krasta līnijas arī pieder privātajiem īpašniekiem.
Piecos publiskajos ezeros un jūras piekrastes privātajos ūdeņos visiem Zviedrijas iedzīvotājiem, kā arī ārzemniekiem ir atļauts makšķerēt. Interesanti, ka katrs Zviedrijas iedzīvotājs šajos ezeros, kā arī jūras piekrastē, bet tikai tālāk par 300 m no krasta, var zvejot ar 100-180 m tīkliem, 6 murdiem un ne vairāk kā 100 āķiem. Grūti iedomāties, kas notiktu, ja Latvijas likumdošana pieļautu šādu normu, bet Zviedrijā acīmredzot nekas ļauns nenotiek. Tur ir atbilstošs labklājības līmenis, kas neveicina likumdošanā piešķirto tiesību izmantošanu. Bez tam lielajos publiskajos ezeros pastāvīgi tiek veikta profesionālā rūpnieciskā zveja. Tā notiek arī citos lielākajos ezeros, kuri pieder zvejniekiem vai arī tiek nomāti no īpašniekiem. Zveja tiek regulēta ar zvejnieku skaitu vai zvejas rīku skaitu katrā ezerā. Zviedrijā tiek uzskaitītas tikai profesionālo zvejnieku nozvejas. Privāto īpašnieku un atpūtnieku nozvejas ar rūpnieciskiem zvejas rīkiem nav zināmas. Papildus jāatzīmē, ka saskaņā ar Zvejniecības likumu un atbilstoši Eiropas Savienības Kopējai zivsaimniecības politikai publiskajos ezeros profesionālo rūpniecisko zvejnieku interešu nodrošināšanai ir paredzētas priekšrocības. Privātajos ezeros šādu priekšrocību nav, un to izmantošana ir atkarīga no privāto īpašnieku vēlmēm. Profesionālo zvejnieku nozvejas visbiežāk tiek eksportētas.
Dažās upēs atsevišķās sezonās Zviedrijā ir atļauta arī limitēta lašu makšķerēšana. Jāatzīmē, ka 90.gadu vidū Zviedrijas un arī Somijas upēs notika rūpnieciskā lašu zveja. Latvija un pārējās Baltijas valstis pret to aktīvi iebilda. Pašreiz zveja, kā arī makšķerēšana lašu dabiskā nārsta upēs ir pārtraukta vai samazināta līdz minimumam. Lašu makšķerēšanu visbiežāk turpina tajās upēs, kurās lašus ataudzē mākslīgi.
Lašu krājumu atražošanu Zviedrijā saskaņā ar Ūdeņu tiesas lēmumiem veic tās personas, kas ir nodarījuši tiešus zaudējumus lašu resursiem - tas ir hidroenerģijas ražotāji. Tiesas lēmumos ir paredzēts, ka HES īpašniekiem pirms HES darbības uzsākšanas ir jāuzbūvē lašu mazuļu audzētava un katru gadu jānodrošina attiecīga lašu smoltu daudzuma ielaišana konkrētā upē. Tieši tādā pašā veidā Ūdeņu tiesa darbojas arī Zviedrijas kaimiņvalstī - Somijā. Ar zivju krājumu papildināšanu nodarbojas arī privātās zvejniecības pārzināšanas asociācijas un makšķernieku klubi.
Ņemot vērā, ka makšķerēšanas situācija Zviedrijā netiek pilnībā pārvaldīta, ir bažas, ka atsevišķās upēs tā saucamo "sporta zivju" krājumi ir stipri samazinājušies un atrodas ļoti kritiskā stāvoklī. Zviedrijā kļūst populāra arī varavīksnes foreļu makšķerēšana dīķos.
Akvakultūrā galvenokārt tiek audzētas foreles, mazos daudzumos arī karpas. Akvakultūras darbībai ir vajadzīgas attiecīgu vides aizsardzības institūciju atļaujas. Galvenās problēmas zivju audzēšanā ir saistītas ar dabisko ūdeņu organisko piesārņošanu.

Somija


Lielākā daļa Somijas iekšējo un jūras piekrastes ūdeņu ir privātajā īpašumā. Ūdeņu īpašuma tiesības ir saistītas ar piekrastes zemju īpašumiem. Somijā iekšējo ūdeņu zivsaimniecības sistēma ir ļoti radniecīga Zviedrijai. Arī šeit ūdeņu īpašnieki veido apsaimniekošanas asociācijas. Tomēr Somijā to ir daudz vairāk (10500) un tās pārzina 90% no iekšējo ūdeņu teritorijas. Makšķernieku tiesības ir noteiktas ar likumdošanu. Makšķerēšanai un zemledus makšķerēšanai saskaņā ar likumu ir jābūt atļautai arī privātajos ūdeņos, tomēr, cik var saprast, ne katrs tajos var makšķerēt. Tikai dažos lielākajos ezeros ir noteiktas publiskās ezeru daļas, kuras ir pieejamas pilnīgi visiem Somijas iedzīvotājiem. Somijā ir atļauta un ir ļoti populāra atpūtas zveja ar tīkliem. Ar tīkliem iegūst ap 50% no atpūtas nolūkā iekšējos ūdeņos iegūtajām zivīm. Plašā tīklu zveja Somijā tiek uzskatīta par vienu no lielākajām problēmām zivju resursu saglabāšanā. Tajā pašā laikā profesionālā zveja kļūst arvien mazāka, bet makšķerēšana (īpaši spiningošana un makšķerēšana ar mušiņu) pieaug. Lielo aktivitāti atpūtas zvejai ar tīkliem Somijā izskaidro ar vēsturiskajām tradīcijām un papildu iespējām iedzīvotāju nodrošināšanai ar pārtiku.
Akavakultūrā tirgus vajadzībām galvenokārt audzē varavīksnes foreles. Krājumu papildināšanai audzē lašus, taimiņus, sīgas, zandartus, līdakas un karpveidīgās zivju sugas. Saskaņā ar Ūdeņu tiesas lēmumiem lašu un taimiņu atražošanu veic HES īpašnieki. Somijā lēnām attīstās arī makšķerēšana dīķos. Kā galvenā problēma tiek uzsvērta piesārņojuma un slimību izplatīšanās no audzētavām.

Vācija

Vācijā, kā federālā zemē, katrā pavalstī ir savs Zvejniecības likums. Līdz ar to kopējas politikas veidošana iekšējos ūdeņos ir stipri apgrūtināta. Tāpat Vācijā ir vāja informācija par iekšējo ūdeņu apsaimniekošanu. Iekšējo ūdeņu izmantošana pārsvarā tiek saistīta ar zivju audzēšanu, kas visbiežāk ir foreles un karpas, nedaudz arī zuši. Kā zivju audzēšanas lielu problēmu Vācija uzsver zaudējumus, kurus rada jūras kraukļi (kormorani).

Igaunija

Iekšējo ūdeņu īpašuma piederības situācija Igaunijā ir līdzīga Latvijai. Lielākie ezeri un upes ir publiskas, bet pārējie ūdeņi - privāti. Lielākajos Igaunijas ezeros notiek ļoti intensīva rūpnieciskā zveja, bet vienlaikus tie ir ļoti populāri arī makšķernieku (tai skaitā Latvijas) vidū. Licenču maksa par Peipusa ezera un Pērnavas līča zveju un makšķerēšanu tiek izmantota papildu naudas līdzekļu ieguvei zivsaimniecības nozares jautājumu (zivju krājumu atražošana, pētījumi) risināšanai. Licencēto makšķerēšanu aktīvi organizē arī privātajos ezeros un dīķos.
Pēc neatkarības atjaunošanas arī Igaunijā savu darbību pārtrauca daudzas zivju audzētavas. Tagad ne pārāk lielos daudzumos tiek audzētas foreles un karpas. Zivju krājumu papildināšanai tiek izlaistas sīgas, laši, taimiņi un zandarti, kā arī līdakas, zuši, foreles un citas zivis. Kā jau iepriekš bija minēts, zvejas un makšķerēšanas pārzināšanas jautājumos Latvijai un Igaunijai ir ļoti daudz identiska un līdzīga.

Lietuva

Iekšējie ūdeņi Lietuvā iedalās privātajos un valsts ūdeņos. Lielākie ezeri un upes, kas ir valsts īpašumā, nevienam netiek iznomāti. Savukārt mazākos valsts ezerus var nomāt, tai skaitā Lietuvas Mednieku un makšķernieku biedrībai. Aptuveni 1500 ezeru un dīķu tiek nomāti. Šajos ūdeņos makšķerēšanas atļaujas izsniedz nomnieki. Pārējos nomai neparedzētajos valsts ūdeņos to veic vietējās pašvaldības. Rūpnieciskā zveja tiek organizēta galvenokārt Kuršu līcī un ezeros, kā arī vienā upē (Nemuna). Makšķerēšanas aktivitātes tiek attīstītas, organizējot arī licencēto makšķerēšanu. Tomēr, salīdzinot ar Latviju un Igauniju, licencētās makšķerēšanas vietu Lietuvā nav pārāk daudz.
Lietuvā ir labi saglabājušās pilnsistēmas (no ikriem līdz pieaugušām zivīm) karpu audzētavas. Privatizācijas gaitā tās netika sadalītas, bet gan privatizētas kā vienoti uzņēmumi. Bijušajiem zemes īpašniekiem zeme apmaiņā tika piedāvāta citās vietās. Tāpēc Lietuvā vēl arvien ir diezgan lieli karpu audzēšanas apjomi, un šī produkcija mūsu tirgū konkurē ar Latvijas zivju audzētāju izaudzētajām karpām. Lietuvas Ekoloģijas institūtā tiek veikts arī karpu selekcijas darbs. Līdzīgi kā Latvijā valsts ūdeņos tiek nodrošināta zivju krājumu atražošana. Tiek audzētas līdakas, zandarti, karpas, peledes, laši, taimiņi un arī vēži.

Polija

Polijā ļoti lēni notiek iekšējo ūdeņu īpašuma jautājumu sakārtošana. Privatizācijas process ir nesamērīgi ieildzis un zivsaimniecības nozarē nav beidzies līdz pat šim brīdim. Lielākā daļa iekšējo ūdeņu saskaņā ar likumu pieder valstij, jo iepriekš ezerus izmantoja valsts zvejas uzņēmumi un tie pilnīgi visi piederēja valstij. Deviņdesmitajos gados daļa ezeru (3,3%) tika pārdoti vai arī par brīvu atdoti privātajiem īpašniekiem. Pārējos ezerus (80,5%) pārsvarā iznomā privātajiem zvejniecības uzņēmumiem. Līdz ar to galvenie noteicēji Polijas iekšējos ūdeņos ir rūpnieciskie zvejnieki. Valstij piederošie zivju dīķi arī tika pārdoti, atdoti vai iznomāti privātiem uzņēmējiem.
Tomēr jāatzīmē, ka Polijas Makšķernieku asociācijai lietošanā ir nodoti vairāki zivju dīķi, kā arī lielas ezeru, upju un ūdenskrātuvju platības. Makšķernieku asociācija nodrošina arī zivju mazuļu audzēšanu un krājumu papildināšanu lietošanā nodotajos ūdeņos. Zvejnieku nomātajos ezeros makšķerniekiem no nomnieka parasti ir jāiegādājas licence, kuras cena ir aptuveni 25 USD gadā.
Akvakultūras jomā Polija, tāpat kā pārējās Baltijas valstis, nodarbojas ar karpu un foreļu audzēšanu. Tas, ka Polija atrodas tālāk uz dienvidiem, nosaka šīs valsts karpu audzēšanas priekšrocības. Zivju resursu atražošanas vajadzībām tiek audzētas praktiski visas tās pašas sugas, kas tiek audzētas Latvijā. Sadarbībā ar Latviju un izmantojot Daugavas lašu populāciju, Polija ir atjaunojusi pati savu lašu populāciju vairākās upēs, kur laši bija izmiruši.

Iekšējo ūdeņu pārzināšana Eiropas Savienībā

Ņemot vērā, ka Latvija ir iestājusies Eiropas Savienībā, ir vērts atzīmēt, ka zivsaimniecības jomā Eiropas Savienībā pastāv iespēja veidot arī patstāvīgu nacionālo politiku, ja ir runa par iekšējo ūdeņu apsaimniekošanu. Tā vairāk vai mazāk ir atstāta katras valsts kompetencē, izņemot vispārējās bioloģiskās daudzveidības un vides saglabāšanas prasības. To var arī saprast, jo iekšējos ūdeņus Eiropas kontekstā nevar uzskatīt par svarīgu ekonomisku kategoriju. Zivju ieguves apjomi šajos ūdeņos rūpnieciskajā zvejā katrā atsevišķā valstī nepārsniedz 1% no valsts kopējās nozvejas.
Tāpēc būtu svarīgi noraidīt visas tās "spekulācijas", kuras tiek izmantotas Latvijā, lai pierādītu, ka Eiropas Savienības Kopējā zivsaimniecības politika paredz rūpnieciskās zvejas aizliegumu iekšējos ūdeņos un nosaka makšķerēšanas attīstības prioritāti. Kopējā zivsaimniecības politika neregulē zvejas un makšķerēšanas iespējas iekšējos ūdeņos, kā arī jūras piekrastē. Tas ir katras Eiropas Savienības dalībvalsts kompetencē. Tomēr vispārējas priekšrocības profesionālajai zvejai, salīdzinot ar atpūtas zveju un makšķerēšanu Kopējā politikā gan ir paredzētas.
Nobeigumā makšķerniekiem un zvejniekiem gribētu novēlēt kļūt godīgiem ne tikai vienam pret otru, bet arī pret zivīm, kuras abi iegūst un izmanto. Lietosim šos nenovērtējamos dabas resursus ar domu par tiem makšķerniekiem un zvejniekiem, kas sekos pēc mums - par mūsu bērniem. Līdzīgi kā to droši vien darīja arī senais zvejnieks, kad devās ķert zivis sev un savai ģimenei.