< Makšķerēšana Latvijā - Fishing in Latvia
home   contact

| Atpakaļ |

sporta un cits specifiskais inventārs

Sāk ienākties katalogi no lielākajiem makšķerlietu ražotājiem, tāpēc ir laiks atgādināt par ikgadējo SALMO akciju, kuras laikā makšķerēšanas sporta piekritējiem un citiem līdzīgi domājošajiem tiek dota iespēja iegādāties barības un inventāru par ražotāja cenām (vienu reizi sezonā), sedzot tikai transporta izdevumus. Katalogus un cenas var redzēt pie manis ofisā, tiesa pēc svētkiem un iepriekš sazvanoties, šis ir manis ierosināts pasākums sportistu atbalstīšanai tāpēc labprāt sniegšu arī nepieciešamās konsultācijas gan par barībām gan inventāru, nododot pasūtījumu gribēšu 30 % drošības naudu, pārējā samaksa preci saņemot, pasūtījumus vajadzētu nodot līdz janvāra vidum.
Šodien no rīta sānēmām SANSAS un RIVE katalogus, starp citu RIVE lētākais, bet ne sliktākais piedāvājums kastei ar kāju platformu ir ap 110-120 latiem.
Lai nerastos domstarpības atgādinu, ka runa iet tikai par veselu iepakojumu pasūtīšanu, tas ir barības pa 20 kg, atraktori pa 10 gab., pludiņi pa 10-12 gab., āķi pa 10 pac. u.t.t., uz veikalniekiem šis piedāvājums neattiecas , tai pat laikā garantējam, ka šīs lietas tirdzniecībā nenonāk.

19. 12. 2007.

| Atpakaļ |

Krievija, nu patīk man viņa.......

Trešdienas naktī atgriezos no Krievijas, kur 3 dienas baudīju Ribinskas ūdenskrātuves plašumus, sākšu jau ar to, ka 112 km garais un 70 km platais ūdens viss ir ciet ar ledu 10-30 cm, sniega moči un karakati brauc kā negudri, un ielūzt pavisam reti, šoziem esot tikai 5 ielūzuīs, kad sākšot braukt ar mašīnām, tad būšot vairāk. Cope kā jau cope, asari no 100 līdz 300 gramiem, lielie klusēja, toties vēdzeles uz ūdām ņēma, tādas līdz 2 kg dabūjām, visumā super brauciens, atskaite būs janvāra CL, tiesa bilžu būs pamaz, p...... fočuks sasala braucot uz moča, un tas tikai pie -8 grādi, iepriekšējo sasaldēju Ahtubā, bet tad bija - 25 ar vēju.
Ir doma turp aizbraukt vēl februāra vidū, kad pa dienu varēs ķert vēdzeles, vidēji 10-15 uz balansieri vai džigu ar maili varot dabūt vienmēr, bet ja ieliek vēl atļautās 10 karogmakšķeres, tad loms ir baigi ok.
Nu mūsu ziema laikam vēl jāpagaida, bēdīgi, bet nāksies atkal Buļļupes vai lielupes asarīšus uz soļojošo gruntenīti padzenāt, ar 'mīkstu kātiņu, pats izmantoju ELITE MICRO JIG, tas ir visnotaļ aizraujošs pasākums.
Kā jums iet?

14. 12. 2007.

| Atpakaļ |

KUR IR ZIEMA?????!!!!!!!!!

Mani , kā cilvēku kurš nedaudz ir saistīts ar makšķerlietu tirdzniecību, šis jautājums jau sāk uztraukt diezgan pamatīgi, jo ļoti labi zinu, ko lielākajam vairumam nelielo Latvijas veikalnieku nozīmētu vēl viena bezledus ziema, tomēr cerība vēl ir, jo visapkārt ir ziema un tauta sēž uz ledus. Regulāri sarakstos un sazvanos ar pazīstamiem makšķerniekiem daudzās valstīs, tāpēc varu izstāstīt, ka ziema ir visapkārt Latvijai, pat ukraiņi un poļi sēž uz ledus, bnemaz nerunājot par kazahiem un krieviem, arī Peipusa šaurumā veči pa līčiem lien uz tāda 5-7 cm ledutiņa, nenosodu, jo arī pats uz tāda esmu līdis un gan jau ka līdīšu vēl, lai gan sevišķi gudri tas nav, piekrītu.
Saņēmu dažas fotogrāfijas no Krievijas, tur paziņas dažas dienas atpakaļ bija Ribinskas ūdenskrātuvē, lielākie asari virs kilograma, standartā tādi ap 300-400 gramiem, pa diviem esot izvedušī krastā ap 60 kg asaru, izveduši ar sniega moci, jo tur naktīs ir līdz - 13grādiem, ledus labs. Šoreiz nerunājot par to kur tās zivis likt var tikai apskaust večus par super lomu, tas viss uz bļitkām, mmm, neizturēju, sazvanīju draugus žurnāla Ribolov Elit redakcijā, viņi savukārt pieteica bāzi un sniega močus un...... , es jau svētdien no rīta lidoju uz copi, ja viss izdosies, atd jau janvāra CL došu atskaiti.
Vakar uz stundām trijām aizbraucām trijatā līdz Buļļupei, pie Bolderājas tilta, nekad nebiju tur bijis , tik vien kā biju dzirdējus ticamus un mazāk ticamus nostāstus par asariem un zandartiem , protams, ka zivis bija aizpeldējušas uz citu vietu, tomēr lai vai kā 'pāris pannas ar tādiem ap 100 gramu asarīšiem salasījām, cope izteikti kaprīza, izmēģinājām visus spiniga mānekļus, viens asaris uz palielu tvisteri un vismaz desmit norauti mānekļi, pārgājām uz soļojošo gruntenīti un pamazām lieta aizgāja . Asarīši ņēma ļoti uzmanīgi, tomēr ar ziemas driblim līdzīgu tirināšanu un nelielu ēsmas vilkšanu un kratīšanu pa grunti varējaq pa kādam pierunāt. Katrā gadījumā es sapratu, ka tur noteikti atgriezīšos, nu patīk man tā industriālā makšķerēšana, nesen tā pamatīgāk papētīju Rīgas karti un apstulbu, kas patiesībā šeit ir ūdeņu, Daugava ar visiem saviem kanāliem un apendicītiem vien ir ko vērta, a kas tur ir zivju, būs nopietni jāpieķerās šai tēmai, ceru, ka varēšu šo ūdeņu pētīšanu un atklāšanu veikt kopā ar CL vai TV raidījumu.

03. 12. 2007.

| Atpakaļ |

Līdzjūtība.

Es zinu visus viņa rakstus no galvas, varu teikt lielu paldies viņam par to, ka esmu makšķernieks un ne mirkli nešauboties varu teikt ka Juris Robežnieks jeb Ruduļu Juris bija mūsu laiku Jaunsudrabiņš, viennozīmīgi pēdējo trīsdesmit gadu izcilākais MAKŠĶERNIEKS - STĀSTNIEKS un vienkārši forš vecis.
Šonakt Juris devās copēt uz citiem, mierīgākiem un labākiem ūdeņiem, mēs paliekam šeit, bet daudziem tūkstošiem copmaņu sirdīs paliks Jura smaids un makšķernieku leksikā vēl gadu desmitiem saglabāsies viņa teiktie vārdi.

Ne asakas ,Tev Juri !

29. 11. 2007.

| Atpakaļ |

Riebīgāku laiku iedomāties grūti, bet kaifs....

Tā viss bija piegriezies, ka noliku malā visus darbus un braucu uz Salacu, paši zinat kāds vakar bija laiks, bet kā jau pilnīgam idiotam, man tas nekādas emocijas neizraisīja, ap pusvienpadsmitiem piebraucu pie upes SALACGRĪVĀ un ar izbrīnu konstatēju, ka neesmu vienīgais slimais, pa abiem krastiem saskaitīju ap desmit veču, kas sarāvušies vicināja kātus. Zinot ka pēdējās dienas labi tika vilkts Ainažu krastā zem baznīcas, tur arī nostājos, netālu no diviem vīriem, kui pludus meta aš aiz trešā balsta, tas ir savus 60 metrus vismaz, jēgas jau no tā lielas nebija, bet meta labi, Iejaucu 3 pakas Bruda barības(breksis un rauda), nomērīju dziļumu starp 1.un 2. tilta balstu, tas ir ap 25 metriem no krasta, tur ir tāda kā iedobe, kur reizēm sastājās zivis, sākumam iemetu 3 bumbas, ja zivis ir , tad noreaģēs, ja nav, tad nav vērts barību mest. Izmēģināju visu ko var izmēģināt, gan ēsmas gan dziļumu maiņas gan plastmasas mormišku mainīt uz āķu un atpakaļ, bez rezultātiem, pāris reizes gan likās, ka motiļi kaut kur noziuda no āķa, bet teikt ka tāsbija zivis neņemos. Nu neko , savācu savas mantiņas un gāju uz otru krastu, tur kur parasti verči stāv plecu pie pleca, bet tā kā vienreizējo atļauju vairs nav, tad veču arī nav, vēl arī laiks tāds superīgs, tāpēc varēju brīvi izvēlēties vietu copei, nostājos metrus 50 virs tilta. Ieberoju ar savām standarta 3 bumbām un pamazām sāku "iebraukt" tēmā, tas nozīmē piešauties pie konkrētajiem makšķerēšanas apstākļiem, jo vējš un sniegs to visu procesu padarīja ne visai vioeglu. Pirmā raudiņa pieteicās minūtes 15 pēc barošanas, raudiņa neliela, ap 100 gramiem, bet cik sapratu no apkārtējo veču reakcijas, tad tā bija pirmā zivs tajā dienā, kad sapratu kuŗ zivis nostājušās un kā viņa svar pierunāt, tad sāku ik pa brīdim pa kādai raudiņai vilkt, citās reizēs spļaudītos un teiktu, ka pilnīga necope, bet šoreiz tās raudiņas nāca ar tādu piestrādāšanu, ka gandarījums bija vienkārši milzīgs , katru zivtiņu vajadzēja izstrādāt un sakacināt, vienkārši super. Cik redzēju, tad neviens no večiem tā arī pie zivs netika, es līdz pusčetriem savus pluss mīnus divarpus kilogramus raudiņu salasīju, kas ir dīvaini, bet ļoti raksturīgi Salacgrīvai, sliktas copes reizēs un vakar bija izcili slikta, zivis tur reizēm ņem tikai un vienīgi grūbu, runa ir par raudām, nekāds motilis vai cits tārps nespēj šajās reizēs izdarīt to, ko dara labi izvārīta grūba, absurdi, bet tas ir rezultāts tam, ka gadu desmitiem šeit zivis tiek iebarotas un ķertas uz grūbām, es domāju ka pa gadu savu tonnu 'vārītu grūbu šeit veči noteikti samet.
Kad krāmēju mantas mašīnā pienāca vietējais takuzinis un sāka stāstīt kā viņš vēl iepriekšējā dienā vilcis breksēnus , it kās jau varētu tam nošņurkušajam vīrelim neticēt, bet arī Ritas tur bija sestdien un vilka izcili labas raudas un līdz puskilo finierus, tā ka es vienkārši labi trāpīju, bet tik un tā esmu gandarīts par šo dienu.

28. 11. 2007.

| Atpakaļ |

cits pa ledu, cits pa upi, cits pa jūru staigā...

svētdienas rītā par visiem 100% biju nobriedis kāpt uz ledus, tomēr no rīta apzvanot pazīstamos cēsiniekus un visi kā viens viņi sēdēja uz viena no Dzērbenes ezeriņiem, uz citiem ledus neesot, a es ta zinu, ka uz tā ezera jau pieci makšķernieki ir pa daudz. kur tad vēl ja tur sēž padsmit cilvēki, tāpēc ātri noreaģējām, nolikām sagatavotos ziemas rīkus un paņēmām vasaras makšķeres lai ap 12 būtu SACGRĪVĀ. Ar patiesu izbrīnu konstatējām, ka cilvēki, bet pavisam mierīgi varam iekārtoties arī mēs, iemaisīju Sensas Raudu un Bruda Breksi, iebaroju un...., veči pa retai izvelk, bet ne es ne Rita neko nedaram un tā pusstundu no vietas, lai arī zinu, ka barībai jāiestrādājas, tomēr sīkas šaubas jau sāka iezagties, nolēmu vēlreiz iebarot un nedaudz pārtaisīt makšķeri, uzliekot pludiņu ar ļoti košu, resnu antenu, kuru iegremdēju līdz maksimumam, padarot to ļoti jūtīgu, bet lieliski redzamu arī no 35-40 metru attāluma. Jau pirmajā laidienā tiku pie raudas, tad otras un pamazām lieta aizgāja, kā jau paredzēju, tad večiem copes pamazām pieklusa, barība darīja savu. Visumā cope bija ļoti kaprīza, tomēr daži jeļčiki bija ievērības cienīgi, noteikti aiz 300 gramiem, arī lielākās raudas bija tāda paša izmēra, ap 3 sāka krēslost, cope beidzās un mēs metām mieru, rezultāts pa diviem ap 5 kg visnotaļ smuku zivju. Motili zivis nepazina, tikai smalki baltie tārpiņi, pink, priekšroku zivis deva nelielai bāli zaļganai plastmasas mormiškiņai.
Kaifs baigais.
Paziņas vakar Daugavā uz'džigu tika pie 5 zandartiem un 3 līdakām uz diviem, lielākais zandarts virs 2, apmierināti līdz ausīm.

20. 11. 2007.

| Atpakaļ |

nāk motiļu laiks

Alūksnē jau rīt daži aktīvisti taisās kāpt uz ledus, nu viens no tiem aktīvistiem ir tāds izstīdzējis 'maikste zem kura pat 1 cm plāns ledus diez ko nekrakšķ, prognozes gan sola, ka vēl kādu nedēļu uz ledus netiksim, droši vien kā tā arī būs pareizi, lai zeme un ūdens atdziest un tad kā uzsals, kā sāksies sezona, tā tikai aprīlī beigsies........(esmu skaidrā).
Vakar zvanīja lielākais Latvijas motiļu skalotājs un izstāstīja pašu skumjāko stāstu kāds dzirdēts pēdējos gados, viņa nomātajos ezeros un to nav maz, motiļa praktiski nav, vai nu tās ir pagājušās siltās ziemas sekas vai kāda slimība vai vienkārši neražas gads nezinu, bet fakts ir fakts. Viņš zināja stāstīt, ka no četriem skalotājiem tikai vienam esot kaut kāda neliela rezervīte, kuru sākoties ziemai apēdīs ļoti ātri.
Tas savukārt liecina tikai par to, ka šoziem problēmas ar motili būs, ceru, ka ne milzīgas, bet būs, es jau esmu sazinājies ar vienu no lielākajiem Eiropas tārpiniekiem un gaidu cenu piedāvājumu, bet jau tagad zinu, ka Valmierā Ritai un arī abos SALMO veikalos noteikti būs gan lielais āķa motilis gan smalkais barojamais motilis vārdā JOKERIS, būs pieejamai arī Anglijā audzētie mazie, koši krāsotie(sarkani, dzelteni, burkānkrāsas) mušu kāpuriņi saukti par PINKI.
To rakstu neba lai reklamētu šos veikalus, bet gan vaiŗāk tāpēc lai tie kas piedalīsioes LČ un arī citās sacensībās zin ka lai tiktu pie vajadzīgā daudzuma gan lielo gan smalko motiļu, pietam par sportistiem draudzīgu cenu, to būs nepieciešams pasūtīt vismaz divas nedēļas iepriekš.

06. 11. 2007.

| Atpakaļ |

Rudens

Sestdien biju nolēmis paburzīties Salacgrīvas kolhozā, nu patīk man tā upe rudeņos, ļoti patīk, tomēr mans mēnesi vecais N sērijas NOKIA naktī vienkārši nosprāga, tātad modinātājs nenozvanīja un es aizgulējos, tāpēc biju pie upes tikai 6.30, kas nozīmē tikai to, ka zivīgajās vietās nostāties vienkārši nebija kur, kā sapratu no večiem ar kuriem kopā pirku licenses, tad viņi esot atbraukuši jau 3 un arī vietas perspektīvākajos rajonos vairs nebija, jo lielākā daāa veču tur sabrauc jau no vakara, kurš dzer šņabi, kurš sēž ar fīderīti. Mani šāda perspektīva nevilina, bet copēt ta gribās, pagājos gar krastu pārsimts metrus, nu nav vietas, baigo škrobi parāva, nu tādu, ka gribējās pateikt veselu virkni lamuvārdu, tikai nebija kam, tas bija mirklis, kad prasījās, lai kāds "uzbrauc augumā", tomēr neviens nepieteicās. Kad emocijas bišķi nomierinājās, sākām štukot ko darīt, nekas cits jau neatlika kā babraukt nedaudz uz augšu pa upi, nepilnu kilometru, tur starp ašķiem bija smukas spraugas, kur varēja mēģināt copēt, tiesa straume bija pastipra, bet biaj arī palielas atstraumes, kurās kaut kas plunkšķinājās. No pieredzes zinu, ka rudeņos nekāda medus maize tur nav, tāpēc nekādas lielās izredzes neloloju, barībā iemaisīju SENSAS GROS GARDOS un BRUDA BREKSIS plus kādi kilogrami 4 zemes, no starta iemetu tikai trīs bumbas, metu tās uz straumes atstraumes robežas, pirmā raudiņa pieteicās pirmajā laidienā, arī Rita sāka ķert raudiņas, nelielas gan, pamatā ap gramiem 100, bet nu šājā situācijā tas bija vismaz kaut kas. Pēc pirmās raudiāns nolēmu, ka jāizņem no kastes viens henesis un jābauda rudens diena, raudiņas ķērās, pa kādai līdz gramiem 300, tad vienu brīd man pieteicās brekšu bērns ap 500 gramiem, mmmm, tas uzsita baigo asini, ņēmu slieku bundžu un barbariski saraus'tīju gabalos sliekas 20, iebēru barībā arī šķipsnu gaļinieku un ielādāju copes vietā trīs "gaļīgas" bumbas , pirmais iemetiens un brekšuks uz gramiem 700, tad viens (likās jau ka pavisam smuks) aizgāja un iestājās klusums, tomēr spriežot pēc tā, ka raudas bija pagājušas no barības metrus 4-5 zemāk,
tad uz barības stāvēja lielākas zivis, iemetu vēl vienu tārpainu bumbu, pārtaisīju nedaudz breksiskāk makšķeri un .... izvilku piecus brekšukus pēc kārtas. Rita tai pat laikā turpināja ķert raudas, pietam tīri smukas, pēc brīža mani brekšuki tomēr sajuta briesmas un aizgāja, jo cope notika nepilna pusotra metra dziļumā, pārslēdzos uz raudu copi un ar patiesu kaifu baudīju rudeni. Kopā pa dienu uz abiem salasījā bišķi virs 10 kg zivju, dažas atdevām vietējiem kaķiem, pārējās turpina peldēt. Ķēru uz slieku un gaļiniekiem , sākumā bija nedaudz motilis, bet tāds pussprādzis un maz, tomēr raudas to pat negribēja, Rita mēģināja arī grūbu, kas ir Salacgrīvas top ēsma bieži vien, raudas ēda arī tās.
Ko darīt šajās brīvdienās nemaz nezinu, tomēr visticamāk ka braukšu atkal Salacā

23. 10. 2007.

| Atpakaļ |

COPE

Noskaņojums pēs darba nedēāls bija tāds, ka uz pārāk tālu un nopietnu copi nemaz tā īsti negribējās braukt, tāpēc sestdienas rītā paņēmām 8 metrīgās bezriņķu makšķeres un braucām uz Gauju, vētra bija aizpūtusi arī večus no upmalas, jo ap 10 pie upes, vietā kur parasti ir daudz tautas, bija tikai pāris veči. Es iemaisīju SENSAS GROS GARDONS ar pāris BRUDA BREKSIS , papildināju to visu ar zemes porciju aptuveni 1\1 un sākām makšķerēt, no starta iemetu tikai 3 bumbas, zivis noreaģēja momentāli, Ritai rauda ap 400 gr, man brekšuks ap 300 gramiem, daži smuki baltie sapali, likās ka nupat panesīsiec super cope, bet...... . Diemžēl sivis palika aizvien smalk;ākas un smalkākas, nelīdzēja nekas, ne tārpiņi barībā, ne cietāka ne šķidrāka barība un tikai pa retam brekšukiņam, tiesa Ritai viens ap kilogramu, bet pārējie stipri maziņi, cope jau bija katrā laidienā, tikai nomācošs bērnudārzs, toties izglabām paŗis kompānijas no sabojātas dienas, jo veči pa stundai nesekmīgi centās noķert kaut vienu ēsmaz zivtiņu svētdienas līdaku copei, tad nu mēs kā ziemas svētku rūķīši dālājām mazās raudiņas un baltos sapalus, nu pacietības mums pietika līdz trijiem pēcpusdienā, pa šo laiku tika noķertas aptuveni 10 daudz maz smukas rudens zivtiņas, sūdīgi, bet tik un tā copes gandarījumu noķēru.
Svētdiena, simtprocentīgs sestdienas scenārija atkārtojums, tikai cita vieta upē, zivs katrā metienā, bet maziņas līdz ārprātam, toties laiks ta kāds, varēja sauļoties un priecāties par dzīvi, ehh nu forši, nu!!!!

15. 10. 2007.

| Atpakaļ |

Latvijas čempionāts pludiņmakšķerēšanā

Šī gada pludiņmakšķerēšanas aktivitātes ir beigušās, kā vienmēr ir uzvarētāji un ir tie, kas neuzvarēja, bet to maču kaifu sajuta visi, nu ir kautkas netverams tajā sacensību procesā, jo pat veči, kas cīnās par to lai nepaliktu pēdējais, brauc un piedalās, jo ir interesanti, ļoti ceru, ka nākamgad atkal kāds pievienosies mūsu kompānijai, ja kas, tad es kā vienmēr esmu ar mieru maksimāli palīdzēt(saindēt) jebkuram jaunpienācējam.
Piektdienas treniņš Daugavā diez vai kādam deva kādu vērtīgu atziņu, jo tā īsti ar super lomiem neviens lepoties nevarēja, dziļajos sektoros ar štekeri sādāja tikai daži, pārējie vai nu vicināja 8-9-10 metrīgas bezriņķu makšķeres vai mēģināja ķert tālajā (35-50 metri) distancē, straumes upē nebija, zivis bija salīdzinoši neaktīvas, tāpēc mēs vairāk sējām un regulējām makšķeres nekā makšķerējām. Cope liecināja, ka briest kaut kas nelabs, jo piekrastē bija daudz ausleju, kas nozīmēja, ka tiem, kuri cīnās par vietām čempionāta galvgalī un par vietu izlasē noteikti nāksies ķert mailes, kas nav tā interesantākā nodarbošanās.
Sestdien izloze mani ielika D1 sektorā, blakus Gena Grigorjevs, netālu Ziediņu Agris un Reķu Mareks, tas nozīmēja tikai to, ka atslābināties nedrīkstēs, izliku štekeri, divus tālmešanaas kātus un 3,5 ; 4 un 5 metrīgās bezriņķu makšķerītes piekrastes auslu copei, barību būvēju no SENSAS GROS GAARDONS un BRUDA BREKSIS barībām, tā kā straumes nebija, tad zemi liku klāt vidēji smilšainu, proporcijas aptuveni 1\1 , no starta iebaroju ar 7 lielām, ne pārāk cietām bumbām štekerim un aptuveni 10 bumbiņas tālmešanai. Makšķerēt sāku ar štekeri, bet visu laiku baroju tuvo distanci mailei, pirmā zivs, maziņš plicītis pieteicās jau pirmajās sekundēs, kā tārps sasniedza grunti, tas gan izbrīnija, gan priecēja, jo apzinos, ka štekeri pārvaldu pietiekoši labi, lai varētu cīnīties par uzvaru, tā nu arī labā tempā štepselēju maziņus plicīūss, ar acs kaktiņu redzu, ka Gena un Agris arī velk zivis un izskatās, ka nedaudz lielākas, tas lika strādāt vēl ātrāk, lai gan ar prātu saprotu, ka ar mazo lauru lapas izmēra plicīti ir pagrūti cīnīties pret'smukām raudām un brekšu mazbērniem, tāpēc ik pa laikam kaut ko mainīju magšķerēšanas un iebarošanas stilos. Aptuveni pēc stundas man pieteicās brekšu bērns ap gramiem 700 vērtē, oiii, gandrīz nogāja aiz priekiem, jo pie smalkas zivs tas ir baigi labs bonuss, kas noteikti tajā brīdī man ļāva izvirzīties priekšā, tas savukārt ļāva iekšēji nomierināties un ieiet ritmā, iestum, cope, izgaidi, cērt un zivs, teikšu atklāti, vēl nekag nebiju šādi izgaidījis copes, bet tas atmaksājās, jo tikai retais štekera iestūmiens bija bez zivs. Sākoties trešai makšķerēšanas stundai parādījās diezgan stipra straume, pamainot nedaudz barības sastāvu man izdevās pievilkt un apturēt pie sevis raudu baru, raudas vidēji bija rupjākas par pličukiem un arī ņēma viņas azartiskāk, tāpēc vilkšanas temps vēl nedaudz pieauga un es sapratu, ka būs labi, jo blakus Genam raudu nebija un plicīši arī sāka pietrūkt, Agri gan neredzēju, tomēr jutu, ka būs labi, Lomu svēršana parādija, ka esmu novinnējis savu zonu ar 3,9 kg zivtiņu, apsteidzot Agri, kurš palika otrais par veselu kilogramu, tātad arī bez bonusa būtu pieticis, bet nu drošāk ka viņš tomēr ir. Kā izrādījās vēlāk, tad zivis bija ķērušās visos sektoros, šur tur bija arī pa bonusam karūsas vai brekšuka izskatā, katrā gadījumā neviens tādu copi gaidījis nebija, vadoties pēc loģikas likumiem svētdien copei vajadzēja būt vēl labākai.
Svētdiena, barību taisīju tādu pašu, jo nav jāizgudro jauns velosipēds, bet gan jāizmanto to, kas strādā, paredzot vairāk brekšukus es paņēmu klāt arī sliekas, mazajiem gan tas nav vajadzīgs, bet lielais breksis var iekārot arī slieciņu, Guntis atbrauca no izlozes un izstāstīja, ka esmu atkal D zonā, tikai šoreiz 2. numurā un Gena savukārt ir ielozējies manā sektorā, nuuu neteikšu, ka mani šīs fakts ļoti iepriecināja, jo vērtēju Genu kā ļoti spēcīgu makšķernieku un es taču zinu cik daudz barības es saliku tajā vietā, tomēr izvēles jau nav, tāpēc jau sagatavošanas laikā , kad mērot dziļumu sapratu, ka straume upē ir, visu inventāru un barību taisīju tā, lai varētu spiest uz ātrumu un zivs atņemšanu kaimiņiem, sevišķi jau Genam, kurš sēdēja pa straumi uz leju no manis. No starta es ieliku lielu galdu uz štekeri un dažas bumbas piekrastē, zem 5metrīgā kāta ,to tā, rezervei, makšķerēt sāku ar štekeri, Gena ar piecinieku bezriņķu makšķeri, man mazi plicīši, Genam smukas raudas, temps vienāds, sāku zaudēt no pirmām minūtēm, pārgāju uz piecinieku, bet tur man zivju bija mazāk kā uz štekeri, tāpēc nolēmu darīt visu, lai zem štekera pievilktu pličus un brekšukus nedaudz rupjākus, tāpēc liku klāt visus tārpus, kas man bija, kaut kas arī nostrādāja un aptuveni uz otrās stundas beigām man zivtiņa palika nedaudz rupjāka, bet Gena ta turpināja vilkt, bija gan viņam nelielas pauzītes, tomēr līdz pat pašām sacensību beigām biju pārliecināts, ka es viņam zaudēju. Atnākot zivju svērējiem pirmo svēra Genu, viņam loms bija 3,5 kg, cēlu no ūdens savu tīkliņu un jūtu, ka tur ir vairāk kā bija sestdien, beru sveramajā traukā un sāku smaidīt, jo svari rāda 5,07 kg zivju, tomēr šoreiz tas temps un rupjā makšķerēšanas attaisnojās, rupjā tāpēc, ka lielākā daļa to zivju ko metu pa gaisu ārā bija jāņem ar uztveramo tīkliņu, tomēr šoreiz viss ir ok. Kā vēlāk izrādījās, tad mūsu komanda vispār svētdien bija izcili labi nomakšķerējusi, Pēteris 1., Ivo 1., es 1., Rita 2., tikai Guntis kaut ko nedaudz pārķīmiķoja un nevarēja šoreiz uzrādīt labu rezūltātu.
Apkopojot rezultātus izrādījās, ka esmu šo sacensību tūri novinnējis, otrais palika Krišjānis, trešais Ainārs Bauģis
Čempionāta kopvērtējuma tabula man arī ļoti patīk, jo 1. Pēteris, 2.Rita, 3. Ainārs Bauģis, 4. es, 5. Agris Ziediņš, komandām protams , ka čempioni ir SALMO, otrie MAVER , trešie pavisam negaidīti, bet pelnīti ir ASARIS.

08. 10. 2007.

| Atpakaļ |

3. kārta brīvdienās

Kaut kāds ārprāta murgs, tikko vēl bija svētdiena, bet rīt jau ir piektdiena, jābrauc uz Daugavu trenēties, sariktēt makšķeres, mēģināt sajust maču atmosfēru un garšu, lai sestdien un svētdien var nostrādāt ar pilnu atdevi. Daugavā bijām arī iepriekšējā svētdienā, bijām padaudz, gan Maver, gan Milo, Asaris un divi no Salmo, zivis ķērās, man jau liekās , ka labi, citi saka ka slikti, visticamāk jau ka es atkal biju labā vietā iesēdies, bet gan jau mači visu saliks pa vietām, galvenais , lai nav jāķer mailes, kaut vai ķīši, bet tikai ne mailes, jo tas ir līdz idiotismam automātisks process, no kura kaifa nav nekāda, bet nu komandas rezultāta vārdā nāksies, ja nekas cits neķersies.
Salīdzinoši ar vasaru tur patreiz ir parādījies daudz raudu, pat diezgan smuku raudu, ļoti daudz lielu ķīšu, var redzēt , ka ir asari un zandarti, jo auslejas tiek dzenātas itin bieži, viens vīrs mūsu klātbūtnē uz džigu izvilkā zandarti ap trīs kg.
Par rezultātiem uzzināsiet sporta sadalā pirmdien, es savukārt šeit ielikšu savu, kā vienmēr ne visiem pieņemamo viedokli par šo pasākumu.
Ārā ir baigi silts laiks, laižam uz copi!

04. 10. 2007.

| Atpakaļ |

Gauja

'Tiem puikiem, kas rīt pīedalīsies mušiņmakšķernieku sacensību tiesāšānā, rīt tiekamies līdz pusastoņiem, vispār sabraukšana ir no septiņiem, pats braucu kopā ar mazo Grabovski, tāpēc zinu, ka ātrāk viņu augšā nedabūšu. 8 brokastis un tad sāksim izklīst pa sektoriem, neaizmirstiet zābakus, jo šur tur ir kāds grāvis jāforsē, arī upmalā dubļi ir vienmēr.
Ja nu kāds vēl grib mums piebiedroties, tad droši zvaniet man uz mobilo 29224086, ir vēl pāris vakances, kompānija jau ir laba un pasākums parasti atstāj tikai pozitīvas emocijas.
Svētdien savukārt daudzi no sportistiem būs Lucavsalā, kur pēc nedēļas notiks lielais fināls pludiņmakšķerniekiem, vajag nedaudz saprast brīvdienu straumes un zivis.
Apsolos tuvākajā laikā atdzīvināt šo lapu, citādāk pašam jau metās kauns.

28. 09. 2007.

| Atpakaļ |

Mušiņnieki Gaujā

29.09.Gaujā pie Siguldas notiks ikgadējais SALMO rīkotais mušiņmakšķerēšanas festivāls, tā ietvaros notiek sacensības, sacensību tiesāšanai nepieciešami daži brīvprātīgie, šacensības notiek 10 sektoros, katrā sektorā ir 2 tiesneši un 3-4-5 makšķernieki, tiesneša pienākums ir nomērīt un piereģistrēt katru dalībnieka nōķerto zivi, kuru dalībnieks iznes krastā. Makšķerniekam, kuram gribās saprast kas tas mušotājs ir par zvēru,'pasākums ir gana interesants, parasti tiek ķertas alatas, pa retai forelei.
Samaksa tiesnešiem nav paredzēta, toties visi tiek nodrošināti ar labām bokastīm un garšīgām pusdienām, ja ir interese rakstiet šeit vai man uz meilu : normunds@salmo.lv

14. 09. 2007.

| Atpakaļ |

Tā viš i

Paldies visiem, kas apsveica mani un komandu ar visnotaļ labu rezultātu Pasaules čempionātā, sīkāks maču apraksts būs oktobra CL, katrā gadījumā pats esmu apmierināts līdz ausīm, pie šādas konkurences kļūt par vicečempionu (ja jūs zinātu cik patiesībā biju tuvu arī Lielajam titulam) nav joka lieta, pat mani draugi poļi atzinās, ka viņiem visā sporta pastāvēšanas laikā esot tikai viens šāds tituls, nuuuu manai kautrīgai dvēselei tikai to vien vajadzēja dzirdēt. Ja nopietni, tad šāda veida makšķerēšana bija nu tik dvēseliski man tuva un saprotama, ka no pašas pirmās maču minūtes es jutu, ka varu uzvarēt, nu patīk man tā tālmešana, kaķenes šaušana un 15-30 zivis trijās stundās, kad ir laiks padomāt kā to zivi pievilināt, kā viņu apmānīt un piespiest pieķerties.
Pēc nedēļas Igaunijā būs Baltijas čempionāta 3. kārta, cik noprotu, tad runa ir par Mazo Emajogi, neliela upīte ar raudiņu, plicīti un maili, ceru, ka šodien rīt uzzināšu ko vairāk.
Ko ķerat, tautieši, šorīt redzēju Gauju, līmenis dikti zems, būs jāpievēršās saviem jeļčikiem un rudens raudām brīvdienās, gribās vienkārši apsēsties un pakaifot par copīti, bez steigas, tā vienkārši sēdēt un skatīties uz rudens sākumu, kaifs......

12. 09. 2007.

| Atpakaļ |

būšu atpakaļ 12. 09.

Rīt no rīta Latvijas izlases sastāvā aizbraucu uz Ungāriju, uz Pasaules čempionātu pludiņmakšķerēšanā, vis ticamāk, ka tur pie interneta netikšu, jo dzīvojam īrētā mājiņā, tāpēc atliek vien novēlēt jums visiem lai uzvedaties godīgi.
Lai jums izdodas veiksmīgi apbraukt Rīgas korķus, kas sāksies kopā ar jauno mācību gadu.

Starp citu, jaunajās CL rakstītais par tiem balansieriem ir tīra patiesība, baigi interesanta cope, pamēģiniet un ja kas tad komentārus atstājiet šeit.

31. 08. 2007.

| Atpakaļ |

kā tad iet, ko?

Noķēru sevi pie domas, ka vairs nevaru piespiest sevi piecelties agri no rīta uz copi, pietiek, ka visu darba nedēļu uz darbu ceļos pussešos, tāpēc brīvdienās nu tā gribās kaut nedaudz vairāk pagulēt, nu vismaz stundiņu ilgāk un ja vēl atcerās visus tos filozofiskos izteicienus par to, ka makšķerēšana tomēr ir atpūta, ka makšķerēšanai jānes prieks un tikai pozitīvas emocijas, tad fināls ir tāds, ka tikai ap pulkstens desmitiem vienpadsmitiem ar šausmām secini, ka pus diena jau ir pagalam, bet tu vēl sēdi mājās, vai labākajā gadījumā esi ceļā uz copi.
Zinu, ka neesmu vienīgais, kam nācies šādu faktu piedzīvot, var būt , ka tieši tādēļ arī savulaik vairāk pievērsos visai lielajai iebarošanas mācībai, lai varētu zivis ķert nevis kaut kādās mistiskās stundās tikai no rīta vai vakarā, bet gan tad, kad man ir laiks un vēlme to darīt. Tiešī tā arī notikās šajās brīvdienās, abas dienas, precīzāk dienu vidus daļas, pavadījām Gaujā, sestdien vienkārši braukājām gar upi zivju meklējumos, šur tur pa stundiņai pacopējot, meklējām brekšu barus, bet atradām tikai nelielus, skrienošus bariņus, maksimums pa 10-15 gabaliem katrā, lielie bari, kuri vēl bija redzmi pirms nedēļas, bija sadalījušies vai aizgājuši patreiz vēl nezināmā virzienā. Savukārt svētdienas cope deva tādu kaifu, ka vēl šodien nevaru emocijas valdīt, runa ir par man tik mīļo "jeļčiku" jeb balto sapalu makšķerēšanu, zinu, ka daudz patreiz nosmīn, nē veči, ja jūs būtu baudījuši, ko nozīmē azartiska jeļčiku (100-250 grami) cope, kad tu katru zivi izspēlē, kad zini un jūti, ka viņi stāv uz barības un gaida, kad tu kaut ko izdomāsi, lai viņus pierunātu uz copi, mmm, kaifs pilnīgs, ar smalkiem rīkiem šī ir vienkārši super cope. Vakar makšķerējām tur pat Valmieras teritorijā, pie apvadceļa tilta, laba bedrīte, zivju daudz, meženes ārdās, mums atbraucot pie upes jau bija trīs veči, klasiskie "GAUJINIEKI", tas naozīmē mačkāti, barība, smalki pludi(3 gr), pa kādam jeļčikam viņiem pieķērās, bet visumā pastīvi, no rīta esot bijis labāk, sevišķi uz sienāzīti esot labi ņēmis, mūsu arsenālā bija sliekas, gaļineiki un divu veidu rupjmaizes ķieģeļi. Barībā iejaucu (to, kas bija palicis bagāžniekā) 2 pakas SALMO raudas , 1 paku BRUDA LIELĀ ZIVS un 1 paku BRUDA UPE, plus vēl paciņu barības līmes, visu to sajaucu un samitrināju ar melases-ūdens maisījumu, sanāca turpat 15 litri barības, vairāk kā vajag, tomēr tā kā mēs bijām spiesti apstāties nedaudz augstāk par "labākajām vietām", tad nolēmu, ka sākumā ar mīkstāku bumbu palīdzību mēģināšu zivis pievilkt pie sevis, atņemot tās kolēģiem. Iepriekš zemi sagatavojis nebiju, bet pie Gaujas var dabūt tikai smilti, tāpēc mitrināju barību tā, lai bumbas būtu smagas un sāktu jukt tikai nonākušas uz grunts, tas nozīmē, ka mitrinot ir jānotrāpa pēdējās stadija pirms pārmitrināšanas, no starta iemetu tikai 3 bumbas, lai saprastu, kas notiek, jāpiebilst, ka mēs stāvējām stāvā krastā, metrus divarpus virs ūdens, visa makšķerēšanas šajā vietā notika tikai kādus metrus septiņus no krasta, tur bija tāda divu straumju robeža, kurā parasti arī jeļčiks labprātāk uzturās. Jua pirmais laidiens Ritai atnesa smuku jeļčiku, arī es pierakstījos pirmajā laidienā, izvelkot katram pa zivīm 4-5, cope pieklusa, tas liecināja par to, ka šī diena ir "intensīvās iebarošanas diena", tas nozīmē, ka zivis ir, bet tām nav sevišāas apetītes, šādās reizēs barību ir jādod bieži, bet nelielām porcijām, iemet bumbiņu - divas, noķer 2-3 zivtiņas, kas saskrien uz svaigi iemesto bumbu un atkal cope apklust, tikai pa retai mazai copītei, jābaro atkal. No esmām vislabāk strādāja slieka, vienubrīd gan Rita uz rupjmaizes mīkstuma bumbiņām ātrā tempā izvilka jeļčikus 7-8 pēc kārtas, bet pēc tam zivis atkal pārslēdzās uz slieku, tā nu mēs stundas piecas arī nomakšķerējām, šajā laikā pa abiem noķērām ap 10 kg zivju, no tām tikai 4 nelielas raudiņas, pārējie jeļčiki, lielākos , kādus gabalus 20, atlasījām ēšanai, mmmm, cepti ar labu ķiploku mērīti tie bija ļoooooti garšīgi, nu vienkārši super garšīgi.
Nu tā gāja mums, tādā atpūtas cope pirms Pasaules čempionāta, jau sestdien agri no rīta aizbraucam uz Ungāriju, lai mēģinātu atrast kontaktu ar turienes brekšukiem un karpām, iepriekšējās ziņas par tur notiekošo gan nav tās labākās, lielais virs 40 grādu karstums ir darījis savu, vismaz pirms divām nedēļām cope tur bija izcili slikta, tomēr cerības , ka laikam paliekot nedaudz vēsākam arī zivis atdzīvosies ir.

27. 08. 2007.

| Atpakaļ |

!!!!!

Diemžēl, esmu spiests paziņot, ka traģiski gājis bojā IKARS,
viens no ļoti perspektīvajiem jaunajiem copmaņiem,
Cēsu puisis no makšķernieku kluba BB COPE .

LMSF un SALMO komandas vārdā izsaku visdziļāko līdzjūtību piederīgajiem un draugiem.


---------------------------------------------------------------------------------------------------------

17.augustā Cēsu makšķerēšanas kluba biedrus satrieca traģiska vēsts, ka autoavārijā gājis bojā mūsu komandas dalībnieks un draugs Ikars Zilbergs. Atvadīsimies no Ikara 23.augustā Cēsu meža kapos.
Kluba biedri.

Ikars Zilbergs
Kā negrib sirds ticēt,
Ka cilvēks var tā -
No gaišas dienas aiziet mūžībā.
/K.Skalbe/

21. 08. 2007.

| Atpakaļ |

esmu mājās, lai tūlīt atkal brauktu prom

plašās stepes saskatījies esmu atgriezies mājās, ja īsumā jāpasaka kā gāja, tad teikšu tā, es biju darbā, darbu padarīju, domāju, ka pat labi, pārējais jau ir cits stāsts, neko milzīgu nenoķērām, jo arī nemaz necentāmies ķert, par copes rezultātiem var iztekties dažādi, zivju bija daudz, jo Volgas deltā, saucamajos "razkatos" to tiešām ir daudz, bet arī tur ir nenormāls tautas presings uz it kā lielajām platībām, un sen jau ir pagājis laiks, kad Volgā varēja mest sarūsējušu naglu un tikai stiept zivis krastā, tomēr trāpot ar pareizajiem mānekļiem īstajā brīdī var atvilkties no sirds, pamatā līdakas un asari, arī Ruduļi, ja tie kādu interesē, pirmajā diena divatĀ ar Ritu trijās stundās noķērām vairāk kā 120 līdakas, pamatā 1-2 kg svarā, reti kura tuvojās 3 kg, ar to pietika, lai citas dienas lūgtu jēgerim lai ved vienalga kur, lai tikai nebūtu līdaku. Lieki piebilst, ka leģendārais SALMO rotiņš, konkrēti MAL 4 ar zelta galvāniku bija māneklis NR 1, lika iekšā visiem poļu un citiem mānekļiem, pat daudz redzējušie laivu jēgeri bija sajūsmā.
Ķērām asarus ,daudz, pamatā gan 200-400 gramīgus, bet katru dienu tikām arī uz tādiem līdz kg, tas tā saldam ēdienam, pa kādam mikro samiņam, nedaudz zandartiņi, kāda meženīte, visumā jau interesanti, arī kar=stums 37-42 grādi nelikās nemaz tik mežonīgs, vakaros pat varēja nosalt.
Atgriežoties ātri ievācu informāciju kas notiek šeit, Burtniekā veči pa naktīm ķer labus līņus un pa kādai karpai, Gaujā zivis ķerās, bet ir jauna sērga - zemūdens šāvēji, kas nekontrolētā veidā ir lielāka sērga par tīkliem, maksas dīķos karpiņas ķerās normāli, sevišķi tur, kur ļauj makšķerēt pa naktīm, bet tādu dīķu nav daudz, jo diemžēl daži kretīni( kaz mēģina aiznest zivis nesamaksājot saimniekam, vai pat iestiept tīklu maksas dīķī) ir sabojā'juši iespaidu par visiem makšķerniekiem.
Nedaudz jāaklimatizējas un jātaisās uz Pasaules čempionātu Ungārijā, izbraucam 1. septembrī.

20. 08. 2007.

| Atpakaļ |

...

Šonakt aizbraucu uz Krieviju, atgriežos tikai ap 17. datumu, vispirms piedalīsimies SABAŅEJAVA kausa izcīņā pludiņmakšķerēšanā, tas ir piemaskavā, pēc tam dienas desmit veltīsim Volgai, gan zem, gan virs Astrahaņas, tur kopā ar polijas SALMO gatavosim daudz un dažādus materiālus nākošam gadam , pamatā viss priekš Ribolov Elit žurnāla, tomēr kaut ko mēģināšu uztaisīt arī CL .

Tāds baigais panīkums iestājies veču aktivitātēs, vai ta neķerās vai?

01. 08. 2007.

| Atpakaļ |

...

Nu kā gāja jums šajās brīvdienās, vispārējās atsauksmes ir tādas pabēdīgas, kāds pa kādai zivītei noķer, bet kad nu būtu tā pa'nopietnam kāds novilcies pat nedzird. Pats biju pildīt pārtikas programmu, jeb braucām uz maksas dīķi paķert karpiņas, ko arī veiksmīgi izdarījām, bijām Trikātā, zivju tur ir daudz, tagad viņas ir noēdušās , resnas un spēcīgas, pat tāda divi kilo karpiņa skrien kā traka, var pakaifot pa nopietno, ja vien pārāk tuvu nesēž kāds kaimiņš ar savām gruntenēm, tad ir jāforsē, kas visbiežāk beidzās ar to, ka āķis izgriežas no karpiņas mutes un viss. Zinu, ka brīvo ūdeņu klīdēji mani nesaprot, bet nu tādās reizēs kad vienkārši negribas sēdēt mājās un labprāt apēstu vakariņās kādu karpiņu šādi dīķi ir īstā vieta kur aizbraukt, kā brīvdienās novēroju, tad 70% makšķernieku bija ar bērnu vai sievu, vai visu ģimeni, makšķerēšanas kā ģimeniskas atpūtas popularizēšanai tas tikai nāk par labu un kaut kāds neliels procents no šiem atpūsties atvestajiem ģimenes locekļiem noteikti kļūs par vairāk vai mazāk nopietniem copmaņiem un tas jau priecē.
Jā, kas bija dīvaini, lai arī zivju dīķī ir tiešām daudz un smukas, vidēji ap 1,5-2 kg, tomēr pēc starta barojuma ļīdz pirmajām copēm paiet stunda pusotra, sestdien pat divas, un nemetu es akmens cietas, smagas bumbas, bet gan sašāvu ar kaķeni mīkstas bumbiņas, it kā dīķis tiek intensīvi apmakšķerēts, tur zivis ir pieradušas pie visādiem brīnumiem, tomēr barošana tās krietni sabaida, toties kad viņas pienāk, mmm, tad veči nāk klāt un prasa, kāpēc mums tā ķerās. Sestdien vienam vīram ar humoru uzbraucu, ka nu diez vai vajag karpiņām līdz 3-4 kilogrami svarā likt auklu 0.3mm un 2. numura āķi, viņš nabadziņš aiz apvainojumiem'un sirdsdēstiem ņēma un piedzērās, jo nevarēja pārdzīvot, ka kāds viņam vecim, kurš šajā dīķī ir noķēris dažas karpiņas, atļāvās ko sliktu pateikt par viņa copes rīkiem. Patiesībā jau šis dīķis krietni atšķiras no citiem maksas dīķiem Latvijā un galvenokārt ar to, ka liela daļa no šeit makšķerējošajiem večiem ir Ritas klienti, kas jau savukārt nozīmē, ka šeit ir gan Wagler tipa pludiņu, gan mačkāti gan visādas citas izvirtības, ko makšķernieki citur diez ko nepazīst,tomēr galvenais ir tas, ka zivis ta ķerās. Bija jau nu dikti garšīgas tās ceptās karpiņas, nu dikti garšīgas.

23. 07. 2007.

| Atpakaļ |

LČ pludiņmakšķerēšanā 2. kārta

JST gan izteica cerību, ka es šeit pakomentēšu LČ 2.kārtu, neko daudz gan teikt negribās, viss jau it kā bija ok, tikai kaut kā nav tā gandarījuma, it kā komandas starts bija labs, individuāli arī kopvērtējumā esmu ticis uz 7.vietu, bet....
piedalījās visas sešas komandas, piektdienas obligātais treniņš, kad noteikti katrā zonā jāiemet sacensībām pietuvināts barības daudzums, neko dižu lomos neparādīja, pa kādai retai karpiņai, bet pamatā mazas raudiņas, nu tik mazas, ka šermuļi skrien, viena komanda gan ar to barības mešanu sevišķi godīgi neizdarījās, bet lai nu paliek, saku ko dzirdēju, nevis redzēju pats.
Sestdien cerētās bonusa karpiņas sevišķi nelutināja, uz štekeri vispār to bija tikai dažas, uz mačmnakšķeri vēl kāds pa kādai izvilka, ļoti svarīgi bija izvēlēties pareizo taktiku, vai nu likt uzsvaru tikai uz raudiņu ķeršanu, vai arī tikai uz karpu gaidīšanu, pats tieši šeit arī sadegu, sāku ķert raudiņas, pat sasniedzu labu tempu, bet netālu kaimiņam pieķērusies karpiņa sačakarēja man prātu un es visu uzsvaru uzliku uz karpu gaidīšanu, kas neattaisnojās, redz ko nozīmē nebūšana uz treniņu, darba dēļ netiku, rezultātā savu maču taktiku veidoju vadoties pēc komandas biedru treniņu rezultātiem nevis pēc saviem ieskatiem, nepiedodama kļūda, kas man vēl atspēlēsies kopvērtējumā.
Otrā sacensību diena sākās ar ļoti stipru lietu un vēju, uz izlozes sākumu lietus gan mitējās, bet vējš palika, pat sāka pieņemties spēkā, rezultātā man izpūta no turētāja štekeri un viens no svarīgākajiem posmiem salūza, tas notika sagatavošanās laikā, tāpēc paspēju ar naža un izolācijas lentas palīdzību kātu kaut kā saremontēt, tas gan kļuva par pusmetru īsāks, bet šoreiz tas lomu nespēlēja. Pēc prognozēm svētdienas karpu copei vajadzēja būt aktīvākai, jo tām pa nakti vajadzēja sanākt uz barību, tā arī bija, tikai..., tikai zonās A un B, citur nekāda dižā karpu aktivitāte neparādījās un tie kas uzsvaru lika uz mazo raudiņu ķeršanu nekļūdiās, arī es ņēmu vērā sestdienas mācību un'cītīgi piestrādāju pie raudiņu ķeršanas, tiesa uz pusstundu gan paņēmu rokās mačmakšķeri, lai pārbaudītu kas notiek uz sabarotās vietas, bet copi nesagaidot pārgāju atpakaļ uz raudiņu ķeršanu un l;īdz finišam salasīju 2,4 kg , kas pateicoties tam, ka dažiem konkurentiem pieķērās neizvelkami lielas karpas ļāva man novinēt savu zonu, blakus zonā tieši tāpat uz raudiņām novinēja Pēteris, izcīnot 4 punktus no 4 iespējamajiem, tas ir uzvarot 4. reizi savu sektoru un stabili nostiprinoties līderza pozīcijā.
Tā nu atkal sanāca, ka daudzu peltā SALMO komanda atkal izcīnija skaistu uzvaru, ja prasīsiet kāpēc teikšu godīgi - nezinu, var būt pateicoties SENSAS un SALMO barībām, var būt SALMO auklām , bet var būt mums atkal paveicās?
No organizatoriskās puses viss notikās labi, tiesneši strādāja, tiesa pamaz viņu bija, bet neviens jau arī nešmaucās, tāpēc šo sacensību posmu var nosaukt par labi noorganizētu, tomēr sevišķi aizrauties ar sacensību izvešanu dīķos nevajadzētu, lai nesāk degradēties sportistu apziņa, tas ir pavisam nopietni, ja sacensības, kuru Latvijā ir tikai trīs, notiek vienos un tajos pašos ūdeņos, tad sportisti stipri iesīkstē un vairs nemeklē risinājumus, bet gan strādā pēc noteiktas shēmas. Tieši tāpēc lielākā daļa ar patiesu prieku uzņēma 3. čempionāta kārtas organizatoru, MAVER komandas, teikto, ka fināla tūre notiks 22. un 23. septembrī Rīgā, Lucavsalā, laba vieta sacensībām, no kuras sākām atteikties tikai tāpēc, ka gadus trīs četrus atpakaļ praktiski visas sacensības notika tikai tur, tagad laiciņš ir pagājis, daudz kas aizmirsies, būs interesanti, pietam tik vēlu rudenī tur sacensības vēl nav bijušas.

17. 07. 2007.

| Atpakaļ |

atpeldējām no Lietuvas

Nav jau labi sākt tekstu ar lamu vārdiem, bet runājot par šo brīvdienu Lietuvas braucienu piormais kas nāk prātā ir vārds - bļin un tikai tad var sākt stāstīt. komandas Salmo un Asaris izbrauca turp ceturdienas pēcpusdienā, ar domu, lai piektdien var visu dienu normāli notrenēties, pēdējos 200 kilometrus lija lietus, nevis vienkārši lija, bet gāza, visas vietējās upes un grāvji bija pārplūduši un duļķaini, skats kā pavasara plūdos, sajūtas protams pretīgas, bet nu jābrauc jau vien ir. Tikuši galā sazvanījām organizatoru, kurš izstāstīja kur jāpērk licenses(diennakts 2 lati) un kur var taisīt nometni, piebrāucām pie upes(lietus gāž) a upe ta kolosāla, zivis plunkšķināās, veči makšķerē, paskaties un jūti ka te ir zivis, atradām vietu nometnei, bet kāpt ārā no mašīnas jau nevienam negribās, kaut kā tika uzceltas dažas teltis, kurš nolēma gulēt mašīnā(kam mašīna lielāka), es pagāju kādus simts metrus līdz diviem vietējiem makšķerniekiem, kuri ļoti profesionāli vicināja 8metrīgos mahus, manā klātbūtnē gan viņi neko nenoķēra, tomēr copes bija un tīkliņos varēja redzēt padaudz zivju, uztaisīju gudru ģīmi un aprunājos ar aborigēniem, izrādījās, ka mums ir daudz kopīgu paziņu, tā ka ātri kļuvu gandrīz par vietējo, viens no leišiem tikai noteica - sevodnja jesco harosaja pagoda(lietus gāž, vējš tāds, ka lietussargu lauž kopā), no vot na vihodnije pagoda budet ocen plahaja, nu nu , es nodomāju, kur tad nu vēl sliktāks laiks, mmm, būtu nu labāk klusējis.... Tā nu ceturdienas vakars pagāja gumijas zābakos un zem lietussarga kopā ar leišu dektinis, kas to vakaru padarīja pat tīri ciešamu, piektdienas rīts ausa bez lietus un pat ļoti patīkams, es pieradis celties pussešos pamodos un ieraudzīju kā Rita pa mašīnas logu sajūsmināta vēro upi, skats tiešām super, pliči un brekšuki vienkārši vārījās, ik pa laikam kaut kur uzsita zandarts vai kāds cits plēsējs, nebija pat divi domi, bija jāceļaš un jāiet copēt. Līmenis upē pa nakti bija pacēlies par centimetriem desmit, straume stipra, sākām mērīt dziļumu un secinājām, ka zem 13 metrīga štekera tas ir ap 4 -5 metri, lai varētu ēsmu noturēt uz grunts jālieto pludiņi ne mazāki par 15 gramiem, runa iet par plakanajiem pludiem, vis labāk tomēr strādāja 20 gramīgie pludiņi. treniņos zivis ķērās labi, pamatā tie bija pliči, bet tādi no 200-400 gramiem, reti kāds sīkāks un vēl retāk kāds lielāks, Ivo tika pie smukas karūsas, kāds pie kādas izcilas raudas vai asara, bet izteiktu bonusu nebija, personīgi mani tas tikai priecēja, jo tas nozīmēja tikai to, ka noteicošais būs tehnika un pareiza taktika. Piektdien pirmspusdienā ieradās arī pārējās divas Latvijas komandas Milo un Maver un tikai viena, nepilna, leišu komanda, kas likās dīvaini, arī igauņi atbrauca tikai pašā vakarā, vai nu tā ir liela pašpārliecinātība vai nenopietna attieksme pret darāmo darbu, bet rezultāts bija redzams pēc mačiem. Treniņa laikā kļuva sklaidrs, ka zivju ir daudz, bet tās vajag mācēt noturēt, kā arī ļoti svarīgi ir iemanīties ķet tikai lielākos eksemplārus, nevis visas pēc kārtas, palielas bažas viesa tas, ka upē bija daudz lielu ausleju, Rita paņēma maiļu kātu un kādu mirkli pastrādāja, pietika lai saprastu, ka ar šādu tempu var sasist vismaz 4-5 kg, ja ne vairāk, vai to pašu varēs izdarīt ar dziļumzivīm bija atkarīgs no izlozes un veiksmīgas taktikas, bija viela pārdomām. Lai mums nebūtu pārāk labs noskaņojums jau no piektdienas pēcpusdienas sāka celties vējš un līt lietus, tuvojoties vakaram tas viss pieņēmās spēkā, pa vietējo krievijas puses (kilometra attālumā)rādio visu laiku skanēja vētras brīdinājumi, kaifs pilnīgs, pa nakti likās ka vējš un lietus apgāzīs visas teltis un mašīnas, austot gaismai nekas nemainījās, noliktajā pulcēšanaš laikā tika nolemts pārcelt startu par stundu, ar cerību, ka kaut kas mainīsies, var jau būt, ka kaut kas mainījās, bet tikai ne uz labo pusi, tāpāc lielākā daāļa sportistu, kuri no no Latvijas izbrauca +27 grādos un protams ka lietus drēbes līdzi paņēmušās nebija, vai bija tikai kaut kas, bija pilnīgi slapji jau sagatavošanās laika sākumā, tomēr tas sportiskais azarts dara brīnumus un visi tik maisīja barības un regulēja makšķeres, it kā spīdētu saule, tikai makšķeres tikai liktas nevis turētājos, bet gan guldītas zālē un vēl piespiestas no augšas, lai vējš neiepūš upē, tā pat jau pa kādam spainim vai tārpu bundžai aizpeldēja pa straumi. No starta lielākā daļa sāka makšķerēt ar štekeriem, zivis ķērās, vējš traucēja diezgan stipri, bet fakts, ka tas pūta slīpi no mugurpuses 'tomēr ļāva pastrādāt, daži leiši no pirmās sekundes sāka sist mailes, dažam tas izdevās pat stipri labi, tomēr kā rādīja svēršana tikai vienam izdevās nivinnēt savu sektoru, diemžēl tas bija Ritas zonā, leitis ar 6,2 kg novinnēja, Rita ar 5,99 kg palika otrā, es sākumā kļūdaini izvēlējos taktiku, sāku ķert visu kas kustās, tikmēr Ziediņš seniors, blakus sēžot,vilka retākas, bet trīs reizes rupjākas zivis, šī kļūda, vart būt arī liel
ā piņķerēšanās man arī atnesa otro vietu sektorā, toties Ivo un Pēteris savas zonas novinēja, Guntis biaj sapulcinājsi uz savas barības lielos sapalus, vienu pāri kg izvilka, bet tad viens briesmonis viņu nomocīja minūtes desmit, izbaidīaj visas zivis uz barības un beigās pārplēsa pavadiņu un aizgāja, rezultātā zaudēts laiks, sabojāta vieta un tikai ceturtais zonā, bet tik un tā SALMO komanda pirmajā sacensību dienā nopelnīja tikai 10 punktus un izvirzījās čempionāta vadībā, bet vēl jau bija otrā diena...
Svētdienas rītā konstatējām, ka laiks ir palicis vēl sliktāks, es godīgi varu teikt, ka nebiju vēl tādā vējā makšķerējis, upē brīžiem bija pat metru augsti viļņi, pie tam pa nakti ūdens bija pacēlies vēl par pārdesmit centimetriem, vienu brīdi pavīdēja doma, vai nevajag mačus atcelt, bet leiši tik maisīja barības un smīnēja, nu neko darīt, sameklējām vāl pēdējās sausās drēbes, dažiem tādu vairs nebija, jo lietus bija teltis appludinājis pilnībā, un sākām gatavoties copei, bija pilnīgi skaidrs, ka ar garo štekeri pastrādāt neizdosies, tāpēc lielais vairums uzsvaru lika uz tuvo distanci, kas daudzos sektoros arī bija pareizais risinājums, lieki nešausminotiesvaru tikai pateikt, ka nosalšanas un samirkšanas stadija bija tāda, ka pēc finiša šāviena aizskrienot pačurāt rokas tā vibrēja, ka nevarēja saņemt raifera slēdzīti, (var jau protams atcerēties anekdoti par puisi, kam trīcēja rokas un kuram katra čurāšana beidzās ar ...., bet šoreiz tas nebija vietā). Pēc lomu svēršanas izrādījās, ka es savu zonu novinnēju, Guntis, Pēteris un Ivo ir otrie savās zonās, bet Rita, pateicoties izcilam ķērājam zonā(norauti 32 āķi trijās stundās) palika ceturtā, komanda nopelnīja 11 punktus, kas ļāva nostiprināties čempionāta līderu pozīcijās, tātad salšana un mirkšana bija tā vērta.
Par pārējiem rezultātiem gan jau JST ieliks sporta lapā, jo leiši solījās atsūtīt visus rezultātus.

09. 07. 2007.

| Atpakaļ |

braucam visi Lietuvā

pēs pāris stundām dodamies uz Lietuvu, uz pašu otru Lietuvas galu, pie Kaļiņingradas, Baltijas čempionāta 2. posms.
pēc prognozēm būs problēmas ar lielo motili, tas pēc šīs ziemas vispār ir deficīts, pie tam visās valstīs, neesot dabūjis kārtīgi noziemot, tāpēc tagad ir izlidojis, bet naba tāpēc kaut kas mainīsies, kapāsim sliekas, līmēsim gaļiniekus un mēģināsim kaut ko noķert arī Lietuvas ūdeņos. Leiši gan ir piemeklējuši ūdeni priekš sevis, viņiem ļoti grūti pieņemt, ka visas trīs pirmās vietas pagaidām ir mūsu komandu rokās, centīsies atspēlēties, būsim mājās svētdien, tad jau arī apstāstīšu kas un kā.

05. 07. 2007.

| Atpakaļ |

Kas notiek?

Cik izdevās saprast pāris dienās pēc atgriešanās no Itālijas, tad nekas ļoti labs ar copi nenotiek, man gan paziņas dikti daudz brekšus Gaujā ķerot, bet redzējis neesmu, tāpēc nekomentēšau, līmenis gan ir zems, kas nozīmē, ka breksi tur ir vieglāk atrast, ceru, ka sestdien uz kādu stundu aizbraukšu pārbaudīt kas un kā. Svētdien brauksim uz Valli, ģribās saprast kas tur notiek, nākamās brīvdienas tur būs SALMO klientu pasākums, tātad nekāda trenēšanās nebūs, jo tautas tur būs daudz un arī viņiem tur būs mači, ja kāds no aktīvajiem sportistiem ir gatavs braukt, tad dodiet ziņu, mans priekšlikums ir iesākumam uztaisīt treniņu maču, 1 + 3 stundas, nosvērt lomus, paanalizēt, vēlāk jau var arī vienkārši pacopēt, varam uztaisīt simbolisku interesi, teiksim 5-10 latiņi no deguna, lai rodās lielāks maču asums.

28. 06. 2007.

| Atpakaļ |

vieta komentāriem


12. 06. 2007.

| Atpakaļ |

svētki bērniem

Sestdien Lucavsalā notika Rīgas domes rīkotie un SALMO atbalstītie Makšķerēšanas svētki bērniem, tie notiek jau n-to gadu pēc kārtas un parasti pulcē līdz simts bērniem, notiek dažādi konkursi, tajā skaitā makšķerēšanas sacensības trijās vecuma grupās, piererdzējuši eksperti palīdz ar makšķeru pārtāisīšanu, ja gadījums ir īpaši smags, tad iedod jaunu makšķeri. Katrā gadījumā no gada gadā piedaloties šajā pasākumā redzi, kā viss notiekās un attīstās, kā puikas un neitenes, kuri piedalās pasākumā jau vairākus gadus , pamaz
ām kļūst par nopietniem copmaņiem, ir gan arī daļa tādu, kas bija loši un tādi arī paliek, bet tas jau ir normāli, šeit ir svētki visiem.
Šogad gan bija pieļautas dažas kļūdas no organizatoru puses, nepietiekama reklāma u.c. lietas, tādēļ dalībnieku skaits bija nedaudz mazāks, toties tie kas bija visi kā viens palika ļoti apmierināti, visi tika pie SALMO sarūpētajām balviņām, uzvarētāji pie makšķerēm un spolēm, pārējie pie makšķerēm, zivju tīkliņiem un citām noderīgām lietām, tāpēc tie kas neatbrauca var tikai to nožēlot, pasākums izdevās godam.
Nu lieki laikam piebilst, ka absolūti labāko rezultātu uzrādīja Grabovskis jaunākais, kurš savos četros gados jau divas nedēļas iepriekš nopietni gatavojās uz šō pasākumu, pat uz dejošanas mēģinājumiem vairs negāja, jo viņam taču ir jāpiedalās LIELAJOS MAČOS, iedzimts idiotisms, citu neko pateikt nevar.
Paspēju izbaudīt kondicionieru kaifu un noķēru pamatīgas iesnas un galvassāpes, tāpēc svētdien tādā pusatpūtas režīmā atkali bijām Trikātas karpu dīķī, atbraucām ap pusdienaqs laiku, sabarojām un jau pēc minūtēm 15 bija pirmā cope, Rita baroja ar SENSAS karpa un kukurūzas putraimu maisījumu, es savukārt ar SALMO karpa un Bruda stipro karpu, ko vēlāk saldināju ar šķidro SENSAS AROMIX atraktoru. Barības strādāja perfekti, mēs speciāli barojām diezgan tuvu viens otram, lai pārbaudītu kas notiek , viss notiekās ideāli, karpa sanāk, ēd barību, ēd kukurūzu un baltos uz āķa, karpiņas nebiaj lielas, vidēji ap 1,5 kg, lielākās līdz 2,5kg, bet toties daudz, vilkām un laidām atpakaļ, zivis gan šajā dīķī ir ļoti garšīgas, tomēr cik tad var viņas ēst, lai dzīvo. Es pats neesmu liels dīķu copes piekritējs, bet reizēm, kad Gaujā ūdens ir strauji pacēlies un sabrūnējis, un kad no rītiem vienkārši gribās izgulēties, tad var arī dīķī nosist copes asumu, sevišķi, ja viss apkārt ir sakopts un tīrs.

04. 06. 2007.

| Atpakaļ |

.

dodot brekšiem iznārstot mēs ar Ritu abas brīvdienas veltījām nenopietnai copei, es tā saucu makšķerēšanu karpu dīķī, nu nevaru es nopietni pieiet šādai makšķerēšanai, noķerot pusotras plaukstas finierīti man prieks bija lielāks kā par 2 kg karpiņu, bet ne par to šoreiz, parunāt gribēju par problēmu, ar kuru bieži nākās saskarties daudziem jaunizceptajiem dīķu makšķerniekiem. Runa ir par PĀRĀK LABU barību, kas lieliski dara savu darbu, savāc zivis no visas tuvākās apkārtnes, sāžot krastā redzi, ka uz barības viss burtiski vārās, burbuļi nāk, zivis rokās kā trakas, bet ...., kā teiktu Fredis ar Ufo, copes ta nav.
Un tagad šo situāciju pārveidojam cilvēcīgā saprašanā, ienākat talpā un ieraugat uzklātu galdu, viss smaržo un garšo lieliski, jūs mierīgi mielojaties un nemaz nepaskataties uz to vientuļo maizes riciņu, kas stāv pašā galda vidū, kuru tad interesē maize, ja apkārt tik daudz labumu. Nu ko teiksiet, man jau šķiet, ka šādi apskatot jautājumu viss kļūst skaidrs, ne velti lielo karpu ķērāji lieto visas tās dipētās, cukurotās boilas un velns viņu zina kādus vēl kulinārijas brīnumus, ja jūs savu āķim paredzēto kukurūzu vienā vai otrā veidā padarīsiet karpai pievilcīgāku, tad copju skaits dubultosies , tas attiecās arī uz mušu kāpuriem, sliekām un citām ēsmām, visvairāk gan uz visām mīklām un makaroniem. Paši makaronu aromatizēšanai izmantojam sausos SENSAS karpu atraktorus, teiksim(manuprāt labākais atraktors) CAPIX arī krietni saldina ēsmu un šādi, ar CARPIX apkaisīti makaroni pusstundas lakā kļūst par ļoti apetetlīgu kumosiņu.
Vēl viens padoms, ja ķerat uz konservēto kukurūzu, tad nepaskopojieties un piemaisiet to arī barībai, vai vēl labāk ar kaķeni uzšaujiet tos ik pa laiciņam uz barotās vietas, karpas pamazām pierod pie šo graudu uzlasīšanas un copes kļūst stipri aktīvākas.
Vakar mūsu lomā pamatā bija pasmalkas karpiņas, vidēji ap pusotru kilogramu, lielākās izvilktās bija nedaudz ai 2 kg, es agn vienu labu palaidu, pārāk nenopietni attiecos pret karpas spēku, saforsēju izvadīšānu, tomēr vislaabākaš emocijas bija kad mūsu četrarpusgadīgais juniors ar 4 m makšķerīti sāka stiept karpas, izvilka 4, lielākā aiz 2kg, palaida divreiz vairāk, skats bija vienkārši kolosāls, kā cilvēks ar visu savu spēku stiepj zivi krastā, brīžiem zivis vilka viņu, tad atkal viņš zivi, teikšu godīgi bija vērts ziedot brīvdienas lai to redzētu.

28. 05. 2007.

| Atpakaļ |

būs karsti

Sinoptiķi sola tādu siltumu, ka skaidrs ir tikai tas, ka šajās brīvdienās nārstos visas zivis , kas to vēl nav izdarījušas, tāpēc tā kārtīgi jāpadomā kurp doties copēt, pats skatos Salacas virzienā, gribās pastrādāt ar garo bolonēzi, paķacināt brekšus, vietējie vēl pa nedēļu ķēra , pat izcili smukus, ap 3 kg esot bijuši daži, vakarā zināšu kas tur notiek šodien, tad arī nospraudīsim sev maršutu, arī Gaujā ap Valmieru viss palēnām sāk notikties , vimba un brekši nārsto, raudas un jeļčiki ķerās, ne tik daudz kā rudenī, bet ir.
Gribu pabrīdināt tos, kam jau ir paspējusi iepatikties jaunā SALMO barība, paņemiet kādu paku rezervē, sevišķi breksi un karpu, noliktavā ir cauri un Brudam vajadzēs pāris nedēļas lai uztaisītu jaunu partiju, tiesa gan daudzos vaik,alos jau ir nopērkama arī paša BRUDA maisījumi, gan dārgie, gan lētie, pats tos lietoju jau gadus trīs, arī visi paziņas kam esmu šo barību ieteicis neko citu vairs negrib, varat to uzskatīt par reklāmu, ja par reklāmu uzskatat visu labo ko kāds par kādu produktu pasaka, piemēram to ka Toyota ir labas mašīnas (man ir citu marku auto, bet šo faktu zinu), bet šīs ir tiešām labas barības un es droši tās iesaku jebkuram, pats šogad esmu sajūsmā par LIELAIS BREKSIS, jaucu to kopā ar LIELO ZIVI , kad nu bračkas brekšuki sanāk, tad viņus no turienes prom dabūt nevar pat pārītim iedodot pa zobiem un tas jau nozīmē tikai ko labu.

25. 05. 2007.

| Atpakaļ |

Baltijas čempionāts, mans viedoklis

Tad nu vienreiz pienāca mirklis, kad arī es pats aplauzos pēc pilnas programmas, šajās sacensībās nostartēju tik slikti, cik slikti nebiju startējis jau ļoti sen, bet pats stulbākais ir tas, ka man nav sev ko pārmest, jo nevienu dienu nebija tā, ka blakus man kāds vilktu zivis, bet es sēdētu kā mudaks un o...., nē vienkārši veiksme man bija pagriezusi savu sejai pretējo pusi un abas dienas ielozējos sektoros kur lielo zivju nebija, vienkārši nebija, nācās ķert to kas bija, asarīšus, mini raudiņas un plicīšus, ja citus gadus ar to varētu arī pietikt, tad šogad Ventā ir ļoti daudz "bonusu", šoreiz gan brekšu bija nedaudz mazāk kā LČ, bet vimbu savukārt bija stipri vairāk, bija pat kilogramīgas. Kopumā jau maču gaisotne bija forša, bet skatoties nākotnē diez vai Venta būtu īstā vieta lieliem mačiem, jo tomēr uper šajā vietā ir nedaudz par mazu, tādā ziņā, ka zivis ir izvietojušās ļoti nevienmērīgi un izlozei jau ir stipri lielāka loma kā drīkstētu būt, protams var teikt, ka tāds jau tas sports ir, tomēr no sportiskā viedokļa tas nav labi, sevišķi gatavojoties lielām starptautiskām sacensībām.
Taisnības labad jāsaka, ka man pašam šis upes posms ļoti patīk, priekš praktiskās makšķerēšanas tā ir kolosāla vieta.

21. 05. 2007.

| Atpakaļ |

vieta komentāriem

pats dažas dienas nebūšu ēterā, vispirms Lietuva, tad Baltijas mači Ventā

17. 05. 2007.

| Atpakaļ |

LČ 1.kārta manā skatījumā

Pirmais čepionāta posms izdevās teicami, to nevaru teikt par savu rezultātu, bet nu par komandu gan, man pašam pietrūka sportiskās veiksmes, nepieķērās neviens augumā lielāks lopiņš, abas dienas ielozējos sektoru vidū, kur no abām pusēm kāds cen''sās atņemt jau tā nadaudzās zivis, tomēr lai vai kā, esmu ļoti apmierināts ar to kā nomakšķerēju, ar rezultātu nē, bet ar taktiku, barību un visu pārējo gan.
Paskaidrošu kāpēc tā, abas dienas manā zonā pirmās vietas tika iegūtas ar karpas izvilkšanu, ja vēl sestdien Ziediņš seniors pirms karpas izvilkšanas bija iedarbinājis arī brekšukus, tad svētdien Mareks divarpus stundas on... un tad tikai nopūtās, ka esot karpa pieķērusies, es paspēju aprunāties ar visiem dieviem, kādus vien zināju, bet nekas nelīdzēja un mareks minūti pirms sacensību beigām tomēr to lopu izvilka un nobīdija mani uz trešo vietu zonā, to visu sauc par sportisko veiksmi, tu vari cilvēks cītīgi lasīt visas trīs stundas pa mazai zivtiņai, bet te kaimiņš beigās izvelk vienu un viss ir skaidrs. Visā visumā lomi bija teicami, ne visiem protams, lielākais loms bija Pēterim, vairāk kā 9 kg zivju trijās stundās, Lielāko zivi, 3kg karpu, izvilka neviens cits kā mana mīļotā meitene Rita, bija gan 2nieki brekši, gan 1,5 kg līnis un visādi citādi brīnumi. Laiks bija kā jau vienmēr Ventā, līetus, krusa(visi baidījās par kātiem, jo dikti jau nu lieli bija tie krusas graudi) un vējš sacensību laikā un forš laiks sagatavošānās laikā un vakarā.
Šīs nedēļas nogalē tur notiks Baltijas čempionāta 1. kārtā, kur plāno piedalīties 3 leišu komandas, 1 igauņu un 1 somu komanda, kā arī 4 Latvijas komandas, būs interesanti, vienīgi kas ir slikti, ka paliekot siltākam laikam aktivizēsies arī auslejas un leiši jau nu neatteiksies pasist mailes, lai tiktu pie uzvaras, viss jau ir godīgi, zivis vien ir, bet šausmīgi trula un automātiska tā cope sanāk, pie tam Ventā auslejas ir maziņas, tāpēc baudījums no tādas copes ir nulle, tomēr cerēsim, ka breksis vēl nesataisīsies uz nārstu un priecēs mūs ar savu klātbūtni.

Mirtin! nāc atpakaļ, bez tevis ir garlaicīgi, es atvainojos, bet arī tev nebija taisnība.

14. 05. 2007.

| Atpakaļ |

Venta

Sestdien, kā jau biju solījis, bijām mēs Ventā, tur kur pēc nedēļas notiks LČ pludiņmakšķerēšanā pirmais posms, mēs apzināti iesēdāmies pašā tukšākajā, seklākajā galā, jo nekad tur vēl man nebija nācies sēdēt un izloze kā zināms ir tāda lieta, ka ielozējies tieši tur kur vismazāk gribi. Pamazām visa upmala piepildījās ar tādiem pašiem dīvainiem indivīdiem kā mēs, tāpēc garlaicīgi nebija, vēl nesākot runāt par taktiku u.t.t. varu teikt tikai to, ka ļoti daudz kas mačos būs atkarīgs no izlozes, ļoooti daudz, jo būs sektori kur dziļums starp pirmo un pēdējo zonu atšķirsies pat par pusotru metru, attiecīgi tas pats būs ar zivīm, bet tādi nu tie mači ir, ne vienmēr viss ir atkarīgs tikai no tevis, vajadzīga veiksme izlozē arī. Mēs ķērām raudas un asarus, raudas labas, tādas līdz 250-300 gramiem, bet retas, asari arī daži aiz 200 gramiem, pamatā ap 100gr, Rita kā jau Rita atkal izcēlās un izvilka smuku brekšuku, uz aci savi 2 kg droši, pārējie veči, kas sēdēja dziļākās vietās, vilka stipri labāk, piemēram Guntis tekoši vilka labas raudas, beigās arī pāris ap kilo brekšukus pierunāja, vēl zemāk Mareks esot izcēlies ar 7 virskilo brekšiem, tā ka pārsteigumi mačos būs, sevišķi jau tāpēc, ka tajās brekšu vietās tagad visu nedēļu kāds baros, vēl piektdien oficiālajā treniņā viņus sabaros un viņi, bračkas, stāvēs tur kā ierindnieki, stāvēs un gaidīs, kad viņus kāds sagribēs noķert.
Uz svētdienu Ventā nepalikām, braucām mājās, lai svētdienas rītā atbrauktu uz Staiceli, tur viss kā pēc plāna, laidiens- cope, laidiens cope, kā divus trīs laidienus copes nav, tā iedod zivēm 1-2 bumbiņas barības un atkal viss notiekās, pamatā raudas, ir arī daža pa 300 gramiem, bet pamats tādas 150 grami, sākumā interesanti, vēlāk apnīk, gribās kādu brekšuku, bet tie vēl taisnajā posmā pie tilta nebija, pie estrādes esot, pat tīri smuki, mēs katrs ar Ritu savilkām pa kilogramiem 22-25(uz aci, mērījām spaiņiem), noteikti jāpiebilst, ka tas viss ir uz štekeri, citi kāti tajā posmā nestrādā vai strādā proporcijās 1\5 ja ne sliktāk, raudas ir tādas pusnārstojušas, tā ka ja ir vēl vēlma kādu noķert, tad ir pēdējais laiks, vimbu maz, Ritai 1 man neviena, pa kādam mini ālantiņam.

07. 05. 2007.

| Atpakaļ |

Salaca un raudas

Nu ja arī šogad kāds teiks, ka Salacā nav zivju, tad nu viņam ir jāaizliedz pie upes vispār kāju spert, lai nebojā citiem garastāvokli, kā būs ar brekšiem un ālantiem nezinu, bet nu raudas patreiz ir pilna visa upe, ap Staiceli tās ķer pat tie, kas vispār neko parasti nevar noķert. Bijām pie upes sestdien, lai pārāk nenosaltu rīta salnās braucām ar domu, ka pie upes būsim ap 9, atbraucot nācās konstatēt, ka mūsu iecienītā pļaviņa no tilta uz leju ir aizņemta, it kā jau varējām tur iespraukties, bet tad večiem būtu sabojāta diena, tāpēc nobāzējāmies metrus 100 uz augšu, pretī dārziņiem. Bijām trijatā, es ,Rita un Edgars, es apsēdos vidū, šie abi pa malām, viens no otra sēdējām metrus 25 - 30, lai neņemtu viens otram zivis nost, Rita ar Edgaru iejauca SENSASa barības, es kā jau SALMO patriots un šo barību krustēvs ņēmu piecas pakas jaunās SALMO barības(veikalos ap 1,7 ls\kg), iejaucu 2 raudas, 2 universālās un 1 breksi. Barību samitrināju diezgan stipri, jo straume bija spēcīga, zemi pagrābu tur pat no vietējā dārziņa, tumša, bet diezgan irdena, labi, ka barībā ir pietiekoši līmvielu, zeme bija 1\1 ar barības daudzumu, no starta iemetu 9 lielas bumbas, baroju un makšķerēju 11 metrus no krasta, tur bija vis dziļākais, ap 2,5 metri. Makšķerēt taisījāmies ar štekeriem, jo šis Salacas posms ir ideāli piemērots štekerēšanai un šī makšķere šeit ir izcili rezultatīva, sagatavoju trīs maināmos galus - topkitus, katru ar savādāku pludiņu, lai atrastu optimālo variantu raudu ķeršanai, izliku 6 grapaļo, 12 gr apaļo un 12 gr plakano pludiņu, sāku ar 6 gr pludu, par pieturēšanu pat nebija runas, tikai ātrā pludināšana, tomēr raudas ņēma, bet bija navajadzīgi daudz tukšo copju. To es skaidroju ar divām lietām, priekš mana kumosa(viens baltais 3-5 motiļi) 16. numura āķis bija par mazu un raudas ātri skrienošajam kumosam negribēja skriet līdzi, jo uz grunts gulēja vesels lērums labas barības, nomainīju āķi uz 14. numuru, tukšās copes praktiski izbeidzās, bet copes nebija tādas kā gribējās, tāpēc pārgāju uz 12 gr plakano pludu un viss aizgāja kā pa konveijeru, ielaid, pieturi, cope - zivs un tā visu laiku, bez pārtraukuma, tikko divi laidieni bez copes, vai copes ir kādus metrus 3 no barības, tā iemetu pa 2-3 nelielām, bet cietām bumbiņām un zivis atkal nostājās tur kur man bija ērti tās paņemt. Pamatā ķērās raudas ap 120-150 gramiem, lielākās ap 400 gramiem, man bija daudz plicīšu un asarīšu, kā arī vienīgajam no mūsu trijotnes 4 vimbas, vai tas ir tieši barīabs pēc neapgalvōšu, bet nu fakts tāds bija, pie tam man sēžot vidū ķērās jūtami labāk kā abās malās, kas arī nav diez cik raksturīgi. Izturējām piecarpus stundas, dikti jau nu monotona sdarbības, bez domāšanas, velc un velc, laikam esam jau izlutināti ar labu ķeršanos, jo parasti pie šādas copes veči mieru nemet, mans loms uz aci bija stipri aiz 20 kg, Ritai un Edgaram noteikti virs 15 kg katram, zivis nobildējām un palaidām vaļā, visas smuki aizpeldēja.
Barībā motili praktiski neliku, jo raudai tādā koncentrācijā tas arī nav vajadzīgs, bet nu uz āķa gan to vajadzēja.
Neciešu brīvdienas, vairāk par divām dienām pēc kārtas nomakšķerēt nevaru, te neiet runa par gatavošanos nopietniem mačiem, tur mēs makšķerējam nedēļu no vietas, bet ikdienas copē uz otras dienas pēcpusdienu jau galva ir pilna ar darbiem, tā arī šodien varētu mierīgi copēt, bet es sēžu darbā, no rīta braucot uz Rīgu katrā vis mazākajā peļķē redzēju spiningotājus, nu tad priecīgus jums svētkus, jo sezonas atklāšana tiešām ir svētki.

01. 05. 2007.

| Atpakaļ |

ko esam nogrēkojušies

laikam tā ir jāprasa, ko esam sliktu izdarījuši, ka uz brīvdienām atkals būs laika maiņa, pie tam atkal uz slikto pusi, tiesa tas jau neko daudz neietekmēs, neba tāpēc kāds spiningotājs paliks mājās un neba tāpēc mēs nebrauksim makšķerēt.
Nu jau vaikalos vajadzētu būt SALMO barībām , par kurām es rakstīju CL, manuprāt tās ir vienas no labākajām nedārgajām barībām, vai man ir taisnība spriediet jūs, pats tās lietoju praktiskai copei, miksēju ar SENSASu un viss notiekās.
Apsveicu spiningotājus ar sezonas sākumu labi, pie upes būs vairāk vietas kur makšķerēt) , paši diemžēl vairāk strādāsim nekā makšķerēsim, jo pavasaris ir tikai vienreiz gadā un makšķerlietu tirdzniecībai tas ir viennozīmīgi labākais laiks, makšķerēsim tikai svētdien SALACĀ, ar štekeri paķersim raudas, tuvojās sacensības un tāpēc ir nedaudz jāatsvaidzina iemaņas un temps. Tiem kas piedalīsies LČ pludiņmakšķerēšanā gribu ieteikt ļoti savlaicīgi padomāt par motiļiem, jo skalotājs sūdzās, ka esot maz tārpu, tāpēc viņam savlaicīgi jāzin daudzums, pats sev un komandai jau pasūtīju tārpus gan uz treniņu gan uz mačiem.

27. 04. 2007.

| Atpakaļ |

Zivis ta ir, bet tās vēl arī jāmāk noķert....

Tā pēc šīm brīvdienām man gribās pateikt par sevi un Ritu, jo no loma viedokļa brīvdienas bija reti s..., sliktas vienuvārdsakot.
Sestdien bijām Aiviekstē, cerībā uz brekšiem, tiesa gan cerība jau pirms izbraukšanas bija ļoti maziņa, bet bija, pa ceļam no Valmieras līdz Pļaviņām pabijām ziemā, jo posmā no Bērzkroga līdz Vecpiebalgai pat uz ceļa bija 5-7 cm sniega kārtā, ļoti nopriecājos ka savam Patrolim vēl nebiju nomainījis apavus. Laiks bija tāds, ka likāsneviens normāls cilvēks no mājas ārā nelīdīs, normāls jau var būt nelīdīs, bet upmalā padsmit veči jau bija priekšā, dīvainākais jau tas, ka upē to trako vēju pat nemanīja, tas pūta pāri, tik cik lietus ar sniegu, visādi citādi nekas, pat varēja sēdēt. Mēs nolēmām štekerēt, sabaroju un kā panesās ālantu cope, katrā laidienā ālants un tā kādu stundu no vietas, dažas raudiņas, kāds plicītis un ālanti, šītā vilcis ālantus vēl nebiju nekad, viss jau būtu labi, tikai tie ālanti ......, lielākajam 100 gramu nebija, pamatā tādi ap 30 gramiem. Godam izturējām stundas piecas, kuru laikā noķēru tikai pāris pieklājīgākas raudas, ruduli, pāris plaukstas pličus, pēc mežonīgās ālantu copes nāca kārta asaru copei, asari bija vēl smalkāki par ālantiem, tā ka no zivju viedokļa pilnīgi tukšs brauciens, bet no baudījuma viedokļa visnotaļ laba diena, jo jebkura copes diena ir svētki. Pa visu krastu redzēju noķeram divus brekšus ap kilogramu, vēl pārīts esot bijis pašā rīta agrumā, zivis tur ir, pie tam daudz, tikai dabas likumi ir un paliek dabas likumi, tos izmainīt mēs nevaram.
Svētdien, ne pārāk agri no rīta, nolēmām braukt uz Pērnavu, pārbaudīt sajūsmas pilnios stāstus par milzīgiem lielu raudu lomiem, vēl braucot pāri Salacai Staicelē, jau noskaidrojām, ka zivis ķerās uz nebēdu, sestdien ar visiem milzu vējiem veči esot raudas pa 20 kg stiepuši, labi pusi nometam uzreiz (uz acumēra kļūdas rēķina), bet tik un tā sanāk ka zivis ir, bet mūsu mērķis bija vairāk tā kā paklīst pa pasauli, tāpēc arī braucām vien tālāk. Vieta par kuru mums bija ienākusies informācija ir vēl labu gabalu pirms Pērnavas, maza smuka upīte, kurā nākot nārstot liela daļa zivju no Pērnavas upes, upīte tiešām smuka, tikai pateicoties lietiem ūdens tur nakts laikā bija pacēlies gandrīz par pusmetru, makšķlernieku bija pārsteidzoši daudz, tas liecināja par to, ka zivis šeit tiešām ir bijušas, precīzāk tās bija arī tagad, tomēr varēja just, ka raudu koncentrācija nav pārāk liela, vis ticamāk, ka lielie bari bija jau pagājuši augstāk, paceļoties ūdens līmenim ztraume zivis piespieda vairāk gar krastu, bet tur bija ļoti daudz zāļu un čakārņu ,tāpēc makšķerēšana bija ar siešanas un mezglošanas elementiem, tomēr diezgan interesanta. Raudas bija smukas, bet ne milzīgas, lielākās ap gramiem 300, bet pamatā tādas ap 150 - 200 gramiem, kādās stundas paona..., piedodiet, pamakšķerējuši braucām mājās, pa ceļam piestājot Staicelē, kur tauta turpināja vilkt raudas, Rita uz kādu mirkli atņēma makšķeri Bauģim Aināram un ātri noķēra gandrīz pusi no visa mūsu igaunijas loma, tomēr copes asums jau bija nodzīts un tāpēc mierīgu sirdi varējām doties mājās, it kā neko prātīgu divu dienu laikā nenoķēru, bet tik un tā makšķerēšanas dozu saņēmu, nedēļu līdz garajām brīvdienām vārēšu vilkt.

23. 04. 2007.

| Atpakaļ |

b...., kas par feinu laiku

sēžu ofisā un pat negribās skatīties pa logu ārā, iedomājoties kā es rītā pie upes nosalšu drebuļi jau tagad skrien pār muguru, bet tas noteikti mani neatturēs no braukšanas copēt, vienkārši nāksies izvilkt no skapja ziemas Norfinu, uzvilkt siltos zābakus, paņemt līdzi lielo copes lietussargu un process varēs notikties, par lomu pat nedomāju, jo kaut kas jau ķersies noteikti, kas tad jau redzēs.
Pērnavā esot lielā rauda sanākusi, svētdien būs jābrauc lūkot, kas un kā, pirmdien būs atskaite un situācijas analīze.

20. 04. 2007.

| Atpakaļ |

esam mājās

Šorīt ap puspieciem atbraucām no Kijevas, ŗezultāti - Rita 3., es 9., par pārējiem vēl nezinu, komandai tikai 4. vieta, no otras puses teikt tikai būtu aplami, jo piedalījās 3 labākās Krievijas komandas, visi bijuši un ir izlasē, visi vadošie Ukrainas, Baltkrievijas un Lietuvas sportisti, pie tam Pēteris abas dienas ielozājās tik slikti, ka sliktāk ielozēties vienkārši nevarēja. Pats ar savu rezultātu esmu ļoti apmierināts, jo jau sākotnēji braucu ar domu, ka ķeršu tikai dziļumzivi, lai arī zināju, ka ar ausleju ķeršanu tikt pie uzvaras ir lielākas cerības, bet biju apsolījis saviem lasītājiem un žurnālistiem strādāt ar bolonēzi, jo šī tēma Ukrainā ir pilnīgi tukša, bet interese par to ir liela, ja sestdien zivju daudzums un copes intensitāte neļāva strādāt ar bolonēzi un nācās visas trīs stundas stumdīt štekeri(uz desmit minūtēm gan paņēmu bolonēzi un rezultātā zaudēju 10 gramus vienam no vadošajiem Krievijas sportistiem), tad svētdien viss notika pēc labākajām tradīcijām, no pirmās minū'tes sāku strādāt ar 7metrīgu bolonēzi un pamazām izdevās atvērt tādus plaukstas finierīšus, pa retam kāds bikiņ rupjāks, pats biju sajūsmā no copes sarežģītības, tauta sajūsmā no redzētā, jā, bet divi maiļinieki mani apgāja, zinu, ka Latvijas čempionātā šādu greznību atļauties nevarēs, ja secināsim, ka auslejas var uzvarēt, tad būs tās jāķer, lai arī kā negribētos.
Palasīju komentārus, mēģināšu pamazām atbildēt uz svarīgākajiem jautājumiem, bet ja kas svarīgs un sasāpējis, tad rakstiet šeit, uzreiz gribu teikt Igoram, vecīt tieši tādēļ, lai večiem nebūtu nauda pa tukšo jāizmet ūdenī un lai nezustu vēlme saprast kas ir kas ir tapis šis saits un tiešī tāpēc es jau vairākus gadus diezgan daudz par šo tēmu rakstu, dārga barība, pat tad ja tā ir pareizi sajaukta un samitrināta vēl negarantē rezultātu, jo to barību vēl vajag arī īstajā vietā un pareizi pasniegt, es tevi brīdināju, ka tu aplauzīsies, tā arī notika, Staicelē nav vienkārši makšķerēt, ja izdodas atrast kontaktu, tad ir interesanti, tomēr 7 no 10 večiem aplaužas, izskatās, ka mēs tur būsim sestdien, ja ir vēlme vari piebiedroties.

17. 04. 2007.

| Atpakaļ |

būs klusums

Otrdien daļa SALMO komandas dodamies uz Kijevu, uz ikgadējām sacensībām, tāpēc līdz pat 17. aprīlim te būs klusums, pāris dienas gan uz jautājumiem no mājas atbildēšu, bet kā Ukrainas viesnīcās ir ar internetu nezinu.

lai arī ir lieldienas olas savas nesitiet, noderēs

05. 04. 2007.

| Atpakaļ |

īsā atskaite par brīvdienām

Sestdien bijām Salacgrīvā, vēl tumsiņā bijām pie upes, bet populārākās vietas un tās vietas kur bijām makšķerējuši iepriekšējā reizē jau bija aizņmetas, nācās iekārtoties citā, diez ko neapmakšķerētā vietā, rajons tas pats kas iepriekš, kādu kilometru no tilta, Ainažu krasts. No rīta bija tāds sals, ka kādu stundu man pat negribējās barību maisīt, daļa tārpu, kuri bija salikti uz galdiņa, sasala ragā, pirms spraušanas uz āķa vajadzēja tos vispirms atkausēt. Toties pati upe vienkārši vārījās no zivīm, pēc plunkšķiem spriežot tās bija raudas un baltie sapali, bet līdz ar saules uzlekšanu zivju vārīšanās pamazām pieklusa, veči, kas stāvēja otrā krastā, nu jau ļoti populārajā brekšu aizstraumītē, ik pa laikam izvilka pa breksēnam, mums nebija ne piesitiena. Sajaucu barību, atkal SALMO breksis(2) un Bruda rauda(1)+ ap 3 kg zemes, Rita bija tik labi patirgojusi motiļus, ka pašiem palika vairs tikai kādi pārsimts grami uz divām dienām, tāpēc starta barojumā tārpus nemaz neliku, sākumam iemetu 5 bumbas, mirklī kad piektā bumba atsitās pret ūdeni Ritai jau pieķērās pirmais sapals, uz aci ap kilogramu smags. īsā laikā mēs visi trīs tikām pie pāris zivīm katrs, Ritai vēl viens sapala dvīņubrālis, man nedaudz mazāks sapals un breksēns ap 300 gramiem, Edgars noķēra trīs raudas, cope pieklusa. Uzbaroju ar vienu bumbu un atkal pāris raudu copes un viss, it kā jau viss bija loģiski, upe šeit ir ļoti sekla, mazāk par metru ūdens, zivis vienuviet lielā koncentrācijā nestāv, pie tam liela daļa zivju vienkārši iet garām, neviens šajā vietā zivis barojis nav, tāpēc arī šāds rezultāts, vienīgā iespēja barot, pietam darīt to ar domu, ka jāveido pamatgalds un ik pa laikam jānosūta kāds signāls zivīm, kas stāv zemāk, bet ar signalizēšanu nedrīkst pārsteigties, lai atnākušās zivis neaiziet līdzi. Pamazām iesila diena un pamazām izdevās atvērt zivju apetīti, ar lielu pierunāšanu, bet pa kādai pieķērās, cope palika interesantāka ,tāpēc mēs tur nostāvējām līdz pat pieciem pēcpusdienā, lomā bija 80% breksēni, daži lielākie ap gramiem 800, pamatā tādi ap 500 gramiem, viena vimba, trīs sapali, pārdesmit raudas un sauja asaru, mums pa abiem ar meiteni bija ap 25 kg zivju vismaz. Beidzot copi piedāvāju zivis blakus esošajai kompānijai, kuri pa četriem visas dienas garumā bija noķēruši tikai trīs zivis, veči it kā kautrīgi, bet tomēr zivis paņēma, mēs jau nosmējāmies, ka mājinieku acīs noteikti viņu akcijas celsies reizes trīs, jo pēc visa izskatījās, ka makšķerē viņi bieži, bet zivis ķer ļoti reti, tomēr pietika pacietības visu dienu nostāvēt mums blakus, teikšu godīgi, es to neizturētu.
Svētdien braucām uz Pērnavas upi, piebraucot pie upes pārsteidza tas, ka visa upe ir pilna ar laivām, krasti pilni ar gruntenistiem, tomēr pavērojot ko visi ķer manas lielās cerības uz labu copi saruka, jo tauta pārlaimīgām acīm velk plaukstas izmēra pličus un tādas pašas raudiņas, parunājoties sapratu, ka kaut kad jābūt lielākām raudām, brekšiem un vimbām, bet pamatā tomēr visi ķer šo smalkni. Pamēģinājām sabarot un pastrādāt ar tālo iemetienu, zivis jau sanāca, bet stundas laikā neviena zivs lielāka par simts gramiem tā arī nepieteicās, noprecizējuši vietu kur tauta ķer salakas braucām pildīt pārtikas programu. Salaku slaktiņa vietu atradām pēc mašīnu daudzuma upes krastā, viena ceturtā daļa mašīnu bija arī ar Latvijas numuriem, vispirms nolēmām apskatīties kā tad te viss notiekās, bļin, cemerētāju sacensības, pietam legālas, veču simts vismaz, rīki visdažādākie un visi tikai met un cērt un velk salakas, paskatījāmies , saskatījāmies un nolēmām tomēr šajā lietā neiesaistīties, tāpēc pabraucām kādu kilometru uz leju, kur atradām nelielu atstraumīti, kurā tad ar smalkām makšķerītēm mēģinājām ķert salakas. Ja teikšu, ka visas noķertās salakas bija āķi paņēmušas mutē, tad melošu, tomēr puse zivju gaļiniekus ēda, otra puse sita ar asti, bet uz āķa palika, tā mēs padarbojāmies pāris stundas, pa kurām mēs ar Ritu pa diviem salasījām ap 8-9 kg salaku, tad tas pasākums tā kā piegriezās, braucām mājās. Par iespaidiem no upes, ideālas vimbu vietas, arī zivis ir, par ko liecināja viens bno vīreļiem kur;š uz grunteni tur pat netālu to pāris stundu laikā izvilka četras visnotaļ smukas vimbas, tik ko normāli iesils pavasaris tā noteikti turp brauksim vimbās, jo to tur ir ļoti daudz, par pārējām zivīm patreiz neko pateikt nevaru, priecē fakts, ka var braukt ar laivu, arī ar benzīna motoriem.

03. 04. 2007.

| Atpakaļ |

vieta komentāriem

Šitais taiks neļauj normāli pastrādāt, tā vien gribās "saslimt" un pazust uz kādu pusdienu, bet es būsu stiprs un vēl rītdienu izturēšu, bet tad gan uz Pērnavas upi vimbās un salakās, pagājušajā gadā paziņas ķēra salakas pa pārdesmit kilogramiem dienā, man tik daudz nevajag, bet kādu bišķi vakariņām gan, pārējā laikā varētu pārbaudīt vai to vimbiņu tur ir tik pat daudz , varbūt pat vairāk, par panākumiem ziņošu.

29. 03. 2007.

| Atpakaļ |

Vieta komentāriem par SALACU U.T.T.


26. 03. 2007.

| Atpakaļ |

Salaca. Salaca? SALACA!!!

Šorīt pat aizgulējos, jo abas brīvdienas pavasara saulē bija mani konkrēti atslābinājušas, nevarēju piespiest sevi celties, bet brīvdienas bija labas, jau pats laiciņš vien ko bija vērts, bet klāt nāca arī lomi, sezonas atklāšanai pat ļoti pieklājīgi.
Sestdien ar neilgi pēc rītausmas bijām Salacgrīvā, iepirkām Brīzē sezonas licenses un devāmies pie upes, jau sākotnēji bija doma ķert brekšukus, tāpēc kolhozā pie tilta nelīdām, taisnības labad jāsaka, ka ap 6 tur vēl pavisam viegli varēja atrast vietu kur nostāties, mēs braucām nedaudz uz augšu, kur pēc lašinieku teiktā bieži cemmerējas brekši, atradām vietiņu kur neviena nebija, iekārtojāmies un "proces pašol", es uzmaisīju barību un no starta ielādēju 5 bumbas, ūdens upē ir ļoti zems, mēs makšķerējām nepilna metra dziļumā, bet tā kā šajā upes posmā bedru nav vispār, tad zivis īr jebkurā aizstraumītē. Makšķerējām knapus 20 metrus no krasta, it kā kantīti uztaustījām nedaudz tālāk, bet vējš, kas pūta pa straumi uz leju neļāva vadīt 5-6 gramīgos pludus , savukārt likt lielākus pludus neļāva knapās copītes, tāpēc otrajā barojumā jau nedaudz pakoriģēju vietu kur breksim stāvēt, noliku zivis tuvāk krastam un nedaudz zemāk pa straumi, lai vieglāk pieturēt un paspēlēt ar pludu. Sākumā ķērās 'pasmalki finierīši, tādi ap 300 gramiem, pie katras zivs bija jāpiestrādā, tas to procesu padarīja interesantāku, pamazām barība iestrādājās un atsita apetīti arī lielākiem finieriem, man pieteicās karūsa ap gramiem 600 vismaz, Edgaram divi sapalīši 600-700 gramu vērtē, pa retam ašukam, pat tīri smukam un 95% no visām zivīm bija brekšuki. Līdz vakaram pa abiem ar Ritu salasījām kilogramus 30, lielākais viens tāds ap kilo varēja būt, pamatā tādi 500-700 grami, vilkt patīkami, visi turpina dzīvot, tiesa gan citā ūdenī.
Svētdiena, spriežot pēc lielā skaita skatītāju, kas sestdien ik pa laiciņam stāvēja mums aiz muguras, bija skaidrs, ka tajā vietā vairs mums darīt ko nebūs, ja vien negribam stāvēt plecu pie pleca ar vietējiem brekšu mīļiem, tāpēc izvēlējāmies braukt uz otru upes krastu(Ainažu), tieši pretī sestdienas vietai, tur pa gabalu izskatījās ļoti cerīgas vietas. Dziļums šeit bija par desmit centimetriem lielāks, sanāca tāda pamatstraumes maliņa, gar kuru varēja pludināt, samaisīju barību, tikmēr Rita jau izvilka vienu finierīti ap 300 gramiem, sabaroju un īsā laikā tikām vēl pie kādiem pieciem šādiem pašiem finierīšiem, tikmēr otrā krastā sēdošie ik palaiciņam tika pie brekšuka, kā jau vietējie smējās, iepriekšējā gadā pēc mūsu makšķerēšanas breksis tur esot vēl mēnesi ķēries, izskatās, ka arī šoreiz mums izdevās atvērt brekšuka apetīti vismaz uz pēris dienām, jo vietējie tā arī visu dienu pa kādam brekšu bērnam vilka. Pamazām iestrādājās bvarība un arī musm sāka trāpīties pa kādam smukākam brekšukam, es izvilku divus sapalīšus, viens ap kilo, otrs nedaudz mazāks, gan man , gan Ritai bija vairākas smuku zivju copes, pēc kurām kādu brīdi vadi zivi un tad kaut kāda iemesla pēc āķis izlido, viena iespēja ir ka lielie brekši knakstinās gar ēsmu un kārtīgi neierij, otra ka smukas zivids pienāk uz barības un vienkērši cemmērējas uz āķa, lai gan tad ir nedaudz cita uzvedība, lai nu kā, bet diena pagāja kolosāli, saule, silts, ik pa brīdim pieķerās zivīte, ko vairāk vajag. Tuvāk pēcpusdienai atbrauca paziņas, kas makšķerēja pie tilta un pastāstīja, ka arī tur viss notiekās, ja pareizi uztausta īsto līniju un ar barību uztur zivīm intrigu, tad ķerās raudas līdz 300 gramiem un pasmuki "jeļčiki", kā jau tas parasti notiek, tieši tad, kad paziņas sēdēja mums aiz muguras mums ar Ritu katram bija pa pāris smukiem brekšukiem un man vēl vienas lielas zivs cope ar pusminūti ilgu stīvēšanos, līdz āķis izlidoja no ūdens un svins gandrīz ietriecās man aiz muguras stāvošam puisim pierē, kopā pa dienu salasījām ap 25 kilogramiem zivju, šoreiz bija vairāk smuku asaru, lielākie ap 300 gramiem, pāris brekšuki ap kilogramu un pārējie tādi paši kā sestdien, dažas lielākās zivis paņēmām uz mājām, pārējās turpina augt.
Barība, abas dienas izmantoju Bruda un Salmo barības maisījumu, katru dienu iemetu pa diviem spaiņiem barīabs, kas sausā barībā nozīmē 5 kg, no tiem 3 kg salmo BREKSIS un 2 KG Bruda breksis(stiprais), plus vēl 5 kg zemes, tā kā makšķerējām seklā vietā, pie tam ar pludināšanu un krastā stāvējām trijatā, tad barību taisīju smagu, bet vidēji mitru, tas ir, lai tā nogrimtu tur kur to iemetu un tad diezgan ātri sāktu veidot barības ceļu, tomēr kā jau tas pieņemts, breksis pamatā stāvēja uz barības un metru-divus uz leju. Pa abām dienām izmantoju puskilogramu motiļu un aptuveni tik pat kapātu slieku, uz āķa vis labāk strādāja viens maziņš gaļinieciņš un 3-5 motiļi, pie tam zivis izteikti gribēja svaigu kumosu, lai tārpiņi nav salipuši un nav iztecējuši.
Inventārs, kā vienmēr garie mačkāti, ar kuriem strādāt uz breksīti ir vienkārši kaifs, testējām jaunās SALMO match spoles, uz tām svaiga Grand Victory 0.20 mm aukla, pavadiņa 0,12mm man un 0,10mm Ritai, pavadiņām tā pati aukla, āķis milzīgs, No 12 un No 14, Cobra Mirage, Rita gan sākumā ķēra ar 16. numura Owneri, bet vēlāk tā pat kā es pārgāja uz Cobru, sportā bieži vien ir nepieciešami tievi, smalki āķīši, bet praktiskajā makšķerēšanā jāizvēlas zivij un kumosam atbilstoši āķi.
Lašinieki staigāja gar upi mazākā skaitā, kā varēja iedomāties, sevišķi maz viņu bija svētdien, cik zinu par lomiem, tad piektdien tika reģistrētas 6 zivis, lielākais ap 7 kg lasis, sestdien vismaz 8 zivis, 'par svētdienu ziņu nav.
Abas dienas redzēju dzīvus inspektorus un piuedzīvoju visu dokumentu pārbaudi, kas pats par sevi ir patīkams fakts, gribu painformēt tos, kas grib braukt spiningot uz Mērniekiem, Sarkanām klintīm u.t.t.,no inspektoru vārdiem sapratu, ka tur ir baigais haoss ar licensēm, it kā Ainažu pašvaldība neesot visas formalitātes nokārtojusi, bet licenses tirgo, pietam nenormālās cenās, 15-25 lati par dienu, ja esat nolēmis turp doties varbūt vispirms uzzvaniet šur tur, lai nesanāk, ka pavisam negribot kļūstat par maliķi.

26. 03. 2007.

| Atpakaļ |

pavasaris

Patreiz neko vairāk par lielo izsaukuma zīmi aiz vārda pavasaris!!!!! nerakstīšu, bet nu laiciņš ir super, zaimi no vipej.

22. 03. 2007.

| Atpakaļ |

sezona godam noslēgta

Abas brīvdienas pavadījām uz Pērnavas upes ledus, sestdien no mājas izbraucām ar domu braukt uz jūru salakās, bet iebraukuši Pērnavā un sazvanījušies ar paziņām, kas jau pāris stundas sēdēja uz jūras, nolēmām vispirms izmes goda apli gar upi un tikai tad, ja veču un ledus nav, doties uz jūru. Jau piebraucot pie upes ieraudzījām ledu un večus uz tā, tiesa gan nevis ierastajā rajonā pie tilta, bet gan pašā pilsētā, ātri saģērbāmies, paķērām štrumus un ...., bļin, es esmu atsaldējis smadzenes, bet nu ne tik ļoti, lai ietu pa tādu ledu. Uzkāpt jau uzkāpām, bet iet tālāk par pārdesmit metreim no krasta nerizskējām, jo it kā biezais ledus daudzās vietās bija izskalots, redzamas lāmas, vietām es caurumu uztaisīju tikai uzsitot pa ledu ar urbja rokturi, nu mēs pamīņājāmies un kāpām krastā. Miera jau nebija, tāpēc braucām gar upi uz augšu un dažus kilometrus no apvadceļa tilta ieraudzījām uz ledus ap simts veču, lai līdz tiem tiktu gan bija jāšķērso kādu kilometru, varbūt vairāk, plats smalku smilšu lauks, kur brauc āŗdīties vietējie kvadrociklu fani, saslēdzu savam traktoram visus tiltus un uz mirkli mani pārņēma puicisks azarts, smiltis šķīda, 'mašīna rēca, Rita iekrampējās rokturī, pa ceļam vēl izrāvām no smiltīm vienu igauņu krievu, kurš ar savu Pasātu bija bezcerīgi nogrimis smiltīs. Piebraucām upes krastā un jau no pirmā acu uzmetiena bija skidrs, ka te vēl ir ziema, ledus stabils un pats galvenais, ka veči velk vimbiņas, nekur tālu negājām, nolēmu strādāt ar vienu palielu mormišku ar straumes palīdzību it kā soļojot pa grunti, vimbām šeit tas ļoti patika, vadoties no iepriekšējās pieredzes nolēmu iebarot, salādēju barotavā motili un laidu to āliņģī, manu barotavu straume aiznesa sānis kā papīra lidmašīnu, mjā, šādam pavērsienam mēs nebijām gatavi. Pavērojot vietējo sistēmas kļuva skaidrs, ka mums klāsies grūti, jo vietējie strādāja ar gruntsmakšķerēm, auklas galā atsvars, uz aci ap 10-20 grami, un tālāk uz auklas divas nelielas pavadiņas ar mormiškām, mums šādu atsvaru protams nebija, es paņēmu vienu no salaku makšķerēm ar auklu 0,16 mm, piesēju tai galā savu barotavu un augstāk piesēju vienu, ap 30 cm garu, pavadiņu ar koši sarkanu mormišku galā, sanāca parupja, bet daudz maz lietojama makšķere uz kuru jau pirmajās minūtēs pieteicās smuks plicis, Rita savukārt ar barotavas dzīvību riskēt negribēja, tāpēc salasīja 5-6 pašas lielākās volframa mormiškas, kurām cits pielitojums līdz šim nebija atradies, sasējā tās vienu aiz otras uz auklas un kopā sanāca smuks atsvars, kurš bija spējīgs daudz maz loģiski sasniegt upes gultni, Rita savukārt makšķerējamo mormišku uzsēja uz pamatauklas, pareizi piesienot šāda mormiška stāv pilnīgi horizontāli un strādā visnotaļ rezultatīvi. Tā nu mēs sestdien stundas četras nomāžojāmies pa to upes ledu, Rita noķēra 8 ņemamas vimbas un 5 smukus pličus, es tikai 6 vimbas un divus pličus, toties vējš mūs izpūta tā, ka mašīnā līdz pat robežai sildītājs bija uzgriezts uz vis karstāko. Vakarā mājās sabūvējām divu sistēmu makšķerītes un bijām gatavi svētdienas copei, laiks pa nakti bija nomainījies pilnīgi , spīdēja saule, pa ceļam rādīja -2 grādi, ziema, kas ziema, pļavās un tīrumos bija izteikti daudz stirnu, braucot no Valmieras līdz Pērnavai saskaitījām vairāk kā 60 stirnu, un tā ir pirmā pazīme, ka zivis ēd, varat smieties, bet tas ir daudzas reizes pārbaudīts. Cope sākās uzreiz, pateicoties lielajai straumei bija daudz tukšo piecirtienu, tomēr pirmās copes stundas bija gana interesantas, vēlāk zivju aktivitāte palēnām pieklusa, dažam gan izdevās atrodot zivju stāvvietu uzreiz izvilkt 3-5 vimbas un pa plicim, bet lielumam veču copes jau palika retas, sākās lielā tautas staigāšana, sinoptiķu solītais lietus un slapjš sniega arī nācā virsū lielā ātrumā, tāpēc metām mieru un braucām mājās, rezultāts Ritai 20 vimbas un padsmit pliču, man 15 vimbas un desmit pliču un baigais kaifs par labi noslēgtu sezonu.

19. 03. 2007.

| Atpakaļ |

PEIPUSS SLĒGTS NO 17.MARTA

Nu vai nav vieni pirdaki tie igauņi, vēl šodien pa ledu brauc mašīnas, bet viņi no sestdienas aizliek ciet ezeru, tomēr zinot igauņu pieeju un soda naudas, neiesaku ignorēt šo aizliegumu.
Paši tad brauksim uz šaurumu, uz to aizliegums neattiecas, sazvanījāmies, ledus labs, pa kādai zivij ir, nekas īpašs, bet ir, pieļauju domu par Vitsjarve (rakstās kaut kā līdzīgi) ezera apmeklēšanu, tas ir netālu noTartu un ar EMAJAOGI upi ir savienots ar Peipusu, zivju tur ir ļoti daudz, par ledu nezinu, bet ceru šodien uzzināt.

15. 03. 2007.

| Atpakaļ |

brauksim uz Peipusu

Vakar vēl Peipusā brauca ar mašīnām, tas liecina par to, ka vēl šājās brīvdienās diezgan droši varam turp doties, pietam zivis ir salīdzinoši tuvu krastam, labas raudas, pa vidu kāds smuks asaris un breksis, mēs ar Ritu tēmējam tajā virzienā.
'Mērsraga kanālā ķerās izcili baltie sapali un raudas, patreiz ir pirmais gājiens, kad iet smukās zivis, vēlāk izmērs būs krietni smalkāks, bet vienalga interesanti, esmu dilemmas priekšā, it kā gribās vēl pēdējo ledu pabaudīt, bet vasaras cope man ir stipri tuvāka, vēl ir divas dienas pārdomām, jāvāc informācija un jādomā ko darīt.
Kādi jums plāni?

15. 03. 2007.

| Atpakaļ |

hops

Nu re minimuma programa izpildīta, Pasaules čempionu tituls noturēts gan komandām gan individuāli, jo sevišķi liels man prieks par to, ka par čempionu kļuva tieši mana mīļotā meitene, jo pirms tam bijas daudz dažādu runu par komandas komplektēšanas principiem, patiess prieks un lepnums par to ka mums tas izdevās. Plašāku aprakstu ar visām bildēm es gatavošu uz aprīļa CL, patreiz varu teikt tikai to, ka arī Pasaules čempionātā, te es domāju attieksmē pret sportu, sāk ienākt pozitīvas izmaiņas, sekojot mūsu piemēram vairāku valstu sportisti atsakās no nekaunīgas staigāšanas pa svešiem āliņģiem un sāk meklēt un ķert paši savas zivis, jo galu galā šie taču ir pasaules labāko makšķernieku svētki, nevis pašu lielāko nekauņu un haļavščiku saiets. Noslēguma banketā pie mums ar Ritu pienāca Krievijas izlases pārstāvji un atzina, ka esot bijis patiess baudījums vērot kā mēs strādājam, meklējam un nepadodamies līdz pat pēdējām mirklim un izteica domu, ka vajagot ierosināt lielajai federācijai lai šādas ētiskās normas padarītu par gandrīz oficiāliem noteikumiem, teikšu godīgi mani priecē šādas tendences, tas apliecina to, ka man kladzināšana par tīru sportu, par makšķerēšanu dvēseles priekam, neatsakoties no sportiskā azarta un visa kas ar to ir saistīts, bet par to vairāk runāsim tuvojoties nākamajai sezonai, nedēļas nogalē vēl jāmēģina kaut kur pabrekšot no ledus un tad jāpārslēdzās uz vasaras domāšanu, sāk ienākt pasūtītais inventārs, jāsāk gatavoties garajai un man daudzkārt mīļākajai vasaras sezonai un sportiskā sezona šogad izskatās ļoti piesātināta.

13. 03. 2007.

| Atpakaļ |

aptuveni divas nedēļas te būs klusums, vispirms braukšu Maskavā, lielo copes izstādi aplūkot, tad LČ. fināls un jau 5.03 no rīta braucam uz Poliju, uz PČ, lai nu laika prognozes izskatās diezgan bēdīgas, organizatori pagaidām sola, ka čempionātam ledus pietikšot, sliktākajā gadījumā tas tikšot pārnests uz kādu mazāku ezeriņu, teikšu godīgi, nepatīk jau nu man šāda mētāšanās un nekonkrētība, bet sevišķas izvēles nav un vai nav vienalga kur makšķerēt, jo visiem būs vienādi apstāķļi.

28. 02. 2007.

| Atpakaļ |

man patika

Neliela atskaitīte par brīvdienām.
Sestdien bijām M.Baltezerā uz MA un Latvijas avīzes ikgadējiem mačiem, lai arī aukstums un vējš bija pretīgs, tomēr bariņš slimo bija salasījies, meistarklasē gan tikai 30 cilvēki, tomēr tas intrigu daudz nemazināja. Cope bija diezgan švaka, 1-2-3 plicīši no āliņģa un ej uz nākošo, kādam tika pa smukam asarim(lielākais pāri 400 gramiem), bet es kā vienmēr vilku sīkzivis, rezultātā es paliku 2. vietā, Rita 3. vietā, uzvarēja Valdis Janitēns, esot kā apsēdies pie viena āliņģa tā visas četras stundas arī nosēdējis, tā ir tā copes veiksme par kuru te reizēm runāju un to noprognozēt vai ietekmēt nevar. Egons kā organizators bija parūpējies, lai visi dalībnieki gaidot apbalvošanu nevis nedaudz ieturētos un sasildītos ar tēju, bet gan lai varētu mājās vakariņas neēst, jo ceptu un vārītu desu un pīrāgu bija sarūpēts ļoti daudz, it kā sīkums, bet patīkami.
Svētdien ap 10 bijām Pērnavas upē, veču bija daudz, bet viņi bija kaut kā sakoncentrējušies bedrē pie paša tilta, vietā kuras vilinājumu man vēl tā īsti nav izdevies saprast, spriežot pēc tā, ka mums piebraucot daļa veču jau nāca krastā, copes nebija, neteikšu, ka tas ļoti iedvesmo, tomēr arī neatturēja mūs iet uz ledus. Mēs ar Ritu pagājām nostāk no bara, kādus metrus 700 pa straumi uz augšu, tur ir vieta, kur mainās straumes virziens, ir ap 3,5-4 metri dziļš un praktiski vienmēr ir zivis, es pagāju vēl augstāk, jo gribēju likt uzsvaru uz raudām, kuras man iepriekšējā reizē tīri labi iepatikās ķert, lai atrastu īsto kanti un vietu kur uzturās zivis , urbu trīs āliņģus no upes vidus pretējā krasta virzienā, urbu tos metrus 10 vienu no otra, uzreiz katrā ielaidu pa pusbarotaviņai motiļa, tas paātrina zivju pienākšanu un taupa laiku. Pirmajos divos āliņģos bija nedaudz virs 4 metriem dziļuma, tur zivju nebija, veltīju katram minūtes piecas, bet ja nav, tad nav, trešajā pieteicās 3 smukas raudas pēc kārtas, bet vairāk zivju nebija, jāpiebilst, ka šajā āliņģī bija par pusmetru seklāks, izurbu vēl trīs āliņģus, šoreiz jau trīsstūra veidā, divos malējos ielaidu pa pusbarotavai ar motili, vidējā barotavu ar viegli samitrinātu barību(SALMO BREKSIS - šīs vasaras jaunums, mans un Bruda darinājums). Cope panesās, raudu vidējais svars bija 150-200 grami, citas zivis šeit praktiski netrāpījās, ņēmu no āliņģa pa 3-7 raudām un gāju uz nākošo āliņģi, BET jau no otrā piegājiena mani ar motili barotie āliņģi sāka izbuksēt, vai nu tikai pa vienai raudai vai vispār ķīši, toties ar barību barotais strādāja perfekti, es ātri noreaģēju un iebaroju arī pārējos divus āliņģus ar barību un zivis atgriezās, tā nodarbojos kādu pusotru stundu, kuras laikā savilku kilogramus 7 raudu, bet tad kaut kas notika ar straumi, tā pierima un zivis izbeidzās. Nu neko , gāju ciemos pie Ritas, viņa sēdēja kādus metrus simts tuvāk tiltam, viņa bija izurbusi tikai vienu āliņģi un pie tā arī sēdēja, toties zivis bija visdažādākās, gan vimbas, gan pliči, gan asari, gan raudas, arī pa kādai salakai, kopsvarā uz to mirkli Ritai bija tikai nedaudz mazāk zivju kā man. Zināju, ka ja 'vienā vietā straume pierimst, tad citā viņa ir, tā straumes un zivju meklējumos es izurbu kādus piecus āliņģus dažādās vietās, četros zivju nebija, vienā tekoši sāka ķerties plaukstas izmēra pliči, bet tā kā asums jau bija nodzīts, tad nolēmu meklēt vimbas vai vismaz lielāku zivju dažādību, tāpēc atstāju pliču āliņģi, kurā uzreiz ielīda vietējais aborigēns un gāju kādus pārsimts metrus tuvāk tiltam, tur izurbu un iebaroju ar motili divus āliņģus, pirmajā pieteicās divi pliči un viss, otrajā atkal panesās. Ķērās gan pliči, gan vimbas, gan raudas, tomēr aizvien biežāk atkal sāka uzmākties ķīši, noskaitos un ielaidu pilnu barotavu ar barību, un aptuveni tik pat (sauja) barības iebēru no augšas, kārtīgi ar pirkstu to samaisīju, lai lēnām mirkst un grimst, dziļums šeit bija ap 4 metri, straumīte lēna, it kā vieglo barību ļoti nonesa sāņus, bet katrā ziņā tā nostrādāja perfekti, zivis atgriezās, tiesa gan labāk sāka ņemt stāvošu ēsmu, kustinu - copes nav, noliec makšķerīti uz ledus un minūtes laikā ir skaista cope, pie tam zivis sāka ķerties nedaudz rupjālkas, raudas ap 300 gramiem, manas plaukstas izmēra pliči un smukas vimbiņas. Tā es darbojos un paty nepamanīju no kurienes uzradās dikti smaidīgs esti poisis(vīrs gados), viņš sāka runāt igauniski, bet es laikam parādīju tik stulbu ģīmi, ka viņš pats paŗslēdzās uz krievu valodas parodiju, tomēr kaut kā sapratāmies, noskaidrojis uz jko es ķeru un ar ko baroju viņš teica sekojošu sakāmo : slusai, mozno u tebja pokupit odin kilogram ripa, a to ja s samoje utro poimal odin ripa .
Nu ko man atlika darīt, atdevu ikaunim savu zivju maisu, kurā uz to brīdi bija kādi kilogrami 12-13 zivju, nu lielais maksimas maiss praktiski pilns, nabaga ikaunis , maza auguma vīrelis, aiz priekiem aš sāka pa krieviski bez akcenta runāt un stāstīt paldies visās sev zināmajās valodās, tomēr kad tajā mirklī pienāca Rita ar zivju maisu, kurš bija vēl lielāks, tad ikaunis bija pavisam tuvu izmisumam.
Uz upes ledus bija arī pāris letiņu, vēcī, kas biaj izgājuši Ritas instruktāžu veikalā, tātad tie, kas arī strādā ar barošanu un salīdzinoši smalkiem ļuriņiem, arī viņu lomi uz kopējā fona izcēlās diezgan ievērojami, izskatās ka arī ar Igauņu zivīm būs izdevies atrast kontaktu.
Par rīkiem, man GRAND ICE MAGIC aukla 0.10 mm un 3,7 un 4 mm dzeltena un balta folframa skrots, Ritai WINTER RED MONO 0.14mm aukla un divas mormiškas, apakšā volframa 4mm skrots un 25 cm augstāk plastmasas, balta mormiška, barība, man SALMO BREKSIS , mājās nedaudz samitrināts, bet tik, lai aukstumā nesasalst, Ritai BRUDA RAUDA, no ekanomiskās sērijas, bat ar pietiekoši labiu aromātu.
Nezinu kā citur, bet nu Pērnavas upē ššis barības sevi labi pierādīja, lieki piebilst, ka arī Baltezera mačos mēs abi lietojām šīs barības, tiesa gan citās proporcijās ar motili.

26. 02. 2007.

| Atpakaļ |

Nāk brīvdienas un pamazām iezīmējas plāns ko darīt, sestdien nedaudz pamačosimies pa Baltezeru, kur Simsons rīko ikgadējos mačus gan tautas gan meistarklasē, bet svētdien brauksim atikal uz Pērnavas upi, es trešdien biju, pat neskatoties uz lielo aukstumu kaut ko noķēru, vai nu es tikai pēcpusdienā atradu kur stāv zivis, vai arī tās tikai pēcpusdienā sāka labi ņemt, bet pie pārdesmit vimbiņām tiku, no tām 8 mēra un 2 pavisam izcilas, ķērās ap 150 gramu raudas, tādi paši pliči, es speciāli salakas neķēru, tādēl man to bija tikai ap 15 gab. šoreiz smuku asaru nebija. Rita lielākās vimbas un raudas sacepa un salika etiķa marinādē, bļāviens, garšīgi sanāca, tik garšīgi, ka daļu no svētdienas zivīm atkal vedīsim mājās, līdz šim es pret ceptām vimbām biju ļoti skeptiski noskaņots, bet kad etiķis saēd sīkās asakas, tad sanāk visnotaļ laba zivs.

Ja gribat savām acīm redzēt Pasaules čempionāta norisi, tad varu dot visu informāciju par vietu un dzīvošanu, kā arī varat paši apskatīties kas un kā saitā www.icefishing.pl

23. 02. 2007.

| Atpakaļ |

Nu re kā gadījās

Nu re, arī otrais sacensību posms jau ir aiz muguras, un viss pamazām sāk nostāties savās vietās, tikai neprasiet kāpēc tieši
šādi un ne citādi, es nezinu, bet rezultāts un tendences mani ļoti apmierina. Nākošā sacensību kārta būs ļoti intriģējoša, jo par individuālā vārtējuma desmitnieku vēl nekas nav skaidrs, katrs pasprukušais ķīsis var izrādīties ļoooti vērtīgs, bet tāda nu tā cope ir, kaut ko paredzēt te ir pagrūti, mani patiesi priecē sportistu kopējā līmeņa izaugsme, jo novinnēt zonu nu jau paliek ļoti grūti, pie tam vēl ja nedaudz pietrūkst veiksmes, tad var pavisam skaisti nogrimt, neatkarīgi no tā cik foršs džeks tu esi. Bet viss ir likumsakarīgi, ja es uz pirmo kārtu gāju ar tādu baigo poh.... galvā, tad rezultāts tāds arī bija, it kā visu dari pareizi, bet beigās izrādās, ka kāds kaut ko ir izdarījis pareizāk un labāk un paliec vietā, kurā nejūties pārāk labi un pie patreizējās konkurences pieļaut divas kļūdas jau nozīmē izlidot no reitinga galvgaļa, ko neviens no mums taču negrib, vai ne?
Visā visumā 2. sacensību kārtu varu novērtēt kā ļoti smagu, lielu darbu prasošu makšķerēšanu, jo ja uzreiz neizdevās uzsēsties uz zivīga āliņģa, tad to zivi vajadzēja baigi smagi sastrādāt, to lieliski parāda arī rezultāti, lomi atšķirās tikai par dažiem gramiem, dažā sektorā no 2. līdz 10. vietai ietilpst 50 gramu robežās, kas vēlreiz atgādina, ka ja nebūs veiksmes, tad arī lielākais meistars var iebraukt auzās.
Žēl, ka to maču ir tik cik ir, nu patīk man tā intriga, tā labdabīgā konkurence, nu forši, nu.

19. 02. 2007.

| Atpakaļ |

vēlreiz par LČ 2. kārtu

Dūņezers, 17. un 18. februāris, LČ zemledus makšķerēšanā 2. kārta.
17.02 - no 9 reģistrācija; 9.30 izloze; 10 galvenā tiesneša uzruna; 11 starts; 14 finišs, lomu svēršana,
18.02 - 9.30 izloze; 11 starts; 14 finišs; 15.30 kārtas rezultātu paziņošana un uzvarētāju apbalvošana.

abas sacensību dienas gan pirms gan pēc sacensībām dalībniekiem tiks piedāvāta karsta kafija un tēja, kā arī garšīgi pīrāgi

Lūgums komandām, kurām šoreiz neizdosies labs starts, cienīsim viens otru un uzkavēsimies to stundu pēc finiša, lai kopīgi godinātu kārtas uzvarētājus.

Zonas būs nospraustas piektdien līdz pusdienas laikam, piektdien trennēties zonās un starpzonās ir aizliegts, ceturdien viss ezers ir jūsu rīcībā.

15. 02. 2007.

| Atpakaļ |

Igaunija

Piektdienas naktī atgriezos no Krievijas un sestdien pēc pusdienas abi ar Ritu aizbraucām uz Pērnavu, bet nevis uz jūru, bet gan uz upi, braucām ar domu par salakām, bet tikām uz baigo zivju dažādību, trijās stundās pa abiem bnoķērām 38 mēra vimbas(Igaunijā izmērs ir 30 cm ar asti) un vismaz tik pat zemmēra, daudz smuku pliču un nedaudz salaku, kaifs baigais, jo ko ko, bet pavilkt vimbas no 5-7 metru dziļuma ar 0.10 mm aukliņu ir kaifs.
Svētdien ap 11 atkal bijām tur pat, cope un laiks bija izmainījies uz slikto pusi, bet tomēr zivis noķert varēja, daudz zemmēra vimbiņu, tuvāk krasta ašķiem skaistas raudas, RITA uzsēdās uz salakām, atrada ar viņām kontaktu un nodrošināja mums super vakariņas.
Katrā gadījumā ja gribat vienkārši labi pacopēt, neejot entos kilometrus, bet tikai simts metrus no mašīnas, tad varu ieteikt Pērnavas upi, turpat pie Tallinas ceļa tilta, tautas gan ir daudz, bet vietas un galvenais zivju, pietiek visiem, ļoti priecē vidējais zivju izmērs un var iztikt bez smalkiem rīkiem.
Bet vispār arī pašā Pērnavas līcī vakar bija laba cope, mani paziņas igauņi saķēra labus asarus, pietam daudz, arī salakas ir tur pat kur viņas ķērām pagājušajā gadā, pretī pašai Pērnavai, pietam visi jau brauc pa ledu ar mašīnām, tā kā slinko makšķernieku laiks ir sācies, jāatzīstas, ka es arī esmu starp viņiem.

12. 02. 2007.

| Atpakaļ |

gandrīz jau sabijos

Pirmā LČ kārta zemledus makšķerēšanā ir notikusies, rezultāti ir tādi kādi ir, personīgi es ar savu rezultātu neesmu apmierināts, bet prieks par Gunti un Ritu un par komandas stabilo startu. Pēc pirmās dienas , kad zaudējām BB COPEI veselus septiņus punktus, likās jau ka kaut kas laikam ar komandu nav kārtībā, labi man pašam tāda īsta ziemas maču noskaņojuma vēl nebija, jo pa vakariem taisu vasaras štrumus un ar domām vairāk biju vasarā, bet pārējie komandasbiedri, īpaši Guntis, mačiem bija noskaņojušies ļoti nopietni. Tomēr, kā pierādīja otra sacensību diena, pirmajā dienā nevis mēs nostartējām slikti, bet gan BBīši nostartēja apskaužami labi, pēc otras sacensību dienas komandu vērtējumā viss ir nostājies man ļoti pieņemamā un tīkamā secībā, bet hop varēs teikt tikai pēc trešās kārtas, jo makšķerēšana ir makšķerēšana, un kaut ko paredzēt, īpaši ziemā, ir ļoti grūtī, vēl grūtāk ir patreiz prognozēt individuālos rezultātus, jo pēc pirmās kārtas uz medalām teorētiski vēl var cerēt ap 20 cilvēkiem, tāpēc otrajā sacensību kārtā pēc divām nedēļām ir paredzams daudz vairāk emociju, pirmās kārtas it kā mierīgā atmosfēra sektoros bija loģiska, jo visi vēl bija vienādi, varēja ķert savu zivi, daudz neiespringstot. Arī pats Baltezers ir vairāk sēžamais ezers, ja atradi zivīgu laukumu, tad pareizi to "iedarbinot" varēji tur nosēdēt visas trīs stundas un būt pirmajā pieciniekā sektorā, sevišķi jau tas attiecās uz plicīšiem un mazajiem brekšeļiem, labs apstiprinājums maniem vārdiem ir Gunta un Ritas teicamais starts, viņi abi izvēlējās "izstrādāšanas" taktiku un viss notikās, es pats pirmajā dienā pieļāvu taktisku kļūdu un "neiedarbināju" zivīgu rajonu, kad kļūdu sapratu, tad bija jau par vēlu, zivis bija prom, otrajā dienā nospēlēja tas, ka nebiju bijus uz trenniņu un nezināju ezera reljefu, paņēmu krasta malu, kur pamatzivs bija asarītis, bet izrādījās, ka sektora "dziļuma" malā ir par pusmetru seklāks un lomos ir vairāk pličuku un raudiņu, par savu slinkumu un stulbumu ir jāmaksā, šoreiz ar dažiem ļoti svarīgiem punktiem.
Visā visumā pēc pirmās sacensību kārtas palika ļoti pozitīvas emocijas, un manuprāt būtiski nepalielinoties komandu skaitam runas par divām līgām var atlikt, uzvarēt 20-22 komandu konkurencē ir daudz patīkamāk un presižāk, pie tam arī daudz grūtāk, jo jebkurš sacensību dalībnieks var "izšaut", nemaz nerunājot jau par to, ka šī ir vienīgā iespēja satikties un kopīgi pacīnīties ar vadošajiem valsts sportistiem.

05. 02. 2007.

| Atpakaļ |

ladus ta ir, bet kā ar lomiem

Ledus priekus baudīt man sanāca svētdien un pirmdien, svētdien apbraukājām savas Gaujas attekas, kur veči vēl ceturdien bija vilkuši ļoti labus asarus, bet ledum briestot un uzsniegot sniegam cope pamazām pieklusa, mēs ar Ritu pāris stundās noķērām tikai pa 3-4 mukiem virs 200 gramu asariem un dzīvība izbeidzās pavisam, tāpēc sēdāmies savā auto un pēc pusstundas bijām Burtniekā. Ezers ir nopietni pārplūdis, pieņemu, ka liela daļa zivju ganās pa pārplūdušajām pļavām, tāpēc mēs palikām pie paša krasta, kur citreiz ir labi ja pārdesmit centimetru ūdens, tagad tur ir ap pusotru metru dziļš, sākums Ritai bija daudzsološs, jau no pirmā āliņģa pēc kārtas trīs asari ap 150 gramiem, un........, panesās bērnu dārzs, es paurbos arī līdz trīs metru dziļumam, bet zivju izmērs nemainījās, copes asums bija nosists, diena forša, pasēdējām, pavilkām kādu brītiņu tos pašus sīkmaņus un braucām mājās.
Saklausījušies par mega asariem Lielajā Baltezerā pirmdien braucām turp, bijām trijatā, pie tam neviens no mums pat attālināti nenojauta kur tie asari dzīvo, mašinu atstājām pie baznīcas un paši aizgājām ai pirmās salas, es vēl urbu kādu desmito āliņģi, kad Rita jau izvilka pirmo asari ap 200 gramiem, pēc mirkļa nākošo, tad atkal vienu, man pirmie desmit āliņģi nenostrādāja, pārcēlos metrus 300 tālāk, atkal desmit āliņģi un padsmit asarīši, no tiem divi ēdami t.i. virs 150 gramiem. Edgars, mūsu trešais copes biedrs, līdzīgi kā es sāka klīst pa ezera plašumiem, meklējot kaut kādus sēkļus un kantes, Rita praktiski visu dienu nosēdēja vienā rajonā, staigājot pa aptuveni 20 āliņģiem, rezultātā man un Edgaram pa abiem desmit smuki, tiešām smuki, asari, man lielākais 550 grami, un pārsimts sprīdīšu asarīšu un raudiņu, toties Rita no 2 metru dziļuma salasīja pus maximas maisu, reāli virs 5 kg asaru, dīvainākais, ka viņai visas dienas garumā bija tikai viens asarītis ap 80 gramiem, mazāka neviena, tas saucās uzsēdās un ar minimālu piebarošanu no augšas atvēra asaru apetīti. Katrā gadījumā es tagad saprotu par ko pagājušajā sezonā Lideru Pēteris tā staroja katras brīvdienas braukādams uz Baltezeru, zivis ir ļoti skaistas un loģiski pierunājamas, viņš starp citu arī šodien tur sēž, nupat zvanīju, esot kādi 14-15 smukie, + - 200 grami, asari, ko vēl labāku var vēlēties.
Sākās sacensību sezona, sāk virmot dažādas kaislības, diemžēl ne tikai pozitīvas, acīm redzot mani idiota sapņi par ideālu, pozitīvas, uz meistarību pamatotas, konkurences pilnu sportu nepiepildīsies, lai nu kā priecē, ka vismaz ziemas makšķerēšanas sports ir iekustinājis tautu, pašam mandrāža ir jau kopš vakardienas, kad uzzināju par mačiem, patreiz nekomentēšu paredzamos rezultātus, uzvarēs stiprākie.

30. 01. 2007.

| Atpakaļ |

meklējiet motiļus!!!

Gribu pabrīdināt, lai šonedēļ motiļu pirkšanu neatliekat uz pēdējo brīdi, jo prognozējās, ka tie būs paliels deficīts.

Pirmās ledus ziņas nav tās labākās, bet tas arī ir saprotams, jo seklos ezeros pa caurspīdīgu ledu, saulainā laikā........., ja ļoti gribās, tad tomēr var makšķerēt.

25. 01. 2007.

| Atpakaļ |

būs vai nebūs, tāds ir jautājums

Lika prognozes jau nu ir dikti cerīgas, izskatās, ka jau ap ceturdienu varēs kāpt uz ledus pavisam droši, ļoti jau nu gribās cerēt, ja tā notiks, tad daudzi veči taisās ņemt brīvu un kādu nedēļu no vietas nenokāpt no ledus, ja darbi ļaus, mēs ar Ritu' viņiem piebiedrosimies, jāievāc taču asaru raža, izskatās, ka arī uz Peipusa šaurumu brīvdienās jau varēs doties, jo tur jau pāris dienas salst.
Eh, kaut kā likās, ka varu noturēties pret makšķerēšanu darba dienās, bet nupat ar katru mīnusa grādu asinis uzkarst aizvien vairāk, šodien pat pārskatīšu visas makšķerītes, piesiešu jau mormiškas, nolikšu pa ķērienam visu "amunīciju" un ieņemšu zemo startu.

22. 01. 2007.

| Atpakaļ |

Ir laiks

Ir pēdējais laiks izdarīt inventāra un barību pasūtījumus, tas attiecās arī uz karpiniekiem , tātad SENSAS, RIVE, TRIANA, STARBAITS, BROWNING, piegāde marta beigas, aprīļa sākums, nododot pasūtījumu priekšapmaksa 1\3 no pasūtījuma vērtības, pārējais saņemot preci.

17. 01. 2007.

| Atpakaļ |

.

Sestdien jau tumsiņā biju Salacgrīvā, vietu atradām, veči bija, bet sliktais laiks bija 'daudzus nobiedējis, līdz gaismai nosēdējām zem lielā copes lietussarga, jo lietus un slapjš sniegs nāca tā, ka pat man vienu brīd radās šaubas vai netaisīties mājās, tomēr nolēmām drošsirdīgi samirkt un tikai tad kapitulēt, tāpēc palikām. Līdz ar rītausmu sāka spēlēties zivis, tieša krietni mazāk kā citas reizes, arī krietni tuvāk krastam, bet tas likās pavisam loģiski, jo ūdens līmenis bija pacēlies un upes vidū bija krietna straume. Pirms astoņiem jau varēja manīt pludiņa apveidus, tomēr iebarot nolēmu tikai tad, kad paliks pavisam gaišs, bez barošanas tiku pie vienas skaistas raudas, tiesa aizķertas aiz astes, gandrīz katrā laidienā uz āķa bija zivs zvīņas, kas liecināja, ka zivju mums priekšā ir ļoooti daudz, bet tās neņem, parasti šō situāciju par labu vērš iebarōšana, tāpēc uzklāju nelielu uzkodu galdiņu zivīm, momentēli noreaģēja trīs raudas man un viena Ritai un atkal iestājās klususms. Tikmēr vējš iegriezās no jūras puses un sāka pieņemties spēkā, mēģināju uzbarot vēl, tomēr bez rezultātiem, pa retai copītei un vēl retākai zivtiņai, tajā skitā pāris zemmēra vimbiņas un viens zandartiņš aiz pakaļas, tomēr stāvot aizvējā bija baigais kaifs baudīt dabas stihiju, tāpēc mājās braukt pavisam negribējās, lai arī par copi viss bija skidrs , arī ūdens līmenis sāka strauji celties.
Priecē, ka upmalā pārbaudi veica inspektors, un pusstundas laikā no aptuveni 40 makšķerniekiem upmalā palikām tikai 5 cilvēki, kam visi papīri bija kārtībā, zināju, ka daudziem viss ir pie kājas, bet ka tik daudziem mani nedaudz nošokēja gan..., inspektors ar apskaužamu laipnību(es tā nevarētu) aprunājās ar visiem večiem(bieži vien ļoti duļķainu skatu apveltītiem), pabrīdināja, ka viņš pēc neliela brītiņa atgriezīsies un tad būs jāmaksā sods, bija veči, ka s saprata no pirmās reizes, bija, kas sagaidīja inspektoru atgriežamies, un iemaksāja nelielu pabalstu valstij, bet pats pārbaudes fakts priecē, domāju, ka šāda proporcija starp tiem kam ir visas vajadzīgās atļaujas un tiem kam nav nekā pastāv visur, labi varbūt nedaudz mazāka, bet vienalga iespaidīga un palieku pie sava viedokļa, vienīgi regulāras kontroles un bailes no soda piespiedīs mūs un mūsu tautiešus pirkt atļaujas , mak'dsķernieku kartes un ievērot makšķerēšanas noteikumus.

15. 01. 2007.

| Atpakaļ |

par inventāru

Patreiz vēl gan skaitās ziema, tomēr pavasaris ar jauno sezonu vairs nav sevišķi tālu, tādēļ lūgums tiem, kurus interesēs kaut kas no SENSAS, STARBAITS, TRIANA, RIVE, STONFO un BROWNING lietām sākt pamazām rosīties ,lai jau marta beigās un aprīļa sākumā jaunais inventārs būtu šeit. Barību piedāvājums attiecās tikai uz tiem, kas startē Latvijas čempionātos, savukārt specifiskā inventāra piedāvājums attiecās uz jebkuru interesentu, cenas būs ļoti labas, un tas ir VIENREIZĒJS piedāvājums gatavojoties sezonai.

09. 01. 2007.

| Atpakaļ |

Janvāra pavasaris

Šīs brīvdienas pavadījām kolhozā, kur to jūs tāpat zināt, sestdien bijām uz vietas ap pusseptiņiem no rīta, veču jau bija ļoti daudz, bet vietu atradām, pāris stundas nokūkojām vērojot kā veči uz fīderiem izvel pa kādai raudai un jeļčikam, gaismai austot upe pamodās, praktiski visā upes platumā skalojās zivis, pārsvarā tās bija raudas un jeļčiki - baltie sapali, bet nu ļoti patīkama izmēra. Sākotnēji zivis bija tuvāk krastam, makšķerējām metrus 25-30 no krasta, ap pusdienas laiku zivju masa pārcēlās uz sēkli, kas bija jau metrus 40 no krasta, no rīta stundu pusotru ķērās visiem, pamatā skaisti 150-200 gramīgi jeļčiki, bet vēlāk lomos vairāk sāka palikt tāda paša izmēr raudas un zivis ķert turpināja tikai tie, kas baroja un saprata ko dara. Laiks labs, tikai lietus nedaudz to visu operu bojāja, līdz vakaram mēs ar Ritu pa diviem kilogramus 17-18 salasījām.
Svētdien , tieši tāpat, ap pusseptiņiem bijām pie upes un iespraucāmies tajā pašā vietā kur stāvējām iepriekšējā dienā, laiks bija palicis vēl siltāks, veču arī vēl vairāk, tomēr kaut kā iztika bez kretīniem, ja par normu uzskata ka apkārtējie ķer uz tevis barotās vietas, tomēr tā ir upe ar saviem upes noteikumiem, ja nu kāds paliek pavisam nekaunīgs tad jāuzprasa, atvainojiet cienītais, jūs par idiotu piedzimāt vai pēc tam palikāt, ja šādu jautājumu uzdodot uztaisa vēl dusmīgu ģīmi, tad turpmākaš pāris stundas problēmu vairs nav. Svētdien zivis ķērās visiem, tiem kas baroja , protams zivju bija vairāk, bet visā visumā vienkārši ideāla cope, vēja nav, straume ir, zivis ir, kaifs.
Daži obligātie sīkumi tomēr bija, noteikti bija jāmakšķerē uz krāsainām mormiškām vai spoguļāķiem, bija veiksmīgākas un mazāk veiksmīgas krāsu kombinācijas, bet kautkāds rotājums bija vajadzīgs, jo uz parastu āķi copju bija par trešdaļu mazāk, otrs sīkums, man ļoti nepierasts, bija tas, ka šeit nevajag smalku un sarežģītu montāžu, liels pluds( mums ar Ritu 12 gramīgi un tie skaitījās maziņi), resna pavada (0.12-0.14mm ir tieva) un liels kumoss uz āķa, un tikai pašā vaakrpusē mazāks kumosiņš ik pa brīdim nostrādāja labāk. Uz āķa likām gaļiniekus un motiļus, tauta pārsvarā tikai gaļinieklus, šeit iecienīto grūbu neņēma. Pa dienu uz abiem ar meiteni salasījām ap 25 kg zivju, no kurām labi ja desmit bija mazākas par 100 gramiem, bet arī lielākas par 300 gramiem nebija nevienas, tomēr vienalga, ja ņem vērā laika apstākļus un gadalaiku, tad vienkārši ideāla cope.
Bardaks upes krastā turpinās, tiesa gan krasta sūdi ir novākti un kā ievēroju lielākā daļa copmaņu savus atkritumus tomēr aiznes sev līdzi, bet ar licensēm ir visīstākais bardaks, no vakardienas 50 večiem licenses bija labi ja 10 cilvēkiem, 'pārējie pamatojoties uz to, ka vienreizējo licenšu pārdošanā vairs nav, rudens - ziemas sezonai tās visas jau ir izpirktas mēnesi atpakaļ, makšķerē bez licenses, jo tāpat taču neviens nepārbaudot. Es šō faktu nekomentēšu, jo iespējams, ka ja nebūtu nopērkamas sezonas licenses, tad arī mēs abi ar Ritu makšķerētu bez tām, ja pašvaldībai naudu nevajag, tad nevajag, sakarā ar lielo ūdens līmeni upē vajadzētu sanākt lielam daudzumam visādu zivju, patreiz var just lielu daudzumu plēsoņu, jo ik pa brīdim kāds ēd auslejas, pie tam tas kāds ir ļoti ievērojamu izmēru, večiem uz makšķeru āķiem ik pa brīdim patrāpās pa kādam mini zandartiņam, vakar arī kaimiņš tādu 200 gramīgu izvilka, tam bija pilna mute ar mailēm, bet tomēr sarkanu mormišku viņš negribēja laist garām.
'Cik var noprast tad šajās brīvdienās vispār ir bijusi laba cope, skaistas līdakas, pa kādam zandartam, viss notiekās, jā starp citu vakar sevi noķēru pie domas cik pareizs ir teiciens, ka nav slikta laika, bet ir nepiemērots apģērbs, vakar vienu brīdi, pat nācās vilkt savam Norfin Extreme nost virsjaku, jo bija patiesi silti, pie tam es tāds nebiju vienīgais, veči, kas savu apģērbu bija lasījuši pēc ziemas formulas meta virsējos slāņus nost.

08. 01. 2007.

| Atpakaļ |

2007.

Pālēnām sākam jaunus un turpinam iesāktos darbus, cerība uz ziemas iestāšanos tomēr mani nepamet, bet es jau no laika gala esmu bijis sapņotājs, lai gan uz šo gadu sev esmu sabūvējis milzīgus plānus, tomēr tiem visiem pamatā ir makšķerēšana, esmu noskaņojies makšķerēt katrā brīvā brīdī, tajā skaitā arī vakaros, kad to ļaus gaisma, jo iegrimstot filozofiskās pārdomās secināju, ka man, arī Ritai, makšķerēšana ir viss dzīves pamats, mēs daudz strādājam, tikai tāpēc, lai varētu makšķerēt tur kur gribam un ar to ko gribam. Normālam cilvēkam dzīvē pastāv daudz dažādu vērtību, mūsu gadījumā pastāv tikai makšķerēšana, varat neteikt, tāpat zinu, ka tā ir smaga diagnoze, bet šajā gadījumā gribu atbildēt ar vārdiem, kuri pēdējos gadus desmit man ir pielipuši no kaut kāda šausmu filmas varoņa - "varbūt es arī esmu slikts, bet man tā baigi patīk". Visa šī garā monologa jēga ir novēlējums - lai jums izdodas dzīvot saskaņā ar sevi, lai ar prieku un iekšēju pārliecību ejat uz darbu un lai pēc iespējas biežāk tiekat uz copi, jo makšķerēt taču ir tik forši.

30. 12. mēs tiešām bijām uz ledus, Igors Dzilna aizveda mūs uz slepenām Pededzes attekām, kur tiešām bija tīri pieņemama ledus kārta, dziļums gan visur bija ap 1,5 metriem, tomēr asarīši bija, no paša rīta gan pats Igors, gan 'mans kolēģis uz bļitkām izsita pa kādam līdz 200 gramus smagam ašukam, tomēr pamatā ķērās tādi 50-70 gramīgi "zupas izlase", Rita uz līdaku makšķeres no 5 copēm realizēja 3 un tika pie gandrīz divnieces, nedaudz virs kilo un vienas 45 cm līdaciņas, kura turpina augt. Vieta kolosāla, ja sals tomēr atnāks līdz mums, tad ļoti jau nu gribētos aizbraukt uz turieni vēlreiz. Igors esot bijis uz ledus arī 31. decembrī, bet līdz ar to arī otrs pirmais ledus beidzās, gaidam nākošo.
Vakar 1.01. mēs ar Ritu aizbraucām uz Salacgrīvu, domājām, ka būsim vienīgie idioti, bet nekā, pie licenšu pirkšanas divi tādi paši jocīgie jau bija priekšā, bet tie izrādījās taimiņu ķērāji, tomēr arī pludiņa cienītāju upmalā bija pietiekoši, tomēr tik, lai varētu nostāties pie upes tur kur gribās. Zivis ķērās ļoti kaprīzi, bet toties superīga izmēra, mazākie "jeļčiki" bija ap 200 gramiem, lielākie ap 300, pa retai raudai un finierītim, skatījos, ka veči lielāko daļu zivju izvilka aizcērtot tās ar saviem spoguļāķu āķiem aiz spurām, astes vai muguras, arī pašam zivis desmit izvilkās šādā veidā,'trāpījās vairāk kā desmit zemmēra vimbiņu, kopumā mūsu ar Ritu dienas kopējais loms bija ap 9-10 kg skaistu zivju, kuras turpina dzīvot.
Redzēju kaut kāda monstra medības, es jau teiktu, ka tas vai tie bija roņi, tomēr tad kaut kur vajadzētu parādīties arī pašiem roņiem, bet katrā gadījumā tas vai tie, kas medīja bija vismaz pārdesmit kilogramu vērtē, jo tā sakult ūdeni var tikai liels ūdens lops. Žēl protams, ka tas Salacgrīvas makšķerējamais posms ir tik īss, lieki piebilst, ka "izredzēto vietējo" posmā zem tilta tā arī neviens makšķernieks neparādījās, laikā, kad otrā posmā vieta uz vienu cilvēku bija stipri ierobežota, bet tā viš i, ja patīk - brauc, ja nepatīk - nebrauc, man patīk.

02. 01. 2007.
top