|
.
12.augustā. 13.00 Ar Gundaru K.
kāpjam auto un dodamies nedēļu ilgā braucienā uz 2001.gada pasaules čempionāta
mušiņmakšķerēšanā norises vietu . PČ šogad notiek Zviedrijā, precīzāk
zviedru Lapzemes sirdī Liksilē ( Lycksele ).
Gala mērķi plānojam sasniegt 13.augusta vakarā. Sacensību oficiālais sākums
ir 15. augusts, kad notiks pirmais treniņš. Mēs PČ apmeklējam kā novērotāji
ar domu, ka Latvija nākotnē varētu iestāties starptautiskās makšķerēšanas
sporta konfederācijas CIPS mušiņmakšķerēšanas federācijā FIPS
Mouche un piedalīties tās organizētajos pasaules čempionātos.
Pirmie 300 km līdz Tallinnai paiet ātri, pēc 4 stundām esam Tallinnas
ostā. Arī nākošais posms risinās bez problēmām un 23.00 mēs iekārtojamies
pārnakšņošanai nelielā viesnīcā Helsinku piepilsētā Jarvenpea.
13. augusts. 7.00 turpinām braucienu. Ceļš ved cauri Visbijai, kur ir makšķerniekiem
pazīstamās firmas Rapala mājvieta, tālāk uz Korpilahti. Te ir korporācijas
NORMARK Eiropas centrs. Gundars tur, risinot ar darbu saistītus jautājumus,
aizķeras 3 stundas, es pa to laiku, kavēdams sev laiku, pētu, ar ko šī
firma nodarbojas. Normark ir liela sporta preču tirdzniecības firma, kura
ekskluzīvi pārstāv tādas makšķerēšanas pasaulē slavenas preču zīmes
kā Shimano, Rapala, Loomis, Cortland un citas.
Tālāk cauri Iveskiīlai
dodamies uz Somijas vidienes ostu Vaāsu. Ceļā mūs pārsteidz dažas
lietus gāzes, taču visumā laiks ir ideāls, dienā 17 grādi, naktī 10.
Jāpiezīmē, ka ceļojuma sākumā bažas raisīja fakts, ka Internetā
laika prognoze 14. 15. augustā paredzēja Skandināvijā stipru lietu.
Jau 100 km no līča piekrastes mēs konstatējam, ka šajā rajonā
Somijas ainava ir izteikti līdzena un ļoti līdzīga Latvijā redzamajai tās
sakoptākajai daļai. Vaāsā papildinām savus pārtikas krājumus, -
kempingā , kurā uzturēsimies, ir jārēķinās ar pilnu pašapkalpošanos.
No Vaāsas prāmis pa pilnīgi rāmu jūru mūs
četrās stundās nogādā Zviedrijas krasta pilsētā Umea .Vēl
tikai 150 km un mēs vienos naktī esam Liksilē. Ar nelielu aizķeršanos
iekārtojamies tipiskā lētā zviedru kempingā Ansia Aventure Camp, kurš
izvietots netālu no pilsētas centra. Divām personām viena nakts 2- vietīgā
kabīnē maksā 250.- zviedru kronas. Kempings ir liels, taču izskatās
pilnīgi aizņemts. Ja kāds grib šeit apmesties, jārēķinās, ka vasaras
sezonā kempingā vietu parasti var dabūt tikai iepriekš to rezervējot.
14.augusts. No prognozētā lietus ne miņas, tikai makšķerniekiem tīkamās
pelēkās debesis. Varbūt vēlāk sāks arī līt. No rīta kempingā
konstatēju, ka mēs neesam vienīgie gudrie, kuri izvairās izmantot
čempionāta rīkotāju piedāvāto iespēju izmitināties Hotel Laplandija,
kur viena nakts vienai personai maksā 4-6 reizes dārgāk. Mums blakus
saimnieko viena no pasaules līdergrupas komandām Polija. Netālu apmetušies
austrālieši un norvēģi. Vēl vairākās citās saimnieko mušiņmakšķernieki,
par ko liecina vakarā žāvēšanai izliktais mušiņmakšķernieka apģērbu.
Pat amerikāņi ir devuši priekšroku dzīvei kempingā.
Tā kā orgkomiteja sāk šodien darboties tikai no 13.00, nolemjam šo
dienu veltīt , lai iepazītos ar apkārtnes ūdeņiem. Izrādās, ka, tā dēvētās,
licences nav nemaz tik vienkārši iegādāties. Vispirms pēc jebkuras rīcībā
esošās informācijas, vislabāk gan no draugiem makšķerniekiem, jāapjēdz,
kurp doties. Pēc tam jāatrod tā vieta, kur var iegādāties licenci tieši
šai iedomātajai vietai. Tā var būt izvēlētajai vietai tuvējais
kempings, tūrisma birojs, kiosks vai vienkārši kāda privātpersona.( vēlāk
noskaidrojās, ka kaut cik labu informāciju varot iegūt makšķerrīku
veikalos). Ja nav pietiekoši precīza orientiera mērķa izvēlē, visdrīzāk
ir iespēja, ka jau pirmajā licenču tirdzniecības vietā izdosies nopirkt
licenci. Taču tā var būt uz vietu, kurā iedomātās milzu zivis, bet mēs
parasti uz ziemeļiem braucam ķert tikai kārtīgus lašus, alatas un
foreles, izrādīsies , ka tikai mēdzot būt. Varbūt tik bieži, kā
pie mums 4 kG foreles Pededzē, varbūt nedaudz biežāk.
Ar Gundaru vispirms vienojamies, ka pacentīsimies šajās dienās
noskaidrot, kādi šeit ir apstākļi, lai varētu nodarboties ar mušiņmakšķerēšanu.
Izpēti nolemjam sākt ar upēm. Mūsu iedomāto upi pareizāk gan būtu
saukt par strautu ( angl. stream ). Ziemeļvalstīs par strautiem mēdz
dēvēt arī tādus, kuru platums var būt 20 30 metrus, un, kurus pārbrist
var retās vietās. Vietējo tūrisma biroju piedāvātie bukleti ir pilni
ar dažādiem vietu nosaukumiem un slavas dziesmām katrai ieteiktajai
vietai. Tomēr bez papildus informācijas
izvēle ir apgrūtināta. Lai atrisinātu šo sīko problēmu meklējam
palīdzību uz vietas kempingā. Upi, kura it kā atbilst mūsu interesēm,
izdodas atrast ar mūsu kempinga priekšnieka palīdzību. Vispirms,
protams, tiek piedāvātas tuvākās vietas, bet, kad mēs tās noraidām,
viņš pēc vairākkārtīgiem zvaniem mums paziņo, ka var ieteikt kaut ko
interesantu. Mums tikai būs jābrauc 40 km, pēc tam pa kreisi, jākrusto
sliedes un jāatrod mājiņa, kuras saimnieks pārdod licences makšķerēšanai
upītē, kura atbilst mūsu interesēm. Precīzi sekojot dotajai informācijai
ap 11.00 atrodam īsto upes posma pārzini. Precīzāk, tas ir cilvēks, kurš
dzīvo pie ceļa , kurš ved uz upi un, pie kura var nopirkt licences. Upe
tiek nomāta no valsts, bet tās īstais saimnieks ir organizācija, kuru
mums neizdodas atšifrēt. Jo sastopamies ar tipisku situāciju, ar kuru jārēķinās
ziemeļvalstīs dodoties ārpus pilsētas. Proti, mēs nezinām zviedru
valodu, kuru vienīgo saprot pārdevējs. Taču tik daudz , lai nopirktu
vienas dienas licences, kura katram mums maksā 60 zviedru kronas, mums
izdodas sarunāt. Arī stāsts par to, kā pa vientuļiem celiņiem nokļūt
līdz 30 km attālajam strautam, un, kas tur mūs sagaida, šķiet
saprotams.
Nepaiet stunda un mēs, braucot
pa ceļu, kurš nevienā mūsu kartē nav redzams, esam pie upes. Mums par
lielu un patīkamu pārsteigumu pie tilta ir skaists uzraksts, kurš
liecina, ka tieši šī ir viena no vietām, kurās risināsies makšķerēšana
PČ ietvaros. Izrādās, ka tieši šeit notiks arī sacensība starp čempionāta
galveno sponsoru Thomas & Thomas un JEEP mušiņmakšķernieku komandām.
Sākums šķiet daudzsološs. Mēs, protams, iemūžinām savu klātbūtni
šajā vietā. Un, lieki nekavējoties, dodamies pārbaudīt vietas, kuras nākošajās
dienās būs pieejamas tikai čempionāta dalībniekiem.
Upe pilnīgi atbilst mūsu priekšstatam, tā ir 10- 20 metrus plata ar samērā
spēcīgu straumi, krāčaina ar daudzām atstraumēm un skaistām bedrēm.
Vienīgais, kas mūs nesajūsmina ir tas, ka pārvietošanās brišus ir ļoti
sarežģīta. Upes gultnes virspuse ir veidota
kā krāvums, kurš sastāv vienīgi no visdažādāko izmēru granīta
akmeņiem. Lai gan akmeņi pārsvarā šeit nav slideni, tomēr, brienot
vietām nevar atrast vietu, kur nolikt kāju. Spraugas starp akmeņiem nav
aizpildītas ar granti vai sīkiem akmentiņiem, bet ir vaļējas. Dažubrīd
vieta šķiet sekla, taču izrādās nepārbrienama.
Arī krasts ir kā liels akmeņu krāvums, kur ik uz soļa jāuzmanās,
lai neizmežģītu kāju vai neiekristu kādā spraugā starp akmeņiem. Mēs
tomēr atrodam arī kaut ko pozitīvu šādā situācijā, pa upi tālu
aiziet nevar un tātad nebūs tālu jānāk atpakaļ līdz auto. Lai gan dažubrīd
sīki rasina sīks lietutiņš, laika
apstākļi ir brīnišķīgi, varētu teikt ideāli copei.
Par
copi. Kā parasti pirmā problēma, kura katram, tai skaitā arī mums, ir jārisina,
ir jānoskaidro, kādas zivis šeit ir un, kur tās visvairāk uzturas.
Zivju, protams, te nav tik daudz, ka tās būtu sastopamas jebkurā vietā.Arī
ūdens virspusē tipiskos riņķus redzēt var ļoti reti. Atliek iespēja
visu pārbaudīt makšķerējot un aktīvi eksperimentējot. Pēc stundas
pirmais vērtējums ir gatavs. Secinām, ka jāorientējas uz alatām,
paretam var gadīties arī foreles. Efektīvākās, šķiet, ir sausās mušas
tumšos krāsu toņos , piemēram,............. Nākošajās divās stundās
mums katram izdodas noķert kādas 15 alatas 30 35 cm robežās. Arī
viena 32 cm forele nespēj atturēties mušas kārdinājumam. Kopumā paliek
iespaids, ka upē varētu būt arī ievērības cienīgāki eksemplāri,
tikai nepieciešams šai upei veltīt mazliet vairāk laika. Mūsu pieredze
rāda, ka civilizācijas skartajos rajonos reti kur izdodas tā vienkārši
apstāties uz trim stundām pie dabīgas ūdenstilpes un pirmajā reizē
tikt pie šāda loma. Atpakaļceļā uz
vietu, kur atstājām auto, savu medījumu papildinām ar visapkārt
atrodamajām priežu bekām. Kempingā atgriežamies ar pārliecību, ka
vienu dienu pēc pārtikas uz veikalu nebūs jāiet.
Vakarā vēl paspējam apmeklēt PČ orgkomiteju un iepazīties ar tās vadītāju
no Zviedrijas Gregoru.Jonnsonu. Viņš izrāda interesi par ciešākiem
kontaktiem ar LMSF, tai skaitā arī par Latvijas apmeklējumu laikā, kad
notiks LR čempionāts mušiņmakšķerēšanā un sola vēlāk ar mums vēl
runāt.
Dienu nobeidzot, pie pašapkalpošanās galda kempingā kopīgi testējam mūsu
šīsdienas guvumu un vēl šo to. Pārliecinos, ka Gundars māk lieliski
pagatavot ceptas alatas.
15. augusts. Šo dienu izmantojam, lai tuvāk iepazītos ar PČ norises
organizatoriskajiem jautājumiem.
No rīta apskatījām Liksili. Ziemeļnieciski skaista , ļoti tīra un
sakopta pilsētiņa. Gundars mēģināja mainīt bankā dolārus pret
zviedru naudu, pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs. Laipna darbiniece
paskaidroja, ka 100 dolāru naudaszīmes šajā bankā nemainot, jo varbūt
tās ir viltotas , un viņi nevarot to noteikt...Runā, ka savu iespaidu uz
aizdomīgumu ir atstājuši dažādie iebraucēji.. Starp citu arī mūs
izbrīnīja lielais poļu viesstrādnieku pieplūdums Liksilē. Kā vēlāk
mums paskaidroja vietējie, lielā
skaitā viesstrādnieki te ierodas augustā un septembrī, lai piedalītos
meža ogu vākšanā.
Pēcpusdienā risinājās PČ atklāšanas ceremonija. Visas 22 komandas, tērpušās
savos parādes formas tērpos ar vietējo tautisko ansambli priekšgalā
svinīgā gājienā šķērsoja visu pilsētiņu. Svinīgā atklāšana
notika vietējā brīvdabas muzeja teritorijā.
Pēc
nelielām vietējās varas un CIPS vadoņu uzrunām PČ tika pasludināts
par atklātu. Parādes laikā pārmijām dažus vārdus ar vācu delegātiem
un aicinājām viņus izmēģināt spēkus LR čempionātā. Izrādījās,
ka viņu delegācijas vadītājs ir
labi informēti par mums, esot pat redzējis videofilmu par mūsu sacensībām.
Vaininieks esot Latvijas eksčempions Jānis Masaļskis, kurš dzīvo
un startē Vācijā.
Pēc
atklāšanas ceremonijas nolēmām noskaidrot , kādu informāciju par makšķerēšanas
vietām var iegūt pilsētiņas kioskā, kurā arī pārdodot makšķerēšanas
licences. Tur uz mums sāka skatīties kā uz citplanētiešiem, kuri
atbraukuši traucēt vietējo mieru. Ne miņas no vēlmes palīdzēt, un mēs
pametam šo kiosku ar domu, ka informācija par labām
makšķerēšanas vietām arī šeit tiek pielīdzināta valsts noslēpumam.
Palīdzība nāk no pilnīgi negaidītas puses. Kempingā
vakarpusē aizsākas sarunas par copes tēmu ar mūsu kaimiņmājas
iemītniekiem, kuri izrādās ir somu mušiņmakšķernieki. Noskaidrojas,
ka arī viņi zina šo to par mūsu mušiņmačiem, atrodas vēl šādi tādi
kopēji paziņas. Tam, dabīgi, seko atklāta informācijas apmaiņa.
Dabiska ir mūsu interese, kādēļ viņi brauc makšķerēt uz Zviedriju
bet ne uz somu Lapzemi. Somi domā, ka šī ir tuvākā vieta, kur vēl ir
zivis, un ir, ko darīt. Somijas vidiene ir pārāk daudz noslogota, bet uz
pašiem ziemeļiem ceļš ir krietni garāks. Viņi šodien bijuši kādā
ezerā, kur paturēt dienā drīkst vienu alatu, pie tam minimālais alatas
garums ir noteikts 45 cm. Trijatā viņi varēja palepoties ar vienu 51 cm
alatu. Turpat netālu esot ezers, kurā mīt lielākās Zviedrijā alatas,
tur minimālais izmērs esot noteikts 50 cm. Mūs šie stāsti gan saintriģē,
taču, kad mēs noskaidrojam, kādā veidā šajās vietās notiek cope, mūsu
azarts atsalst. Jāmakšķerē no krasta, brienot līdz krūtīm 30 40
metrus dziļi ezerā, tādēļ vairums lieto tā sauktās jostas
laivas angl. belly-boats. Tas ļauj makšķerniekam operatīvi sekot
zivīm, kuras bieži pārvietojas no vienas vietas uz citu. Lai gan ir gadījumi,
kad efektīvas ir sīkas sausās mušiņas,
pārsvarā visi lietojot dažādas nimfas. Ķērieni neesot sevišķi bieži,
taču mēdz būt pamatīgas zivis. Mēs nolemjam palikt uzticīgi savai sākotnējai
izvēlei.
16.augusts. PČ dalībniekiem šodien ir otrā treniņu diena,- viņi dodas
izmēģināt copi ezerā no laivas. Ar Gundaru vienojamies vēlreiz apmeklēt
to pašu netālo aizvakardienas strautu. Vietējais licenču pārdevējs šoreiz
ir runīgāks un iesaka pamēģināt citā posmā. Kad nonākam pie upes pārliecināmies,
ka šis posms vēl vairāk atbilst mūsu vēlmēm. Upe tāpat ir 10 20
metrus plata, taču jaunajā vietā tās gultnē nav tik daudz kā iepriekšējā
posmā lielu akmeņu, arī straume ir mērenāka. Lai gan patālu
viena no otras, taču parādās ari dažas skaistas bedrītes ar piegulošām
viegli izbrienamas oļainām straumēm. Arī rezultāti ilgi nav jāgaida.
Varam izvēlēties alatas 30 38 cm diapazonā. Izvilkto zivju skaits
atrodas robežās starp 30 40, vienkārši tās neskaitām.
Uzķeras arī dažas 30 34 cm krāšņi iekrāsotas strauta
foreles. Zivju ir pietiekoši, un varam atļauties arī papildus eksperimentēt.
Vispirms izmēģinām dažādas mušiņmakšķeres un vienojamies, ka mierīgā
laikā šādā upē perfekts varētu būt komplekts, kurš sastāv no 4. vai
5. klases 2.40- 2.55m gara mušiņkāta kopā ar 4. klases peldošu auklu.
Gundars izmēģina dažādas mušas, es, savukārt, pārbaudu
spiningošanas efektivitāti. Secinām, ka šajā reizē tīri labi ķeras
uz tumšām mušām uz āķiem Nr.12-14., kuras imitē spārnotas skudras un
tiek pasniegtas ūdens virsējos slāņos. Ķērienu stabilitāte gan
ir dažāda, vietām alatas darbojas ļoti aktīvi, nekļūdīgi un droši
saķer mušu, un tikpat stabili paliek uz āķa. Cituviet tās uzkāpj pie
mušas tikai vienreiz, it kā bez jebkādas apetītes pagrābsta to un turpmāk
neizrāda nekādu interesi. Iespējams, ka šādās situācijās ir nepieciešama
cita pasniegšanas metode, taču visu izmēģināt īsā laikā nav iespējams.
Savukārt mani eksperimenti ar spiningu parāda, ka, lai noķertu alatu vai
foreli, pietiek ar nelielu rotiņu, precīzu metienu un pareizu ievilcienu.
Gan foreles gan alatas labi servētam vizulim uzbrūk ļoti agresīvi.
Interesanti, ka lielākās alatas tomēr izdodas nomedīt ar mušu, varbūt
gan tāpēc, ka ar vizuli darbojos pavisam īsu laiciņu. Lai gan copes dēļ
šodien esam nostaigājuši pa mežiem un purvainām vietām vismaz 20
kilometrus, dienu beidzam noguruši taču ar visnotaļ pozitīvām emocijām.
Somu vīri bijuši vēlreiz uz ezeru. Esot labas alatas ķēruši, lielākā,
kuras spura bija kā trofeja, bija 53 cm gara un 1.2 kG smaga. Uz sauso mušu
spārnotās skudras imitāciju. Taču viens mušiņmakšķernieks tajā
dienā noķēris vēl lielāku 1.7 kG smagu alatu. Visi ķēruši tikai no
jostu laivām, tikai tā varot sekot līdzi alatām, kuras nepārtraukti pārvietojas.
17. augusts. Šodien ir pirmā PČ oficiālo sacensību diena. Ar Gundaru
braucam uz Vindelolevnu, tā sauc upi, kurā risinās viens no 6 PČ sacensību
posmiem, vērot , kā darbojas organizatori un sportisti. Laiks joprojām ir
saulains, šodien gaisa temperatūra ir kādi 23 25 grādi. Taču ap
pusdienlaiku sāk celties vējš un parādās smagi un aizdomīgi lietus mākoņi.
Upes posms, kurā sportisti sacenšas, atrodas aptuveni 50 km no Liksiles.
Upe pēc mūsu priekšstatiem ir liela un strauja, tās platums 150 200
metri. Ne velti šo posmu trīs dienu copes sacensību maratonā sauc Big
River (Lielā Upe). Vēl ir Small River ( Mazā Upe ) un Lake
( Ezers). Lielās upes posms vairāk atgādina klasisku vietu lašu makšķerēšanai
ar divrocīgo mušiņkātu. Tādu mūsu vērtējumu apstiprina arī viens
vietējais makšķernieks, kurš šajā PČ darbojas kā tiesnesis. Viņš
apliecina arī, ka uz šīs upes neesot neviena aizsprosta un šī esot
Zviedrijā populāra lašu makšķerēšanas
vieta. Te gadoties skaisti laši svarā ap 10 15 kG. Taču šajās
sacensībās laši netiek vērtēti. Skaitītas tiek tikai foreles, alatas
un pārējās, tā sauktās, baltās zivis. Forelēm un alatām ir noteikts
minimālais izmērs, tas ir 20 cm. Sacensība notiek piecās dažādās vietās,
katra dalībnieka darbības zonu nosaka lozējot. Tādējādi čempionāta
laikā katram sportistam ir jāparāda sava māka, makšķerējot trīs
stundas katrā no piecām vietām. Atbilstoši ieņemtajai vietai sektorā,
sportists saņem proporcionālu punktu skaitu. Noslēgumā par pasaules čempionu
kļūst dalībnieks ar mazāko punktu summu. Nosakot dalībnieka vietu
sektorā, vērtē noķerto zivju kopējo garumu. Katru
noķerto zivi, nenoņemot to no āķa, sportistam jāiznes krastā,
kur tiesnesis pārbauda, vai izmantotā muša ir bez atskabargas un nomērī
zivi. Pēc tam to atlaiž atpakaļ ūdenī. Sacensībām izvēlētās vietas
ir diezgan vientuļas, arī skatītājus nemana. Pēc kaut kādiem man vēl
nezināmiem noteikumiem skatītāji nedrīkstot pietuvoties sportistam tuvāk
par 50 metriem. Nesaprotu , kādēļ. Runā,- lai nebaidītu zivis, taču
vairāk šķiet, ka to diktē uzmācīgas bailes no sāncenšu izlūkiem.
Tuvojoties sacensību vietai satiekam kādu vācu makšķernieku, vēlāk
noskaidrojās viņu sauc Hans, kurš 2000 km no Hannoveras līdz Liksilei ar
auto mērojis vienatnē speciāli, lai pavērotu, kā makšķerē pasaules
labākie mušiņmakšķernieki. Viņš ar izbrīnu mums izstāsta, cik maz
un sīkas zivis ķer dalībnieki. Nonākot pie upes un izpētot ierakstus
tiesnešu protokolos, arī mēs pārliecināmies, ka lomi šajā sektorā ir
necili. Lomos pārsvarā ir dažas sīkas 23-34 cm alatas. Nav izslēgts, ka
šis vienkārši nav produktīvs sektors. Šī vasara Skandināvijā esot
bijusi bagāta ar nokrišņiem un visās upēs esot augsts ūdens līmenis.
Arī Vindelolvenā tas ir aptuveni par metru augstāks par normālo. Tas
stipri apgrūtina gan brišanu, gan zivju atrašanu un līdz ar to arī
lomus. Secinām, ka visi redzētie sportisti šajos apstākļos darbojas samērā
vienveidīgi - ar slapjām mušām
vai nimfām, metot uz augšu pret straumi un ar kātu pavadot mušu lejup.
Komiska situācija veidojas, kad mēs mēģinām caur krūmiem tuvoties norvēģu
izlases dalībniekam. Uz taciņas, kura ved uz norvēģa darbības zonu,
sastopamies ar spāni, kurš kaut ko savā mēlē purpinādams nāk pretī.
Uz mūsu jautājumu, kas par lietu , spēj tik vien spāniski paskaidrot, ka
viņš tiekot raidīts tā patālāk. Un tūlīt arī mums priekšā iznirst
tiesnesis un norvēģu komandas pārstāvis, un arī mums rāda uz vietu, no
kuras mēs nākam. Esot jāievēro noteikums par 50 metriem. Uz manu lūgumu,
atļaut nofotografēt norvēģu sportistu darbībā, seko no,no,no... Mums
tas viss liekas nenopietni, taču mēs nopietni sakām - OK, ja no, no , no,
tad no, no, no. Bet mēs tā arī
informēsim Latvijā, ka norvēģi saka no, no ,no, un negrib, ka viņus
bildē. Tas tūdaļ maina situāciju, tiesnesis nekavējoties sazinās pa
mobīlo ar galveno tiesnesi, kā rezultātā norvēģis man atļauj uztaisīt
vienu bildi, taču tikai ar viņa režisūru. Bilde, neko skaista, protams,
neiznāk. Norvēģis gan taisnojas, ka arī iepriekšējos čempionātos
bijuši aizliegumi fotografēt, jo daži, lūk, mēģinot izspiegot, ar kādām
mušām ķer labākie. Beigās šķiramies tīri draudzīgi.
Pēcpusdienā laiks krasi kļūst vēsāks. Vakarā mūsu mājiņu negaidīti
apciemo iepriekš minētais Hans, un vakars paiet baudot vācu alu un
Gundara ceptās alatas. Protams, risinās arī sarunas gan par politiku, gan
par copi. Rezultātā mēs Hansam apsolām parādīt, kā mēs ķeram
zviedru alatas, bet viņš apsola mūs ar savu MB aizvest līdz copes
vietai.
18.augusts. Hans tur savu vārdu un viņa MB Vito savlaicīgi ir pie mūsu mājiņas
durvīm. Trijatā , es, Gundars un Hans braucam meklēt jaunas copes vietas.
Laika apstākļi šodien ir citādi,- pūš brāzmains R,ZR vējš. Vispirms
aizbraucam uz 30 km attālo kempingu Kattisavan, kurā pēc mūsu rīcībā
esošās informācijas pārdod arī licences
uz kādu labu strautu. Diemžēl, kempingā mūs neiepriecina, jo neko īsti
par šo strautu pateikt nevar. Tuvējais ezers ir vienos viļņos un izskatās
ne sevišķi skaisti, vējš tomēr ir ļoti stiprs, tādēļ nolemjam velti
netērēt laiku meklējumos, bet braucam uz jau pazīstamo strautu Paubecken.
Savdabīgi risinās licences iegādes jautājums. Mājā, kurā pārdod
licences neviens nav. Tuvējie kaimiņi saprot tikai zviedru valodu, taču
izdodas saprast, - lai mēs vienkārši brīvi pieejamajā pastkastītē ceļmalā
atstājot naudu 60 SEK par cilvēku. Atstājam naudu ceļmalā un dodamies
uz upi. Vienojamies pārbaudīt citu posmu, kur upe kādus 3 km tek paraleli
un tuvu ceļam. Upe arī šajā posmā izskatās pievilcīgi. Diemžēl, pēc
neilga laika jākonstatē, ka zivju šajā posmā nav daudz. Acīmredzot,
šīs vietas ir makšķerniekiem viegli pieejamas, gar upi ved pat taciņa.
Iespējams arī, ka tās jāķer citādi, nekā mēs to darām. Arī laika
apstākļi ir mainījušies, pūš brāzmains vējš, brāzmas ir tik
stipras, ka brīžiem mušiņaukla pat tiek izrauta no ūdens un pacelta
gaisā. Taču mēs turamies pie mušiņām un saviem jau pārbaudītiem paņēmieniem.
Rezultātā pirmajā copes stundā izdodas apmānīt tikai
5- 6 sīkas alatiņas un dažas forelītes. Tāpēc mainām mūsu
plānu un nolemjam vēlreiz apmeklēt posmu, kurā jau bijām
aizvakar. Ejot taisni caur pamežu un purviņu, tas no ceļa ir sasniedzams
15 minūtēs, jo atrodas tikai kādu kilometru
attālu. Apbrīnas cienīgi mūsu jaunais draugs Hans, kuram ir jau 62
gadi, turas mums līdzi. Jaunajā vietā
rezultāti ilgi nav jāgaida, ķērieni seko viens pēc otra, un īsā
brīdī katrs no mums izvelk pa pāris 30 34 cm alatām. Taču lielākus
eksemplārus sastapt neizdodas. Alatas šodien, liekas zaudējušas savu
aktivitāti, copes ir vājas, un dažubrīd tikko samanāmas. Arī ūdens
virspusē alatu aktivitātei raksturīgo riņķu ir maz. Cerībā atrast labāku
vietu un lielākas zivis es aizskrienu pa krastmalas džungļiem vēl
kādus 3 km lejup pa upi. Tas nedod gaidīto efektu. Lejpusē upe ir ļoti
strauja un akmeņiem pieblīvēta, kaut cik pieņemamas alatu vietas var
atrast tikai samērā tālu vienu no otras. Pie tam pārāk tālu attālināties
no bāzes vietas nav jēgas. Šajos meklējumos vienmēr ir jārēķinās ar
garu un garlaicīgu atpakaļceļu cauri krastmalas brikšņiem uz izejas
punktu.
Samierināmies ar šodienas pieticīgo rezultātu un savlaicīgi braucam
atpakaļ uz Liksili. Šodien mums vēl ir jāpaspēj iepazīties ar PČ dalībnieku
divu dienu rezultātiem.
Viesnīcā
Hotell Laplandija , kur atrodas orgkomitejas štābs, vakarpusē atrodam
apskatei izliktus pirmo dienu rezultātus. Taču informācija ir pasniegta
mums grūti saprotamā formā. Var gan atrast, cik kurš ir noķēris un
attiecīgi vietu sektorā, taču līderi nav atainoti, tos var noteikt tikai
veicot visu protokolu izpēti. Tādēļ detalizētu analīzi atliekam uz rītdienu.
19. augusts. No rīta Hans atvadās no mums un dodas atpakaļceļā uz Vāciju,
tas aizņemšot viņam vismaz divas dienas. Savukārt mēs vēlreiz
apciemojam čempionāta orgkomiteju. Visi pilnā sparā gatavojas pēdējam
sacensību posmam, kurš notiks šodien. Tam jādod atbildi, kas būs
pasaules čempioni gan komandu gan individuālā vērtējumā. Gundaram
izdodas vienoties ar vienu jaunkundzi no apkalpojošā personāla, ka viņa
speciāli mums sagatavos elektroniskā formā un rīt iedos pilnu PČ
protokolu kopiju. Tikai tad varēsim veikt kaut kādu analīzi. Taču jau šodien
ir skaidrs, ka vakardienas vējainais laiks negatīvi iespaidoja ne tikai mūsu
copi. Arī pasaules čempionāta dalībnieku lomi esot bijuši relatīvi
sliktāki. Bet vienā no ezeriem ( Hackjon ) visi dalībnieki palika vispār
bez zivīm, un katrs saņēma pēdējai vietai atbilstošos 22 punktus.(
manuprāt, netaisni, it kā nebūtu piedalījušies šajā posmā ).
Satiktais holandiešu treneris apgalvoja, ka augustā Skandināvijā ir visvājākā
cope un vietējie šajā laikā priekšroku dod citam nacionālajam
sporta veidam, kurš nav saistīts ar makšķerēšanu.
Līdzīgi pirms tam izteicās arī mūsu kaimiņš kempingā kāds
zviedru golferis, kad spriedām par to, kurš sporta veids Zviedrijā ir
populārākais. Laikam tā ir taisnība,- pie ūdeņiem nesastapām nevienu
vietējo.
Pēc 4 posmiem individuālā vērtējumā līderos ir divi somi. Par komandām
situāciju vēl neizdodas noskaidrot.
Pēcpusdienā, kad visi atgriežas no pēdējā sacensību posma, pie tam
daudzi ar niecīgiem lomiem, skan viedoklis, ka komandām un arī individuāli
par čempioniem esot kļuvuši franči. Oficiālie rezultāti būšot zināmi
rītā. Mūsu somu paziņa sūkstās, ka somiem pēdējā posmā nav
paveicies,- ezera posmā viņu līderis līdzīgi kā gandrīz visi, ir
palicis bez zivs. Pārsteigumu sagādājis vienīgi Dienvidāfrikas pārstāvis,
noķerot 2 foreles, pie tam vienu 67 cm garu un aptuveni 3kG smagu.
Turpat vēlreiz satiekam vācu komandas vadītāju Ulrihu Šneideru. Viņš
esot piedalījies sešos pēdējos čempionātos un labprāt dalās ar mums
savās pārdomās. Viņaprāt šīs sacensības ir labi organizētas. Pat
neskatoties uz to, ka dažās ezerā notiekošā posma sacensībās gandrīz
visi dalībnieki bija bez zivīm. Organizatoriem vienmēr vislielākās rūpes
sagādājot nepieciešamība nodrošināt visiem dalībniekiem vienādus makšķerēšanas
apstākļus. Šajos centienos PČ sacensībās gadoties visādi. Kā piemēru
viņš min PČ Austrālijā, kur apstākļi bija it kā vienādi, taču tādi,
ka zivis spēja noķert tikai 5 vai 6 dalībnieki. Labi esot bijis PČ, kurš
risinājās ASV, Vaijomingā. Visi sasēdināti laivās un palaisti pa upi
lejup. Katrs varējis apstāties, kur vēlas un izvēlēties vietu pēc
savas gaumes. Taču tas ir dārgs risinājums, kuru atļauties varot tikai
bagāta valsts.
Vācijā
šim sporta veidam papildus ir savas specifiskas
problēmas,- nekādas sacensības zivju ķeršanā oficiāli netiekot atļautas.
Rezultātā pat nevar noskaidrot labākos, kuri varētu pārstāvēt valsti.
Līdzdalība PČ esot dārga arī vāciešiem. Atkarībā no vietas, kur
notiek sacensības ir jārēķinās ar izdevumiem vismaz 2 3 tūkstošu
ASV dolāru apjomā uz katru dalībnieku. Lai racionālāk izmantotu samērā
lielos ceļa izdevumus, tie sportisti, kuri dalības izdevumus sedz no sava
maka, braucienu uz čempionātu bieži apvienojot ar ilgstošāku ceļojumu
uz attiecīgo valsti. Tas dod iespēju gan tuvāk iepazīties ar valsti, gan
noorganizēt papildus treniņus sacensību rajonos.
Vakars
mums paiet lēnām gatavojoties atpakaļceļam, jo rīt gribam pamest
Liksili. Mūsu kaimiņi austrālieši turpat kempingā pašā vakarā
izprovocē improvizētus savu kātu
izmēģinājumus, kuros gandrīz katrs var pamēģināt šos kātus. Piedalās
vietējie austrālieši, velsieši, amerikāņi un norvēģi. Arī man
tā ir ne tikai izdevība pavērot PČ dalībnieku tālmešanas māku, bet
arī pašam, kā saka, izmēģināt roku. Atšķirības saskatu galvenokārt
tikai stilā, bet ne rezultātā. Lai sasniegtu lielāku attālumu, labākie
ārzemju metēji metienos, tai skaitā arī tukšajos, ieliek
neierasti daudz spēka. Pēc šis emocionālās nodarbes vairums dodas uz
krogu. Mēs ar Gundaru, savukārt uz savu kabīni, lai turpinātu
gatavošanos rītdienas atpakaļceļam
20.augusts. No rīta orgkomitejā saņemam sacensību protokolus gan ne
apsolītā formā bet uz papīra, un tūlīt dodamies ceļā. Vispirms uz
Umeo. Pa ceļam netālu no Umeo apmeklējam Umeo hidroelektrostacijas lejas
bjefu. Skats ir ļoti skaists, lejpus aizsprosta ir saglabājusies tipiska
klinšainas ziemeļu lašupes ainava. Nelielā posmā šeit ir atļauta lašu
makšķerēšana ar mušiņu. Lai laši varētu pārvarēt aizsprostu un
doties tālāk uz nārsta vietām, aizsprostā ir izveidotas tā sauktās lašu
kāpnes. Katrs te var redzēt, kā laši pārvar šīs kāpnes, skatītājiem
ir iekārtotas speciālas novēršanas vietas. Arī mums šeit izdodas redzēt
relatīvi daudzus lašus, kuri lec pāri visdažādākajiem ūdenskritumiņiem
un mākslīgiem sliekšņiem viņu ceļā. Diemžēl, jau pēc stundas atiet
vienreiz dienā kursējošais kuģis uz Vaāsu, un mēs esam spiesti
atrauties no fascinējošajiem skatiem.
Atkal kuģojam pa pilnīgi rāmu jūru, tādēļ ir laiks un iespēja izpētīt
sacensību protokolus. ( protokoli un bildes ir atsevišķās lapāsP
|