Par lašu sargāšanu un koalīcijas akciju.

10.12.2001

Ar lašveidīgo tēmu saskaros jau vismaz divdesmit gadus, - sākot no laika, kad biju aktīvs forelists un , izbaudot lašu makšķerēšanas legalizāciju bijušajā Padomju Savienībā, papildus pētīju visus ar lašu makšķerēšanu saistītos jautājumus. Varbūt tāpēc man ir nedaudz savādāks skatījums uz šo tēmu.
  Vispirms par pašu pieeju problēmai. Lašu aizsardzība kā dabas aizsardzības jautājums var pastāvēt ilgi, kamēr vien būs laši un cilvēki. Pie tam zinātnisks un it kā objektīvs stāvokļa vērtējums ir relatīvi sarežģīts, jo visa lašu dzīve noris ūdenī, un tās izpēte ir dārgs process. Jā, var un, liekas, vēl ilgi varēs apgalvot, ka valsts un inspektori netiek galā ar lašu aizsardzību. Tāpat kā netiek galā ar zivju krājumu aizsardzību kopumā. Taču tas liecina vispirms par to, ka inspektoru resursi ir nepietiekoši, salīdzinājumā ar darba apjomu, kas būtu jāizdara. Un, manuprāt, tieši aizsardzībai novirzīto valsts līdzekļu niecīgums ir viens no apstākļiem, kuri  iespaido problēmas risinājumu pēc būtības. 
Vienlaicīgi naivi ir cerēt, ka sabiedrība šajā akcijā izmantotajā sabiedriski derīga darba veidā varēs likumīgi un korekti aizvietot valsts inspektorus ar visām viņu iespējām. Varbūt būtu jāatceras pieredze no necik seniem laikiem, kuru guvām no "družiņņiku" rosīšanās, lai samazinātu noziedzību ielās. Viena no vājākajām vietām šādās akcijās ir tās dalībnieka juridiskais statuss. Arī šajā akcijā tās dalībniekiem , lai viņus formāli nejauktu ar maluzvejniekiem, būtu bijis jādarbojas ne tik vien pilnā saziņā, bet gan tikai kopā ar valsts inspektoriem. Pretējā gadījumā jebkura persona varēja izteikt vismaz aizdomas, ka paši akcijas dalībnieki ir malu zvejnieki. Un izteica arī, - anonīms zvans vienreiz mani informēja, ka pa Salacu ar laivu braucot elektrozvejnieki, zvanītājs pats esot redzējis, aptuveni laikā , kad tur varēja atrasties minētie sargātāji. Es viņu mierināju, taču man nebija pilnas pārliecības par savu taisnību. Varbūt tie bija sargi, varbūt arī pavisam citas personas, bet varbūt zvanīja iztraucēts maluzvejnieks. Cits piemērs. Kā lai vērtē kādas anonīmas personas sniegtu informāciju, ka viņš esot redzējis,- viens no atpazītiem sargātājiem rosās gar upi un pat pārbauda tīklus , un vēlāk šo "faktu" var atrast rakstiski apstiprinātu sargātāja noformētā atskaitē,-"...es atradu un izņēmu tīklu", protams, bez attiecīga akta. Un kādā situācijā atrastos organizatori, ja rastos konflikti,  un kāds, varbūt  pat ne likumpārkāpējs, pret dalībnieku pielietotu kādu ieroci? Vai "koalīcija", kas organizēja šo akciju, varētu atbildēt par kādu likumam neatbilstošu vai vienkārši apstrīdamu rīcību no akcijas dalībnieku puses?
  Par labas idejas- "sargāsim lašus" apšaubāmo izpildījumu liecina arī tas, ka papildus tam, ko deva inspektoru ikdienas darbs,  laikam vienīgais cilvēks, kuru sabiedriskajiem sargātājiem pie Salacas izdevās "ieraudzīt un atpazīt", bija LMA un LMSF aktīvists E. Bresis. Laikam citu ievērības cienīgu notikumu nebija, tādēļ tas kā konkrēts gadījums guva visai apšaubāmu atspoguļojumu arī presē,- tikai uz sargātāju aizdomu pamata tika aizskarts pazīstama cilvēka gods un cieņa, "Lauku Avīzē" attēlojot viņu kā cemmerētāju un likumpārkāpēju.
 Manuprāt, kopumā efekts šai akcijai bija, taču tas bija vairāk pamācošs akcijas dalībniekiem pašiem. Daļa no viņiem varbūt kaut daļēji aptvēra, kas notiek uz lašu upēm un, kādos apstākļos jāstrādā inspektoriem, - arī tas ir kaut kas. Taču vienkārši izsakoties, līdzīgu efektu var panākt ar pašdarbnieku pulciņš, dziedot pastaigādamies gar upi. Maluzvejniekiem parasti nav svarīgi, cik sabiedrībā pazīstams ir trokšņojošais "konkurents", taču viņi nemīl lieku troksni un , protams, izvairīsies no šādām vietām un pārvietosies cituviet. Citiem vārdiem, ar ūjināšanu ir bezcerīgi atradināt lapsu no vistu zagšanas. 
Un otra būtiska problēma, kura manuprāt, pastāv attiecībā uz lašiem. Īsi izsakoties, lašus  mūsu upēs būtu jāsargā, to krājumus izmantojot , pie tam racionālāk kā pašreiz. Gribētos, lai mēs vistuvākā laikā no lašu altruistiskas sargāšanas un skaļiem lozungiem par lašu saglabāšanu pārietu pie to krājumu efektīvas apsaimniekošanas. Pašreiz vienīgie reālie ieguvēji , kuri nežēlīgi var ekspluatēt lašu resursus mūsu piekrastes un iekšējos ūdeņos, ir maluzvejnieki. Gan rūpnieciski zvejojošie, gan amatieri. Vienlaicīgi legālā tirgus niša ir pārpildīta ar lašiem, par to liecina kaut vai tas, ka oficiāli Latvija regulāri nenozvejo savai lašu kvotai atbilstošo lašu apjomu un zemās lašu cenas tirgū. Lašu rūpals Latvijā, esot it kā nerentabla lieta un tirgū ir pārprodukcija ,taču, nezin kāpēc, daudzi joprojām ar to nodarbojas, pat saņem valsts atbalstu.  Lašu papildus sargāšana šādā situācijā ir ļoti pretrunīga. Pieņemsim, ka šogad tika papildus nosargāti un  nonārstoja tikai 5 laši, kā rezultātā pēc kāda laika no jūras Salacā centīsies atgriezties varbūt papildus vēl 20 laši. Un tālāk? Liela daļa no tiem tik un tā nonāks zvejnieku tīklos( zvejnieki oficiāli noķer aptuveni 30 tūkstošus lašus gadā), kuri tos pārdos par savu pašizmaksu, ieņemot vidēji 5-8 latus par lasi un iegūstot papildus produkciju, pieņemsim, 100 latu apmērā. Apbrīnojama tautsaimnieciskā "efektivitāte". Pat tad, ja minētie skaitļi būtu 10 reizes lielāki, tie nemainītu ainu kopumā.  Iespējams, ka 2-3 , bet varbūt arī  10 laši tomēr papildinās nārsta baru. Taču jābūt nelabojamam optimistam, lai cerētu, ka šis skaitlis beidzot liks mūsu zinātniekiem mainīt savu bārdaino slēdzienu, ka Salacā nārsto tikai tie paši N laši, un attiecīgi  viedokli, ka lašu ir maz un makšķerēt tos nedrīkst.  No vienas puses tiek pildītas valsts programmas, laši tiek audzēti , laisti upēs, ķerti un sargāti, bet Latvijas upēs to joprojām esot par maz, lai varētu atļaut kaut cik godīgi makšķerēt. Tajā pašā laikā nezin kāpēc pie mums visai negribīgi risinās domas par visefektīvāko paņēmienu lašu aizsardzībai - to rūpnieciskās zvejas maksimālu ierobežošanu piekrastē.
  Ļoti ceru, ka beidzot mūsu zivju resursu pārzinātāji sapratīs, ka arī Latvijā, līdzīgi kā tas , piemēram, ir tepat kaimiņzemē Zviedrijā, jāsāk valstiskā līmenī kultivēt arī lašu makšķerēšana, kuras sociālais nozīmīgums un ekonomiskā efektivitāte ir nesalīdzināmi augstāka. Tikai tad varbūt varēsim atražot ieguldījumus un atlicināt vairāk līdzekļus arī profesionālam darbam šo zivju aizsardzības jomā. Pasaules pieredze rāda, ka  makšķernieki, lai noķertu  lasi, ir gatavi investēt pietiekoši daudz, tai skaitā arī nodrošinot līdzekļus profesionālas apsardzes nodrošināšanai nārsta periodā. Pārējā laikā gandrīz jebkurš legāls makšķernieks varētu būt labākais līdzeklis , lai atturētu maluzvejniekus no aktivitātēm attiecīgajā vietā. Situācija ir līdzīga kā medību objektos,- profesionāli neapsargātās vietās, ja tajās aktīvi nedarbojas arī legālie mednieki, zeļ un kuplo malu medniecība ar visām no tā izrietošām sekām.
Tā kā mūsu valstī zivju resursu apsaimniekošana notiek, balstoties arī uz zinātnieku atzinumiem, gribu ierosināt lai par šo tēmu "Copes lietās" izsakās arī kāds no Latvijas zivsaimniecības zinātnes pārstāvjiem. 

Jānis Stikuts.