< Makšķerēšana Latvijā - Fishing in Latvia
home   contact

| Atpakaļ |

Nu vasali ar!

VEČI!!!
ES RĪTĀ BRAUCU UZ LEDU!!!!!!

ja nopietni, tad pavisam nopietni rīt braucam uz Alūksnes pusi, kur var pavisam droši makšķerēt no ledus, asari ķeroties labi.

Kaut kā gada nogale sanāca tik saspringta, ka galva dun no kompja, tāpēc neko garu un sakarīgu uzrakstīt nevaru, novēlu jums jautri sagaidīt Jauno gadu un tiekamies nākamgad.

p.s. nebrauciet dzērumā, vēl daudz zivju ķerams

29. 12. 2006.

| Atpakaļ |

darba piedāvājums

Sia „Salmo” aicina darbā tulku – maketētāju (MS Word, Adobe Pagemaker) dažādu lietošanas instrukciju un pamācību tulkošanai. Tulkošana angļu, krievu un latviešu valodā.

Pieteikumus sūtīt pa e-pastu janis@salmo.lv.

20. 12. 2006.

| Atpakaļ |

.

Mjā, skatos tās interneta laika prognozes un saprotu, ka sūdi būs, citu, precīzāku apzīmējumu briestošajai situācijai neredzu, sals kā nenāk, tā nenāk, upes sāk pārplūst, lielajos ezeros, vējš neļauj normāli pacopēt, kaifs pilnīgs, neatceros, kad pēdējo reizi esmu atļābvies gulēt līdz 9 no rīta, bet šajās brīvdienās to darīju, jo sevišķi lielas copes iespējas nebija. Lai vai kā, tomēr miera jau nav, tāpēc abi ar Ritu apbraukājām Gaijas attekas, kurās uz ziemošanu ir sagājis daudz zivju, dažās attekās iz sagājušas vai visas Gaujas auslejas, tās stāv biezā vairāku metru slānī un uz citu zivi tur cerēt ir pagrūti, var redzēt, ka kāds tās arī dzenā, tomēr noķertt to plēsēju pie tādas sīkzivju koncentrācijas ir diezgan bezcerīgi. Citās attekās savukārt bebri ir tā pastrādājuši, ka zivis vienkārši netiek iekšā, tā nu mēs braukājām līdz nonācām līdz attekām, uz kuru ledus sanāca pabūt arī šogad, jau piebraucot viss sāka izskatīties cerīgi, jo pa mašīnas logu varēja redzēt, kā asari medīm mailes, kā baltās zivis taisa smukus mutuļus, kā izrādijās, tad viss tā arī bija, uz barību atsaucās raudas, nekādas milzīgās jau gan nebija, lielākās ap 200 gramiem, pieliekot barībai motiļus, parādījās arī pa asarim, ūdens šeit bija tumš, bet dzidrs, dziļums tikai ap pusotru metru, tāpēc copītes bija ļoti uzmanīgas. Kopumā abu loms trijās stundās pija tikai kādi kilogrami četri, bet gūtais makšķerēšanas gandarījums milzīgs, jo katra zivtiņa tika '"izspēlēta" , tāda "trudavaja ribalka" sanāca.
Dikti jau gribētos, ka tā būtu bijusi sezonas noslēguma cope, tomēr kaut kāds draņķis iekšā kņudina un mēģina iestāstīt kaut ko citu, eh , veči, es pats te visu laiku apgalvoju, ka brīnumi nenotiek, tomēr reizēm tā gribās tos sagaidīt, jocīgi, bet decenbra beigās par brīnumu jāuzskata ledus.......

18. 12. 2006.

| Atpakaļ |

Mēs vēl ļoti labi copējam - novērtēsim to

Vakar atgriezos no tālās Ceļabinskas, kur divas dienas gatavojām žurnālam RIBOLOV ELIT materiālu par makšķerēšanu ar koši krāsotajām mormiškām, materiālu sagatavojām, bet otreiz mani vairs uz turieni nevelk, it kā līdz šim Urāli man saistījās ar kalnu ezeriem, skaistu dabu un daudz zivīm, patiesībā izrādījās, ka situācija pārsimts kilometrus ap lielpilsētām ir tuvu kritiskajam, lielā rūpniecība savus notekūdeņus tā arī neattīra, vai attīra daļēji, tādējādi pieķēza visus caurtekošos ūdeņus, pārējos ūdeņus iztīra maluzvejnieki ar tīkliem un elektrību. Es te neko nepārspīlēju, mums pavadonis bija ļoti pieredzējis vietējais makšķernieks, daudzu publikāciju autors, kurš izgatavo visdažādākos mānekļus tieši ziemas copei, pabijām vairākos ezeros aptuveni 100 km no Čēļabinskas, ainavas ar kalniem un bērzu birzīm ir vienkārši fantastiskas, pabijām lielā ezerā ar daudzām klinšainām salām, vidējo dziļumu ap 10 metri un ...., ķērām 100 gramīgus ķīšus, nedaudz lielākus asarīšus un raudiņas, pietam tāda izmēra zivis esot pamat loms, ēsot gan arī zandarti un līdakas, bet arī pārsvarā tādas, ka iziet cauri tīkla acij. Veči mēŗķtiecīgi dodās 300-400 gramīgu zandartiņu medībās, pēdējos gados virskilo zandartiņš jau skaitoties labs loms. Lielākā daļa vietējo makšķernieku katras brīvdienas dodās vismaz 400 km uz Kazahijas pusi, vai vēl tālāk uz pašu Kazahiju, kur tad nu varot "atvesti dušu" un kārtīgi novilkties asarus un līdakas. Tomēr esmu priecīgs, ka bija izdevība pabūt tik tālā nostūrī un satikt interesantus cilvēkus , kas zin, varbūt pavisam tuvā nākotnē sanāks kāda kopēja ekspedīcija.

11. 12. 2006.

| Atpakaļ |

Braukšu ledu lūkoties

Rīt no rīta dodos uz Krieviju, uz Čeļabinsku, lai pabeigtu materiālu žurnālam RIBOLOV ELIT par makšķerēšanu ar spilgtu krāsu mormiškām, nekur tuvāk ledus nav arī Krievijā, bet viņeim vismaz nisas pazīmes jau liecina, ka pēc dienām desmit viss var notikties. Čēlabinskā ledus biezums uz ezeriem esot ap 30 cm, nupat saputināts daudz sniega, makšķerēšu tur divas dienas, noteikti pamakšķerēšau arī par jums.
Internetā atgriežos pirmdien no rīta.

06. 12. 2006.

| Atpakaļ |

laba tēma

MIRTINS UZRAKSTĪJA SAVU SĀPI TIK GARI, KA NOLĒMU NO TĀS UZTAISĪT ATSEVIŠĶU TĒMU
Jautājums par būtību, jeb iemāci mani makšķerēt!!!!!!!! Biju Lielupē. Augšpus Jelgavas. Lai gan darbdiena (pirmdien) tomēr izbraucu labi agri, lai tiktu "speķa robā" - ļoti lēzena ieeja bedrē, pareizāk sakot tās sākums, kas gandrīz nemanāmi palika dziļāks. Pareizi darīju. Vēl bija krēsla, kad pār pļavu nāca vīrs, kurš iepriekš kad biju copēt, bija speķa robu aizņēmis. Nu ko. Sataisīju barību - pats redzēji kādu nopirku - sensas raudu. Kā tu teici, samitrināju, piejaucu zemi pa riktīgo un atiet ...

Pirmie 7 laidieni uz pink pa tukšo. Tad uzliku grūbu, ko biju sasautējis ar dillēm. Grūbai ir spēks. Sāka ķerties. 2 - 3, tad pauzīte. Ik pa laikam iemetu kādu mazu bumbiņu, kas lika pienākt pāris zivtiņām. Tad piegāzu barībai motili. Taču uz āķa likto - neviena zivs neiekāroja. Pēc kārtējās bumbiņas, man uz āķa gadījās mušu kāpura kūniņa. No pagājušās reizes iekūņojās, bet laukā negribēju mest. Noķēru pēc kārtas piecas prāvas raudas un vienu asarīti. Pa visu šito laiku, kad jau biju salasījis ap 20 zivīm, tas vecais vīrs, kurš viānm nelaimīgā kārtā iekārtojās man blakus, taču pa straumei uz leju, kas it kā bija pareizi, noķēras kādas 3, vai 4 raudas. Viena gan bija diezgan smuka ap 300 gr. Taču man palika vecā vīra žēl. Tā kā lielā rauda nepienāca, gāju prom, meklēt citu vietu.:)) Lieki piebilst, ka vīrs baroja ar kaut kādu viņam zināmu putru, ko meta iekšā ar pavārnīcu, pludināja lielu pludu, laikā, kad man jau 2gr pluds likās par lielu, lai redzētu visas cimperlīgās copes.

Otrajā vietā nosēdēju stundu pa tukšo. Tur iepriekšējā reizē tika noķertas kādas pāris lielas raudas, bet šoreiz nekā.

Trešā vieta bija pilnīgs pī... lai gan noķēru ap 10 vai bišķi vairāk raudiņām, sapratu, ka nemāku makšķerēt. un te nu prasās tavs padoms. Teorētiski ideāla vieta. Izeja no bedres uz seklāku "pļaviņu", kur vasarā aug ūdenszāles. Lēna straumīte. Taču izeja diezgan pastāva - no nepilniem trim metriem uz 1,5 metriem. Iepriekš pašā bedrē tika ķertas normālas 100 - 200 raudas. Izdomāju, ka raudai vajadzētu stāvēt labāk izejā. Iebaroju slīpo malu. Un sākās problēmas - ja būtu smilšaina grunts - uzliktu garāku pavadu, lai sākumā peld, bet pēc tam slīd pa grunti. Taču tur bija visādas zāļu paliekas un es tā īsti nemācēju izvēlēties kādā dziļumā copēt. Ja uzlika bedres izskaņas dziļumu, tad pirms barības āķis jau bija aizķēries. Arī uzliekot dziļumu, kāds bija uz iebarotā laukuma, tik un tā āķis uzreiz aiz bumbām aizķērās vai salasīja zāļu paliekas. Turklāt pluds bija nolīmeņots, pēc labākajiem paraugiem - uzliekot vidēju rupjmaizes mīkstuma bumbiņu, tas nogrima:)) Līdz ar to mazākā zālīte un pluds nogrimst. Tad nu jautājums - kā pareizi copēt pastāvā izejā no bedres. Lejā, vidū, vai augšā. Un kāds dziļums jāliek.

Kad biju riktīgi jau nočakarējies un sāka apnikt, pārcēlos uz otru "speķa robu" nelielu smilšu un akmeņu sērīti. Tur lielas mākas nevajadzēja un līdz krēslai salasīju vēl kādas 25 vai 27 raudiņas, no kurām vairāk nekā 10 bija ap 200gr.

Un vēl jautājums - lai gan pie barības liku motili - un tas zivīm acīmredzami patika - tomēr labāk tās ķērās uz grūbas. Motils uz āķa galīgi nestrādāja - ne 1 ne 4, un spraud kā gribi. Kas par lietu? Pieradinātas? Brīvdienās tur fjodori gāž iekšā grūbu putras, varbūt šīm vienkārši instinkti nostrādā? Par pirmo vietu runājot, zivis tur bija, un pa bišķim ķērās, vienkārši ne svētdien un izskatās, ka arī ne vakar nebija copes, arī pats svētdien SALACĀ tiku labā vietā, zivis tur bija daudz, bet ķērās ļoooti kaprīzi, barot vajadzēja, bet barība strādāja kaut kā īpatnēji, zivis pienāca, bet neēda, tavā gadījumā izskatās ļoti līdzīgi, būtu palicis tur līdz vakaram, kopā savas 50 - 60 raudas būtu salasījis.

Asa bedres izeja, pietam vēl ar ķērājiem un zāli ir smaga vieta copei, tur ir divi varianti, vai nu makšķerēt pašā bedrē, vai arī tajā pusotrā metrā, kur jābūt tīrākam, pie patreizējiem grādiem es būtu izvēlējies seklumu, pie tam pludinātu ēsmu virs grunts, nedaudz, bet virs un tikai tad, ja justu, ka rauda nepaspēj vai negrib ņemt skrienošu ēsmu, varētu mēģināt turēt uz vietas. Tas izskatās tā, ka noregulē dziļumu lielāku kā ir patiesībā, iemet makšķeri pa straumei uz leju, ļauj auklai nostiepties un tur makšķeri uz vietas, gruntsmakšķeres princips, bet ļoti efektīgs. Barojot asu kanti tu riskē panākt efektu, ka barība aizripo bedrē, laikā kad pats centies zivis ķert sēklī. Līdzīgās vietās reizēm nākas ķert finierus, tad vienkārši pats stāvu augstāk, pieturot pludu ļauju straumei pacelt un plivināt ēsmu virs un zem barotās vietas, ar mazu kumosiņu tā ir viegli pastrādāt, ar lielāku varētu būt problēmas.

stāstot par sērīti, kur saķēri raudas, tu pats atbildi uz savu jautājumu par bedres ieeju un arī par izeju, elementarno Vatson.

Ir mirkļi, pie tam diezgan bieži, kad raudas priekšroku dod grūbām un maizei, pat gaļiniekam, pilnīgi vai daļēji ignorējot motiļus, it kā jau viss ir loģiski, jo rauda pēc savas būtības ir zivs, kas vairāk uzturās vidējos ūdens slāņos, tāpēc es pilnībā pieļauju, ka mirkļos, kad raudas principiāli neiet rakties pa grunti, tās priekšroku dod kaut kam citam, motilis ir neaizvietojams breksim, arī jeļčikam un daudzām citām zivīm, bet raudai, karūsai, arī rudulim, tas nebūt nav pati labākā ēsma teiksim 8 no 10 gadījumiem.
Man tev jāpiekrīt, grūbā ir spēks, tieši raudojot, sevišķi vietās kur makšķerē daudz rīdzinieku.

05. 12. 2006.

| Atpakaļ |

garās brīvdienas, jeb gribu nopirkt vienu kvadrātmetru zemes Salacgrīvā

Šis jocīgais virsraksts radās pēc vakardienas copes Salacā, tradicionāli pāris reizes gadā apmeklēju Salacgrīvu, ir tur tajā agra pavasara un vēla rudens copē kaut kas vilinošs, pat neskatoties uz to kolhozu upmalā, kaut kādas savādas un citur negūstamas emocijas. Gaujā paceļoties līmenim zivis no ziemošanas vietām izklīda pa sēkļiem un saganīt tās palika pavisam grūti, tādēļ abi ar Ritu nobriedām aizbraukt uz Salacgrīvu, paķert rudens raudas un baltos sapalus, zinot , ka tautas tur vienmēr ir daudz, braucām nedaudz agrāk, cerībā tikt daudz maz cerīgā "robā", bet pietiekoši nenovērtēju situāciju un atbraucot ap pusastoņiem, vēl pilnīgā krēslā, konstatējām, ka viss krasts ir jau veču pilns, tā ka atlika nostāties diezgan tālu no tilta, vietā, kur sākās sēklis, tomēr zivis tur spēlējās un tas viesa zināmu cerību, lai gan no pieredzes zināju, ka šajā vietā parasti ķerās stipri smalkākas zivis, jo šeit ir par metru seklāks, kā citur un pat ar ļoti tālu iemetienu netiek līdz pamatstraumei.
Pērkot licensi (2.50 no cilvēka) noskaidroju, ka esot nopirktas 30 licenses, jocīgi, jo no rīta upmalā makšķerēja 78 veči, pat pieņemot, ka daļai ir sezonas licenses, jāsecina, ka liela daļa licenšu pirkšanu ignorē, salīdzinoši ar pavasari, kad krastā stāvēja liels atkritumu konteiners, bija uzstādīta biotualete un pats krasts bija daudz maz sakopts, patreiz viss ir krasts metrus 300 virs tilta ir piedirsts tiešā un pārnestā nozīmē, maisīņi, pudeles un citi atkritumi ir pietiekoši biezā slāni, lai varētu secināt, ka kaut kas pašvaldības attieksmē pret licensēto makšķerēšanu ir pamainījies, pietam uz slikto pusi, pat tad, ja cilvēks grib savākt aiz sevis atkritumus, tos nav kur izmest, mēs savus aizvedām mājās. Lieki piebilst, ka neviens pārbaudītājs tā arī neparādījās visas dienas garumā, zinu, ka noteikti kāds iebildīs, ka 'tā ir tikai viena diena un vispār kāda man daļa, patīk - makšķerē, nepatīk - nemakšķerē, zināmā mērā piekrītu, lai gan pa galvu visu laiku maisās elementāra matemātika un elementāra, apkalpojošās sfēras biznesu virzoša doma, jo tu radi cilvēkiem labāku atmosfēru, jo biežāk civēki brauc pie tevis tērēt naudu, un skaties kā gribi, licensētā makšķlerēšana noteikti nav labdarības pasākums, lai arī ne bizness. Pati makšķerēšana bija interesanta, lai gan zivis, kā jau paredzēju bija stipri smalkākas kā tuvāk tiltam, mums tikai dažas lielākās raudiņas bija virs 200 gramiem, turpretī straumē pie tilta, tas bija standarts, bet trāpījās arī lielākas. Raudas uz barību (Bruda rauda + SENSAS rauda + zeme) atsaucās ļoti labi, sākumā ķērām uz gaļiniekiem un motili, tomēr šajā seklumā un lēnajā straumē bija ļoti daudz kazaragu un ausleju, kas būtiski traucēja copi, kaimiņos tika izvilkti pāris ap puskilo brekšeļi, man un Ritai bija pāris labu "zobu", jeb nerealizētu copju, visticamāk arī finieri, vēlāk pārgājām uz termosā plaucētām grībām un lieta aizgāja pavisam raiti, raudiņas ķērās azartiski, baroju vidēji 40 minūtēs 3 bumbas, makšķerējām tālu no krasta, ja es rēķinu, ka metu barību aptuveni 40--50 metri, tad aptuveni tur arī makšķerējām. Līdz 3 pēcpusdienā salasījām +-6 kg zivtiņu ,maz, bet interesanti, ja izmērs būtu kā pie tilta, tad loms būtu stingri padsmiti kilogramu, bet tas būtu, ja būtu, palaidām zivis vaļā un braucām mājās.
Nedaudz skumji, neslēpšu arī ar labvēlīgu skaudību un nesaprašanu, noskatījos uz to, kā posmā zem tilta makšķerēja 3 "vietējie", precīzāk viens tiešām makšķerēja, divi vairāk dzēra alu un plaši diriģēja, skaļi stāstot kurš kuru vairāk ciena, te ir tas skumjais stāsts par to, ka kaut kādā veidā "vietējais" iedzīvotājs, neatkarīgi no promiļu daudzuma, ir pārāks par jebkuru citu radību uz šīs zemes, jo posmā virs tilta makšķerēt drīkst tikai "vietējie". Tad nu visus par un pret apdomājot nolēmu iegādāties vienu vai dažus kvadrātmetrus zemes Salacgrīvas teritorijā, ierakstīt šo savu īpašumu zemesgrāmatā un tādējādi kļūt par "vietējo", iegūstot tiesības dažas reizes gadā (optimistiskā prognoze, reizes 3 - 5) pamakšķerēt Salacā "izredzēto" 100 metrus garajā posmā vienā krastā un 200 metrīgajā posmā otrā krastā. Teiksiet, ka esmu idiots, varbūt, nestrīdos, vienkārši cenšos piepildīt savas vēlmes, tāpēc PĀRDODIET MAN DAŽUS KVADRĀTMETRUS ZEMES SALACGRĪVĀ, LŪDZU.

30. 11. 2006.

| Atpakaļ |

nevar saprast, priecāties vai raudāt

Personīgi man pavisam nepatīk tās bonusa brīvdienas, toties liela daļa veču varēs novelcēties un nospiningoties līdz nelabumam, Rita arī sataisījusies vienu dienu veltīt Burtnieka līdaku velcēšanai, jo jebkuram līdakmīlim ir pagrūti noskatīties uz pēdējo dienu lomu statistiku, no man zināmiem cilvēkiem vien vakar ir informācija par 10nieci, 8tnieci, 6nieci un veselu lērumu mazāku zivju, protams, ka uz brīvdienām zivis jau būs paēdušas, bet pa kādai virsdesmit kilo jau izcels noteikti.
Pats plānoju pāris dienas veltīt Gaujai, ūdens patreiz ir krietni pacēlies, zivis izgājušas seklumos un salīdzinoši labi barojās, tikai jāatrod tie sēkļi, vakar veču lomos Valmierā ir bijušs arī dažas vimbas, smukas raudas un pa kādam finierim. Ja esat nobriedis pamakšķerēt raudas vai baltos sapalus, tad vajadzētu atcerēties, ka ūdens ir auksts, zivis ir praktiski ziemas režīmā, tātad barības daudzumam un stiprumam jābūt vismaz reizes piecas mazākam kā vasarā, vakar vakarā par šo tēmu runāju ar večiem, ko uzskatu par vieniem no labākajiem Gaujas makšķerniekiem, viņi arī sūdzējās, ka pēc dažu bumbu pirmā iebarojuma, raudas esot labi ķērušās, bet tikko ir uzmestas vēl trīs- četra bumbas, tā viss, copes pazuda, vai nu raudas sāka ēst barību un ignorēja veču tārpus un grūbas, vai arī zivis vienkŗši pagāja nost, josmaržojoša barība lielos daudzumos to vienkŗrši atbaida. Secinājumus izdariet paši, es piemēram sākot makšķerēt iemetu tiikai 3 bumbas un nākošās metu tikai tad, kad copes tiešām sāk pieklust, bet arī tad vairs tikai pa paŗis nelielām bumbiņām.
Lai nu tie gudrie vīreļi un sieveļi spriež, mēs brauksim copēt.

23. 11. 2006.

| Atpakaļ |

Sāksim laicīgi

Pamazām sāk ienākt nākošā gada piedāvājumi, tāpēc gribu painformēt, ka tiem klubiem un komandām, kas startē LMSF rīkotajās pludiņmakšķerēšanas un karpu makšķerēšanas sacensībās arī nākošai sezonai tiks piedāvāta iespēja iepirkt SENSAS, STARBAITS un TRIANA barības un inventāru par izcili saprātīgām cenām, apspriedieties savā starpā, apdomājiet un dodiet man ziņu kas jūs interesēs, tikko saņemšu katalogus un cenas, tā došu ziņu.
Šāds piedāvājums būs tikai vienu reizi sezonā, laicīgi pasūtot, piegādes būs marta beigas, aprīļa pats sākums, tā kā tā ir manis ierosināta SALMO pretīmnākšana , tad visu atbildību (finansiālo) nesu es personīgi, lai neatkārtotos pagājušā gada situācijas šogad pasūtījumus pieņemšu ar priekšapmaksu 30 % no pasūtījuma vērtības, vienīgais noteikums, lai šie produkti nenonāk tirdzniecībā.

16. 11. 2006.

| Atpakaļ |

IR

Šodien saņēmu kvalitatīvu sporta mormišku partiju, trīs formas, no katras pa 3-4 izmēriem 3 krāsās, Valmierā tās b
ūs pārdošanā jau rīt, kā tās nonāks pie citiem interesentiem vēl nezinu, bet gan jau kaut ko izdomāsim, katrā gadījumā problēmu ar labām sporta mormiškām vairs nebūs.

13. 11. 2006.

| Atpakaļ |

Latvija ir maza, bet tomēr tik milzīga

Cits virsraksts man nenāk prātā, jo atkal ir situācija, kad puse makšķernieku var sēdēt uz ledus, otra puse brīvi spiningo un makšķerē, Vidzemē veči jau nedēļu sēž uz ledus un velk labas zivis, dzird gan par pieciniecēm līdakām, gan par padsmit kilogramiem smuku asaru.
Pats tikai piektdien atgriezos no Maskavas, kurp bija jāaizlido uzreioz pēc atgriešanaās no Baltkrievijas mačiem, par mačiem varu teikt tikasi to, ka mēs ar Ritu otrajā sacensību dienā novilkām komandu uz leju, pēc pirmās sacensību dienas bijām stabili līderi, arī individuāli man un Pēterim bija labas izredzes uz uzvaru, BET otrā dienā veiksme mums pagrieza savu krunkaino pakaļu, ja var slikti izlozēties, tad tieši tā arī mums izdevās izdarīt, sēdējām uz blisinājām acis, jo nekas cits nenotika, man uz barības stāvēja vairākas līdaciņas, nokoda man divus āķus, bet tas viņas neaizbiedēja, tā arī bez zivs nosēdēju visas trīs stundas, Ritai sanāca līdzīgi, rezultātā komanda tikai 4. no 7, kauns un negods.
Tomēr par pašu valsti esam patiesā sajūsmā, viss sakopts, pat pierobežas nomalēs neatradīsiet nevienu aizaugušu tīrumu vai pļavu, ceļi labi, tauta ļoti labvēlīgi noskaņota un patiesībā Minska ir tikai 500 kilometrus no Rīgas, silti iesaku vasarā aizbraukt, dīzelis maksā ap 35 santīmi, pārtika lielos vilcienos līdzīgi kā pie mums, viesnīcas lētākas, paši baltkrievi ar dzīvi ir apmierināti, jo viņiem ir darbs, normālas sociālās garantijas, visi saprot, ka tas neturpināsies mūžīgi, tomēr patreiz jūtās labi.
Sestdien abi ar Ritu mēģinājām makšķerēt Gaujā, neteikšu, ka tas bija ļoti veiksmīgs mēģinājums, jo vispirms nācās no krasta nolauzt un iestumt straumē paplatu ledus joslu, bet tik un tā peldošie vižņi traucēja normāli pamakšķerēt, tā pāris stundās noķērām katrs pa desmit živīm un metām šim pasākumam mieru, nolēmām pabraukāt apkārt un paskatīties ko veči dara uz ledus, piebraucām pie palielas ar Gauju savienotas attekas un ieraudzījām ap divdesmi veču, kas mierīgi staigāja un sēdēja uz ledus, man roki kāji sāka trīcēt no pārdzīvojumiem, sevišķi tad, kad ieraudzīju kādus asarus veči ķer. Cope bija kā kuram, bet vispār bija, veiksmīgākajiem uz ledus bija paqmatīgi asaru maisi, lielākie, ko redzēju bija ap 300 gramiem, bet pamatā tādi ap 100 gramiem, lamādamies par pazaudēto dienu braucu mājās gatavot ziemas inventāru.
Svētdienas rīts ausa kā pilnīgs pretstats sestdienai, miglains , ar siltu vēju un sniegu, tomēr veču uz attekas bija vēl vairāk, ledus biezums no 4-7 cm, bet stabils, izbakstīju ar vergu pirmos āliņģus un pierakstījos jau pirmajā laidienā, šīs sezonas pirmā zivs bija asarītis gramus 50 smags, tad pieteicās nākošais tāds pats un vispār process aizgāja, Rita tikmēr aigāja metrus 150 tālāk un arī sāka lasīt ašukus, lielākā veču masa saspiedās tālākajā attekas galā, netālu no savienojuma ar Gauju, cope bija ļoti negribīga, zivis ņēma ar lielu pierunāšanu un uz vissmalkākajiem rīkiem, pats ķēru ar 0,08mm auklīņu un mazu, zeltītu volframa mormišķiņu bumbiņas formā, dziļumam līdz 2 metri šī SALMO mormiškiņa ar kembriku bija pats labākais. Ap vieniem dienā laiks palika pavisam tumšs, sākās putenis, cope pieklusa pavisam, tādēļ braucām mājās, sezona ir atklāta un pat diezgan veiksmīgi, Ritai bija ap 5 kg smuku asaru, man gan uz pusi mazāk un arī paši asarīši bija stipri mazāki, tomēr daudz nepārdzīvoju.
Vakarā apzvanīju paziņas, no 6 apzvanītajiem 5 bija sēdējuši uz ledus , kurš Sedas purvā, kurš attekās, kurš uz maziem ezeriņiem, cope kā kuram, tomēr pa kādam smukam asarim vai līdakai bija visiem, laika prognozes gan neko labu tuvākajā nedēļā nesola, tomēr cerēsim, ka vismaz daži grādi mīnusā pa naktīm pieturēsies, lai ledus nenokūst, jo patreiz ir tas visīstākais PIRMAIS ledus, kad zivis ir vēl aktīvas un lomos var trāpīties milzonīgi asari.

13. 11. 2006.

| Atpakaļ |

Izgājušās brīvdienas pavadījām Guajā, turpat Valmieras robežās, sestdien atļāvāmies izgulēties un pie ūdens bijām tikai ap desmitiem, veču bija salīdzinoši maz un tie kas bija sūdzējās, ka copes nav nemaz, no paša rīta , krēslā vēl kaut kas esot ņēmis, bet pēc tam kā ar nazi nogrieza.
Es gan esmu pie ;šādiem stāstiem pieradis un sevišķi tiem uzmanību nepievēršu, iemaisīju vienu SENSAS GROS GARDONS paku un vienu paku sava drauga BRUDA gatavotās raudu barības, kopā sanāca ļoti spēcīgs maisījums, tāpēc pusi nobēru maisiņā, otru pusi samitrināju, pietam diezgan stipri, pieliku klāt 6 kg tumšas, vidēji lipīgas zemes un kādus 100 gramus motiļu. Zinot, ka zivis tur ir un vēloties ķert ilgāku laiku nekādu lielo starta barojumu netaisīju, 3 bumbas un viss, pietam makšķerēšana notika metrus 10-12 no krasta, kamēr es vēl ķimerējos gar makšķeri Rita paspēja izvilkt pāris smukas raudas un vienu breksēnu - finieri ap puskilo. Tā mēs abi kādu stundu diezgan aktīvi vilkām samērā smukas zivis, bet tad cope izbeidzās, pietām visās distancēs un pilnīgi, zinot , ka nekur aiziet zivis nevarēja, nolēmām nomainīt mačkātus uz garajām 8 metrīgajām bezriņķu makšķerēm - mahovikiem, jo ar tām vieglāk ir pastrādāt ar mazākiem pludiem un izskatījās, ka šeit tas bija vajadzīgs. Nomainīju 4 gr pludu uz 2,5 gramīgu, pamattaukla 0,14mm, pavadiņa 0,10 un 18. numura āķītis, jau pirmajā laidienā manu vienu motili apēda rauda ap 200 gramiem, kāds brīdis pagāja kamēr piešāvāmies strādāt sinhroni, jo tas stāvot vienam no otra divus metrus un strādājot uz vienu baroto punktu nemaz nav tik vienkērši, bet visumā cope palika pavisam interesanta, smukas raudas, baltie sapali un pa kādam finierim, ak jā kolosāla izmēra ķīši pa retam pieteicās'. Tā strādājot līdz puspieciem pēspusdienā savus dienišķos 15-17 kilogramus zivju salasījām, ļoti priecēja vidējais izmērs, jo priekš it kā necopes un vēla rudens tas bija ļoti labs, atdevu zivis večiem, kur pacietību atsēdēt visu dienu ar 2-5 zivīm es apskaužu. Svētdien pie ūdens, tur pat uz Valmieras apvadceļa, zem tilta , bijām jau krēslā, ārā bija - 1,5 grādi bez vēja, upe vārījās, zivis spēlēj;ās visur, gan bedrē, gan sēklī, iemaisīju barību, to kas palika no iepriekšējās dienas , uzbaroju uz copes aizgāja, bet prieki ilga apmēram stundu, tad saulei lecot palika ļoti auksti, zeme zem kājām sāka salt, makšķere, tārpi, barība viss sasala un zivis pārstāja ķerties, nu ne tā ka pavisam, bet copītes palika knapi saredzamas, katru zivtiņu vajadzēja "izstrādāt" ar spēli un kacināšanu, bet vismaz man tas visu šo procesu padarīja vēl interesantāku.'Uz barības stāvēja milzīgs lielu ķīšu bars, vidēji 40-50 grami, viens bija pat ap kādi grami 100, Gaujā tiem ir ļoti smukas krāsas. No loma pavisam pazuda finieri, arī baltie sapali laikam saspiedās pašā straumē, toties smukas raudas 200-400 grami varēja pa kādai sakacināt.
Ap trijiem metām mieru, laba daudz nevajag, kad izvilku tīkliņu no ūdens, tad ar izbrīnu konstatēju, ka zivju ir praktiski tik pat daudz cik iepriekšējā dienā, lai gan pašiem likās, ka būs mazāk, atdevām tās večiem, kuru lomos bija pa 1 - 5 zivīm.
Šonedēļ, ceturdien braucam uz Baltkrieviju, uz sacensībām, jocīgas sacensības gan tur sanāks, jo solot pat - 12 gradus, bet neviens jau neteica, ka makšķerēšana tas ir viegli

31. 10. 2006.

| Atpakaļ |

Ziema nāk

Visu nedēļu pavadīju kopā ar Krievijas žurnāla RIBOLOV ELIT un vobleru ražotājiem no Polijas SALMO, plānā bija trīs sižetu uzņemšana, baltos sapalus - jeļčikus izdevās iefilmēt par visiem 110 %, ja vēl svētdien mēs ar Ritu pamatā ķērām raudas, tad jau pirmdien kopā ar filmētājiem, tajās pašās vietās , praktiski tikai baltos sapalus, pietam daudz un smukus.
Ar līdakām gan tik labi negāja, pateicoties zemajma līmenim Burtniekā bijām spiesti braukt no Salacas, tātad stundu laika nācās zaudēt tikai nokļūšanai līdz ezeram vien, vējš neļāva normāli pārvietoties pa ezeru, tāpēc sanāca tāda pļokšināšanās gar krastiem, rezultātā uz 4 laivām 4 nedaudz virs mēra līdaciņas. Diemžēl no labās ieceres par labu materiālu nācās atteikties, jo laika prognozes solīja lielas vētras, tāpēc pārcēlāmies uz Sedas purviem, kur poļi lieliski varēja nodemonstrēt savus mānekļus un to pareizu darbināšanu, arī Olte tur bija, tā ka kaut ko jums viņš parādīs, lai arī cope nebija nekāda labā, tomēr Rita un Olte , iemanījušies darbināt visus tos poļu seklūdens mānekļus katrs tika pie padsmit līdaku copēm, zivis bija kūtras līdz ārpŗātam, stāvēja noteiktos, ļoti seklos rajonos un vairāk sita pa vobleriem nekā sēdās virsū, tomēr pamats žurnāla rakstam tika ielikts, tas gan ir uz nākošā gada rudeni, Māris gan to parādīs vēl šoruden .
Paklausoties brīvdienu laika prognozi normāls cilvēks palīstu zem segas un gulētu, bet mēs štukojam uz kuru Gaujas līkumu braukt, kur vējš netraucēs makšķerēt, ko darīsiet jūs......?

27. 10. 2006.

| Atpakaļ |

Par rudens ēsmām

Ar visu sportu biju šogad atstājis novārtā iecienītās Gaujas ēsmas, tas ir rupjmaizi un grūbu, svētdien man veči ļoti uzskatāmi pierādīja, ka vienmēr viss ir jāņem līdzi. Abas brīvdienas tādā pusplezīra stadijā pavadījām Gaujā pie Valmieras apvadceļa tilta, abas dienas man baigi nāca miegs, tāpēc pie upes bijā, tikai ap 9, kad visas daudz maz perspektīvās vietas jau bija aizņemtas, sestdien mums tomēr izdevās iekārtoties brīvā vietā kur citi nevarēja pamakšķerēt deļ dziļuma un itin veiksmīgi paķērām savus baltos sapalus un raudas. Svētdien, kā tas parasti ir šādās reizēs, vietā kur mēs makšķerējām iepriekšējā dienā stāvēja vairāki vēči un cītīgi centās kaut ko noķert, mēs savukārt iekārtōjāmies ap bedres vidu, kur dziļums ir ap 4 metri, bet strauji paliek seklāks. Cope nebija pati labākā, bet pa kādai zivij lasījām, man gan likās, ka baltais sapals vienkārši ir izgājis no bedres, jo trāpījās daudz pavisam smalku zivtiņu, kas liecina par to, ka vai nu lielākās ir prom, vai arī ir pilnīga necope, šajā gadījumā vairāk izskatījās uz otro variantu.
Pretējā krastā bija daudz veču un daži no viņiem ik pa laikam izvilka pa smukai raudai, vairāk gan viņi visi vilka mazizmēra sapalēnus, kas šogad bija nostājušies šeit milzīgos daudzumos, es uztaisīju barības galdu tuvāk tam krastam un lietas aizgāja jautrāk, bet tik un tā man pamatā bija baltie sapali, večiem retāk, bet smukas raudas. Mēs ņebijām paņēmuši līdzi ne maizi, ne grūbas, bet uz motiļiem un baltajiem ķērās viss izņemot rupjas raudas, tiku gan piue asariem, pat tīri ēdamiem, 'dažiem ķīšiem, brekšeļa, mazām raudiņām un daudz "jeļčikiem" , bet pie normālām raudām tiku tiku tikai tad, kad no'mēmu bērniem buzdienu maizes un tām nogrizu garozas, tad nu šādu rupjmaizes garoziņas gabaliņu uzsparuž uz āķa un pludina, raudas cope ir strauja un spēcīga.
Tas viss ir pārbaudīts un zināms, tomēr ar laiku kaut kā slinkums ļauj kaut ko neizdarīt līdz galam un tad jāsāk brīnīties, ka zivis ir bet neķerās, ar citām zivīm nav tik traki, bet smukas raudas ir kaprīzas, tomēr patreiz tās ir tik spēcīgas, ka ir vērts pačakarēties līdz atrodi īsto ēsmu, tā ļoti bieži izrādās tieši rupjmaizes mīkstuma bumbiņa vai mazs (0,3 * 0,3 cm), biezs maizes garoziņas gabaliņš.
Gribi vai negribi jāatzīst, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.

17. 10. 2006.

| Atpakaļ |

.

Tiem, kuri ir sapelnījušies Igaunijjas soda kvītis, tas attiecas uz visiem uzliktajiem sodiem, gan satiksmes gan makšķerēšanas noteikumu pārkāpājiem, silti iesaku atrast tās kvītis un nomaksāt sodu, lai nesanāk kā palielais valmieriešu kompānijai, kurus vienkārši neielaida Igaunijā, visi robežpunkti esot beidzot saslēgti vienotā tīklā, un visi nenomaksātie sodi uzrādās. Valmieriešu kompānija nokavēja prāmi, līdz ar to arī tālāko transportu uz Alandiem arī, skopais maksā divreiz.

Burtnieks un Sedas purvi strādā, tie, kas nopietni pieiet tai lietai tiek pie itin pieklājīgām zivīm, Burtniekā pēdējās nedēļas laikā ir viena 10neice, vairākas 7-9 kg zivis un daudz vienkārši smuku līdaku. Sedā laivas jāpiesaka labu laiku iepriekš, jo brīvdienās tās dabūt cerību nav nekādu, līdakas un asari ķerās, stipri daudz mazizmēra vai ap m;ēra līdaku, tomēr ir arī pa kādai līdz pat 8 kg smagai, ir baumas par 12 kg līdakas izvilkšanu.

Gaujā ķerās "jeļčiki " un raudas, labā dienā pat vidējais statistikais makšķernieks, kurš iemet upē labi ja sauju kombikorma granulu, saķer savus 5-7 kg visnotaļ smuku zivīšu, nedaudz piestrādājot var savilkt 15 un vairāk kilogramus. Stiprim aktīvākas palikušas ir arī vimbas, atrodot vietu, kur tās stāv un uz āķa liekot motiļus, var ļoti viegli pārkāpt makšķerēšanas noteikumus, reizēm pat pusstundas laikā.

Rudens cope ir pilnā sparā, mani te aicina uz Igauniju, uz Emajogi upi, tur vēl pagājušajās brīvdienās ir vilkti lieliski brekšu lomi, ja ņem vērā, ka tas man no mājām ir tik pat cik līdz darbam Rīgā, tad visticamāk, ka būs jāapmeklē kaimiņi, kas saka - tobrij ten, kuta jetim

12. 10. 2006.

| Atpakaļ |

kārtībā!

2004. gads - Grabovskis N.
2005. gads - Grabovska R.
2006. gads - GRABOVSKIS N.
Šādi izskatās Latvijas čempionāta pludiņmakšķerēšanā pēdējo trīs gadu statistika, jā pēdējā sacensību kārtā viss sagriezās tā, kā varēja tikai sapņot, sevišķi pēc sestdienas neveiksmīgā starta, kad es savā sektorā paliku tikai trešais, tādējādi nokrītot kopvērtējumā par vairākām vietām uz leju, palika tikai teorētiskas iespējas uzvarēt un tā arī notika, mani galvenie konkurenti uz šo titulu ōtrajā sacensību dienā nostartēja sliktāk, savukārt man izdevās, tiesa, gan pēdējās piecās minūtēs, apiet savus konkurentus un izcīnīt, šoreiz tiešām izcīnīt uzvaru.
Komandu vērtējumā par valsts čempioniem kļuva SALMO komanda, tiesa arī ļoti saspringtā un grūtā cīņā, jo vispārējais makšķerēšanas sporta līmenis Latvijā ir stipri audzis un neviena uzvara vairs nenāk tāpat vien.
Ņelielu pārstegumu gan visiem dalībniekiem bija sarūpējis dīķa saimnieks, kurš dienu pirms sacensībām ielaida milzīgu daudzumu nelielu karpiņu, kas tad nu arī sastādīja 99% loma, pārsteigums tas bija tādēļ, ka iepriekš visi gatavojās raudiņu un asarīšu makšķerēšanai, visiem bija sagatavoti vissmalkākie štrumi, bet sāka ķerties karpiņas, tomēr apvainojies neviens nebija, cik nu varēja tik samainīja inventāru un viss notikās, vienīgais, kas nesevišķi patika tieši man ir tas, ka zivis nebija sadalījušās pa visu dīķi daudz maz vienmērīgi, bet staigāja milzīgos baros, tāpēc daudz lielāku lomu, sevišķi sestdien, spēlēja izloze, bet no otras puses skatoties, nevienā sportā nevar iztikt bez sportiskās veiksmes. Gan jau JST savadīs visus protokolus un drīzumā tie sporta sadaļā būs redzami.
Par Valles dīķi runājot, varu ieteikt, laikā, ka dkarpa ir aktīva, tad tā varētu būt viena no labākajām vietām atpūtai, zivis tur patiešām ir, pietam ļoti lielas un daudz, cilvēcīgi makšķerēšanas un dzīvošanas noteikumi, pie tam tikai 60 km no Rīgas.

09. 10. 2006.

| Atpakaļ |

Pirmie iespaidi par Valles dīķi.

Svētdienas rītā pie Valles dīķa , pat iepriekš nesarunājuši, sabraucām ap 15 cilvēkiem, gandrīz no visām LČ ieinteresētājām komandām, pirmais vizuālais iespaids uz saimniecību radās ļoti labs, paliels dīķis ar vairākām mazām saliņām un lielu meldru kušķi vidū, krasti stingri, viss sakopts un tīrs, bet pats galvenais visu laiku blīkšķinās zivis, jā tieši blīkšķinās, jo savādāk nevar nosaukt to troksni, kad tādas 3-5 un vairāk kilogramīgas zivis iznāk 'pilnībā no ūdens un krīt atpakaļ. Bet neba uz tām lielajām karpām mēs te esam sabraukuši, mūsu mērķauditorija ir raudas, asari un saimnieka nesen salaistās karūsiņas un līdz puskilo karpiņas, jo lielās karpas, ja arī pieķersies, tad cerību to noturēt savos 10 ielozētajos krasta metros nav pilnīgi nekādu, tādēļ arī visi orientējās uz smalkākām zivīm, patm ar domu štrumus taisot tādus, lai pieķeroties lielajai, un kādam jau tā noteikti pieķersies, aukla neiztur jau pirmo skrējienu, lai naizbaida pārājās zivis.
Ūdens tilpnes īss raksturojums tiem, kas tur vēl nav bijuši, sektori būs izvietoti tā, lai pie tiem var labi piebraukt, vidējais dziļums zem 13 metrīgā štekera, tātad 13 metrus no krasta, ir ap metru līdz pusotru, bet lietojot tālmetējus var uztaustīt arī 2 un vietām pat 3 metru dziļumu. Zivis ķērās visiem, kas pats par sevi ir ļoti patīkams fakts, BET, ir viens bet, viens puisis, kurš sēdēja nostāk nop citiem izvilka 10 karpiņas, labi nelielas, bet tomēr katru ap 400-500 gramiem, turpretī uz visiem pārējiem bija tikai pāris karpiņu copītes, '99% no loma sastādījā raudiņas ap 15-20 gramu svarā, tikai pa retam pienāca pa kadai rupjākai raudai vai asarim. Te nu arī ir tā intriga, uz ko kurš liks uzsvaru, es prognozēju, ka zonas uzvarētājam vajadzēs ap 2 kg zivju, tātad vai nu tas ir 100 un vairāk raudiņu trijās stundās vai arī 3-4 mazas karpiņas un dažas raudīņas, kādu taktiku izvēlēties, tas ir galvenais jautājums, atbildi uz kuru es pats saņemšu tikai piektdienas trenniņos.
Valles dīķis ir tikai 60 km no Rīgas, ja jums šī intriga un tas kurš kļūs par šī gada Latvijas čempionu pludiņmakšķerēšanā interesē, tad droši varat atbraukt paskatīties kā ats notiek, interesantākais varētu būt svētdien, domāju, ka kaut kur ap pusdienas laiku mēs jau makšķerēsim un uz kādiem 14-15 visam jau jābūt skaidram.

02. 10. 2006.

| Atpakaļ |

Par LČ 3. kārtu.

Tiem, kam tas interesē, pēc dažu sportistu stāstītā uz super lieliem lomiem Valles dīķos orientēties nevajag, lomos(tiem, kas gatavojas sacensībām) pamatā ir milzīgs lērums mazu raudiņu, pa retai uznākot pa kādai 200-300 gramīgai raudai vai asarim, bet zivju daudzums milzīgs, vismaz pagaidām, kamēr ir silts.
Ja gribās patrennēties apstākļos, kas maksimāli pietuvināti sacensībām, tad tiekamies Vallē svētdien ap 9, sola, ka laiks nomainīsies, līdz ar to cope kļūs rudenīgāka, kāda tā ir, redzēsim.

27. 09. 2006.

| Atpakaļ |

Laiks labs - cope slikta, slikts laiks - atkal nav labi

Sestdienas rītā jau pirms septiņiem bijām Gaujas krastā, jo informācija, ka veči jau nedēļu pastiprināti velk izcilus baltos sapalus - jeļčikus neļāva gulēt, upē līmenis tradicionāli zems, vēl krēslā zivis skalojās un plunkšķinājās ļoti daudz, pārsvarā gan tie bija tieši baltie sapali, ik pa brīdim kaut kur noblīkšķinājās meženes, asari pa sērim dzenāja grunduļus, kuru starp citu nu ir savairojies izcili daudz.
Uzmaisīju barībai SENSAS ETANG un BRUDA raudu, pieliku klāt aptuveni 200 gramus barības līmes, jo gatavojos makšķerēt vietā ar dziļumu virs 2 metriem, kad barība piebrieda, tad papildināju to ar 4 kg tumšas, smagas zemes. Sākumā gan kādas padsmit minūtes mēģinājām ķert bez barošanas, pilnīga nulle, radās sajūta, ka zivis uzturās ūdens virsējos slāņos un pie grunts neturās, iemetu 3 barības bumbas un noķēru 5 auslejas pēc kārtas, noskaitos un samīciju rupjmaizes mīkstumu (rudzu ķieģelis mīcās vislabāk) un tikai tad liekot uz āķa mazas bumbiņas, uz pusi mazākas par zirni, tiku pie pirmajiem jeļčikiem, tā arī kādu stundu nomakšķerējāmn uz maizi. Sāķumā barībai motili klāt neliku, jo paredzēju, ka var būt liels ausleju daudzums, tomēr kad copes uz maizes kļuva aizvien kaprīzākas, pieliku barībai palielu šķipsnu motiļu, samīcīju trīs ļoti cietas bumbas un sametu tās ūdenī, pagāj minūtes piecpadsmit un uz maizes copju vairs nebija vispār, tiko uzliku uz āķa motili, tā pluds nogrima un panesās laba cope, iebaro ar 2 bumbām un minūtes 15-20 zivis ir aktīvas, copītes gan bija tādas, ka piecirtām vairāk uz aizdomu pamata, bet salīdzinoši ar pilnīgo klusumu pārējiem večiem un to bija daudz, vairāk par 30, tad mums bija super cope. Tā nu arī lūdz diviem pēcpusdienā kērām, pa starpu trāpījās daži ap 200 gramu asari, dažas smukas raudas, tomēr 99% loma sastādīja tieši baltie sapali ar vidējo svaru ap 120-150 gramiem, tāds patīkams velkams izmērs, lielākie eksemplāri bija ap 250 gramiem. Kopējais dienas loms bija krietni virs 20 kg zivju, kauns jau teikt, bet kaimiņiem tas bija labi ja 2 kg, tauta staigāja gar krastu un lamāja sauli, var jau piekrist, jo cope tiešām bija izcili sarežģīta, bet dikti interesanta.
Svētdien turp vairs nebraucām, jo sagribējās noķert vēl kādu finieri, tādēļ braucām uz vietu, kur iepriekš vilkām savu lielo lomu, jau stāvot krastā un skatoties uz tukšajām sērēm, kur tikai pa retam nogrozījās kāda reta rauda vai jeļčiks, bija skaidrs, ka supercopes nebūs, tomēr tā kā bijām pie upes ar visiem bērniem, un pašos čakārņos pa kādai brekšeļa ēnai varēja saredzēt, tad nolēmām palikt tepat. Diena pagāja sienot āķus un lamājot bērnus, kuri noteikti gribēja izdarīt kaut ko citu, tikai ne to, ko no viņiem prasīja, rezultātā 10 finieri, lielākais uz kg un'ap 5-6 kg raudas ar baltiem sapaliem 50\50, loms gan niecīgs, tomēr atpūta sanāca baigi labā.
Par citiem ūdeņiem zinu tikai to, ka SALACĀ pie Staiceles ir ļoooti daudz asaru, uz maili vai grundulīti ir super cope, pamatā tādi 100-300 graqmi, Burtniekā pamazām sāk atgriezties dzīvība, bet vēl ir par siltu, tomēr viens no mūsu veikala patstāvīgākajiem klientiem pie savas 12nieces tika, arī pa Gaujas bedrēm veči lasa labus asarus un līdakas, pamatā uz āķa tiek likts grundulis, kurus pēdējps gados vairs nav problēmas sagādāt, viss notiekās.
Oktobra beigās Latvijā viesosies poļu SALMO eksperti, tie, kas izstrādā voblerus, mēs gatavosim palielu materiālu, precīzāk divus, par šo vobleru izmantošanu, pirmais būs velce Burtniekā un otrs materiāls būs par seklās iegrimes vobleru izmantošanu , to plānojam uzņemt Sedas purvos, šie materiāli pamatā tiks veidoti priekš lielā Krievijas žurnāla RIBOLOV ELIT, tomēr izmantojot gadījumu būs materiāli arī Latvijai, tādēļ, ja ir dziļāka , profesionālāka interese par šiem vobleriem un to pielietošanu, tad dodiet ziņu, ja interesentu būs vairāk, tad varam Burtnieka krastā uztaisīt arī jautājumu - atbilžu pēcpusdienu

25. 09. 2006.

| Atpakaļ |

Uzvar profesionālisms

Nu vasali ar, vakar vakarā arī mēs ar Ritu atgriezāmies no Volgas\Ahtubas brauciena, šoreiz veiksme mums bija pagriezusi pakaļgalu, tā arī pie ieskaites zandartiem (65 cm~ 3kg) netikām, bet tik un tā brauciens bija labs, arbūzi, melones, meženītes, līdakas , zandartiņi un berši ķērās, kompānija bija laba un laiks vienkārši super. Sacensībās pirmo vietu izcīnija puiši , kurus tiešām var nosaukt par džiga profesionāļiem, biju turpat netālu, kad viņi izvilka savus divus ieskaites zandartus, bet arī bez tiem viņiem zivju bija ļoti daudz, varēja redzēt, ka puiši ir pieraduši džigot stiprā straumē un zin ko dara, otrā un trešā vieta jau bija vairāk veiksme, jo praktiski visām komandām, mums tajā skaitā, bija zivis, kuru izmērs tikai par dažiem centimetriem "neaizvilka " līdz mēram, bija ļoti labas copes, pēc kurām vobleris bija praktiski caurdurts, bet ..... .
Mans šo sacensību atstāsts būs novembra CL, tagad jāgatavojas pēdējiem sezonas mačiem.

22. 09. 2006.

| Atpakaļ |

.

Savu ieprikšējo komentāru nobeidzu ar vārdiem, ka brekši gaida, gaidīt jau viņi gaidīja, bet laikam ne mani, jo sestdienas cope nesanāca tāda kā iecerēts, pie upes bijām tumsiņā, upe plunkšķēja visās malās, kas mani jau padarīja aizdomīgu, jo no pieredzes zinu, ka pārlieka dzīvība agrā rītā var izvērsties par tukšu copi dienā. Sākām makšķerēt , uz nelielu barojumu atsaucās nelieli,ap puskilo, finierīši un smuki baltie sapali, copes bija, it kā pat katrā laidienā, bet āķis visām zivīm bija ieķēries pašā lūpā, kas jau liecina, ka zivis nav aktīvas un ēsmu ņem tikai ar lūpu kaktiņiem. Pakāpjoties krastā varēja redzēt, ka makšķerēšanas vietā ir ļoti maz zivju, lielāku zzivju koncentrāciju varēja redzēt metrus trīsdesmit uz leju, pie lieliem nogrimušiem kokiem, pirms un zem tiem stāvēja smuki brekši, tomēr viņu nevis ierasti skalojāas, rādot sānus, bet gan vienkārši stāvēja, kas nozīmē, ka apetītes nav. Rita stāvēja zemāk pa straumi un varēja piepludināt ēsmu pie šī čakārņa, lai arī tur bija daudz āķu raujamo koku, tomēr ik pa laikam viņa no turienes pa kādam brekšukam izvilināja, savukārt mēs ar Edgaru cītīgi pludinājām pa upes vidu, kur bija sapulcējušies baltie sapali. Vienā mirklī gan brekšu bars, nu tonna zivju vismaz, no čakārņu apakšas iznāca, uzskrāja uz barotās vietas, apmeta trīs lielus apļus un ...., atkal ieskrēja savā slēptuvē, tik vien bija kā paspējām katrs pa 5-6 brekšukiem izvilkt. Mēģināju ar dažādas konsistences barību breksi tomēr izvilināt no slēptuves, bet tas deva ļoti īslaicīgu rezultātu, uz divām trīs bumbām izdevās noķert 3-4 finierus, un arī tie bija knapi virs puskilo.
Tā arī līdz diviem pēcpusdienā nocīnījāmies, Ritas loms vēl bija ciešamas, kopā ap 15 kilogramiem zivju, no tiem trīs brekšuki virs kilograma, lielākais uz aci ap 1,6-1,7kg, arī vidējais finieru svars bija ap 700-800 gramiem, mūsu ar Edgaru kopējais loms svarā bija par kādiem dažiem kilogramiem lielāks, bet vidējais zivju izmērs smalkāks, pusi no loma sastādīja baltie sapali, bija dažas smukas, ap 400 gramiem, raudas. Lielākās zivis aizbrauca uz žāvētavu, pārājās turpina dzīvot.
Nu nevar neko tā par visiem 100% paredzēt, nevar, un tas jau laikam arī ir tas interesantākais un saistošākais tajā slimībā ko par makšķerēšanu sauc.

11. 09. 2006.

| Atpakaļ |

Re kā panesās.

Laikam aizskarta ir patiesi sāpīga tēma, tas ir labi, gan ar visu runāšanu kaut kas arī nobriedīs, nāk brīvdienas, jābrauc uz copi, tikai jautājums uz kurieni. Vai esat bijuši Kegumā, zem spēkstacijas LM zonā, cik zinu, tad tur var rudeņos labas baltās zivtiņas paķert.

Tiem, kas bija ar mieru piedalīties mušinmakšķerēšanas sacensību tiesāšanā atgādinu, ka tiekamies 30.09 SIGULDĀ, precīzāk starp Siguldu un Turaidu, tur pie upes ir paliels stāvlaukums, tiekamies 7.00, lai varam mierīgi izvest instruktāžu, paēst brokastis un bez stegas izbraukt pa vietām. Tiesnešiem par darbu nemaksā, brokastis un pusdienas gan būs, pasākums ir gana interesants tieši tiem, kas neko nesaprot no mušošanas, jo ja redzēt, tad redzēt profesionāļus un tur viņi būs no dažādām valstīm. Šeit atstājiet savus pieteikumus, telefona numuru atsūtiet lūdzu man uz meilu normunds@salmo.lv, atgriezīšos no Volgas 25.09, tad arī sazvanīsimies.

Pieļauju, ka visi, kas piedalās LČ pludiņmakšķerēšanā jau ir noskaidrojuši kā aizbraukt uz Valles dīķiem, ja nē tad atveriet internetā lapu viss.lv un meklētājā ierakstiet Aizkraukles rajons, Valle, makšķernieku paradīze, tur būs gan karte, gan fotogrāfijas , gan telefons pakuru sarunāt naktsmājas, ja tādas ir vajadzīgas. Paši turp pirmo reizi taisamies 1.oktobrī. Sakarā ar tumšajiem rītiem nedaudz mainīsies sacensību otrās dienas sākuma laiki, par to visi tiks informēti savlaicīgi.

'Brekši gaida!

07. 09. 2006.

| Atpakaļ |

Pārdomas

Sakarā ar pēdējā laika notikumiem Gaujā, kad atklājās, ka ir saradušās vairākas vīreļu brigādes, kas aktīvi darbojās ar tīkliem, man ir radusies doma par neoficiālas, bet nākotnē varbūt arī oficiālas sabiedrības dibināšanu, kurā varētu darboties tie, kam ir piegriezies tas kas notiek mūsu ūdeņos. Netaisos glābt visu pasauli, man nepatīk kas notiek Gaujā, tādēļ sākotnēji ap šō upi Valmieras un Valkas, nedaudz Cēsu rajonos arī varētu padarboties, runa noteikti neiet par svēto govi lasi, personīgi mani šī zivs neinteresē vispār, runa ir par elementāru noteikumu ievērošanu, tīkls sabiedriskā ūdenskrātuvē ir arī mana apzagšana, un zagšana manā personīgajā nemīlamo lietu sarakstā ir pirmajā vietā, un esmu ar mieru ziedot laiku un kaut kādus līdzekļus, lai no šiem tautiešiem atbrīvotos, vai vismaz viņos iedzītu bailes no soda. Patreiz vēl atliek noskaidrot cik oficiāli šādiem pasākumiem var piesaistīt policiju, jāiegūst sabiedriskā inspektora statuss, jāsavāc domubiedri , gan tie, kas var līdzēt ar degvielu reidiem, gan tie, kas grib un var piedalīties šādos reidos.
Ja šeit ienāk kāds, kam ir darīšana ar ES projektiem, apsķatieties lūdzu, vai tur šajā virzienā, ko pie mums varētu nosaukt MAKŠĶERNIEKS PRET KRETĪNIEM , sabiedriskām, bezpeļnas organizācijām, saistītām ar dabas, konkrēti iekšējo ūdeņu aizsardzību, makšķerēšanas sakārtošanu, šī virziena darbs ar jauniešiem , tiek paredzēts kaut kāds finansējums. Ja tāds tiek paredzēts, tad šis pasākums varētu izvērsties ļoti plašs, bet zinot mūsu tautiešu kurnēšanu un neiesaistīšanos, paredzu, ka jau pirmie soļi šajā virzienā nebūs viegli, jo pat valdībā nav īstas saprašanas kāpēc jācīnās ar tīklīem un līdzīgām lietām.
KĀ jums liekās pati doma, zinu, ka jau uzsākot reidus ir jāpalasa kriminālkodekss, lai zinātu pa kurieni un ar ko drīkst noķerto maliķi ....., smejaties vai nē, bet tas ir viens no visefektīvākajiem soda mēriem, atņemts tīkls, soda nauda ir tikai papildinājums, maliķim ir jāzin, ka ejot likt tīklus, par elektrību pat nerunājot, viņš noķeršanas gadījumā paliks bez mašīnas, un kad iznāks no slimnīcas, tad vēl vairākus mēnešus maksās. Visā Latvijā to izdarīt ir pagrūti, bet ja pēc pāris gadiem tīkls Gaujā manis minētajos rajonos tiks uzskatīts par kaut ko ārkārtēju, tad kaut kas jau būs izdarīts, cemmerētāji, ja arī ir, tad stipri bēguļo, un nemaz nebija jāizpilda visi solījumi(spininga ievadīšana no mugurpuses).
Palasīju un pats pabrīnijos, laikam taču beidzot arī man ir piegriezies.

06. 09. 2006.

| Atpakaļ |

divas dienas, bet tik dažādas

Biju sataisījies sestdien uz SALACU pie Staiceles, kur ar štekeri var pavilkt vidēja izmēra finierīšus, bet piektdienas vakarā aizbraucām abi ar Ritu līdz Gaujmalai, paskatīties kas un kā. eh, sen nebiju tādus skatus redzējis, ūdens dzidrs, vietā kur piebraucām dziļums ap metru metru divdesmit, viss sēris pilns ar dažādu izmēru brekšiem, raudām un vimbām, zivis stāv pašā straumē, kādus metrus 35-40 no krasta, pa starpu brekšiem staigā milzīgas meženes, ik pa laikam uz sēkli iznāk sapalu pāris, viens no tim vismaz uz kādiem 3 kg, teikšu godīgi, rokas un kājas sāka trīcēt, protams, ka ne par kādu SALACU pat runa nevarēja būt. Lai tiktu noskatītajā, citus gadus pārbaudītajā, vietā nācās celties jau 4, ko es parasti nemēdzu darīt, ap 5 bijām pie upes, kādu pusstundu varēja mierīgi pasēdēt un paklausīties upē.
Zinot, ka brekši šeit var gadīties ļoti lieli nolēmu testēt jauno auklu GRAND ICE MAGIC, tāpēc izvēlējos pavadiņām o.14mm aukliņu, galā 12. numura OWNER PENNY HOOK sērijas āķis, es uzliku 5 grami pludiņu, Rita 6 gramīgo, makšķerēšanas vietā dziļums ir ap metru, tātad uz makšķeres liekam aptuveni 3 metrīgu dziļumu. Iemaisīju barību, kam pamatā ir SENSAS BRAMES, Iecavnieka smalkie kukurūzas putraimi un smaga, pagaiša zeme, uz 1 kg barības, 2 kg kukurūzas putraimu un 5 kg zemes pieliku 300 gr paciņu barības līmes. Sabaroju un ........., nekā dažas mazas raudiņas un pāris auslejas, tā kādu stundu, līdz saullēktam, arī nostāvējām kā duraki, ķerstīdami pa kādai retai raudiņai. Zivis uz sēres neredzēja, tās bija kaut kur aizgājušas, Rita pagāja pa straumi uz leju un metrus simts zemāk ieraudzīja milzīgu brekšu baru, kas bija izklīdis un cītīgi barojās, iemetot makšķeri ar motiļiem uz āķa Rita jau pimajā metienā tika pie 800 gramīga finiera, tad vēl viena, un vēl viena, es paliku sākotnējā vietā, pieliku barībai nelielu šķipsniņu motiļu un aptuveni vienu veikala kastīti ar kapātām sliekām un iemetu vēl tādās piecas "tārpainas" bumbas, lai gadījumā, ja breksis nāk pa straumi uz augšu, tad viņam ir iemesls apstāties pie manis. Kādu pusstundu pēs iebarošanas gaiši dzeltenais, smilšainais sēris man pretī palika tāds aizdomīgi tumšs, parādījās milzīgs daudzums zivju un tad arī panesās, cope katrā laidienā, brīžiem pat katrs metiens atnesa pa brekšukam, izmēri gan bija tādi bērnišķiģi, pamatā tādi no 700 līdz 900 gramiem, tikai retais bija virs kilograma. Copes temps bija tāds, ka pēc divām stundām es vienkārši noliku makšķeri, lēnām aizgāju līdz mašīnai(ap 400 m), paņēmu telefonu, pazvanīju dažiem paziņām un tos nedaudz pakacināju, tad atgriezos pie zivju vilkšanas, pa vidu starp finieriem trāpījās arī lielas raudas, lielākā bija Ritai, nu savi 700 grami vismaz, bet vidēji tādas ap 300-400 gramiem. Zivis iebarotajā vietā turējās visu laiku, varēja redzēt, ka kāds bars kaut kur aiziet, cits bars atnāk vietā, uz grunts bija daudz zāļu un čakārņu, tāpēc es norāvu , ja nemaldos, 23 vai 24 āķus, Rita nedaudz mazāk, pēc laika nācās uzmaisīt vēl vienu gbarības porciju, šoreiz ņēmu vienu paku SENSAS BREMES un vienu paku sava drauga BRUDA ražotās brekšu barības, pieliku klāt paku līmes un 6 kg zemes, zivis novērtēja arī
šo maisījumu un turpināja ēst. Apkārtējie makšķernieki vienu brīdi bija nolikuši savas makšķeres un vienkārši sēdēja mums aiz muguras skatījās un komentēja, jo veiksmīgākajam no viņiem bija tikai 5 finieri, veču tur bija daudz, tāpēc vienubrīd jau sajutos kā skatuves mākslinieks, šī nu bija 'tā reize, kad barībai izdevās sapulcināt un atvērt brekšus, tie ēda tikai motili, likām uz āķa 3-5 tārpiņus, dažubrīd, kad redzēju upē stāvam izcilus brekšu eksemplārus liku arī lielākus kumosus no sliekām, gaļiniekiem un motiļiem, bet pa tukšo, lielei neēda, lai gan iepriekšējā dienā šeit pat tika izvilkti divi skaistuļi 3,2 un 3,7 kg svarā, šoreiz mazākie finieri neķlāva lielajam paņemt. Makšķerējām līdz 5 pēcpusdienā, gribēju jau zivis laist vaļā, bet bez zivīm palikušie veči sāka lūgties, lai to nedarot, tā kā veču bija vismaz desmit, tad nolēmu, ka lai jau viņiem tiek, pasaucu palīgā vienu vīru un ....., nevarējām izcelt zivju tīkliņu no ūdens, labi, ka biju paņēmis ļoti izturīgu zivju tīkliņu, švakāks saplīstu lupatās, pieskrēja vēl viens vīrs un trijatā mēs to lomu stenēdami tom;ēr krastā dabūjām, grūti pateikt, bet tur noteikti bija vairāk par 70 kg zivju, izbērām tās krasta zālē un pat visbadīgākie veči ohu...., mēs ar Ritu bijām ķēruši daudz zivju, lomi pa 50 kilogramiem ir katru sezonu pēris reizes, bet tik liels loms mums vēl nebija bijis. Var jau būt, ka daudzi man pārmetīs tāda zivju daudzuma nobendēšanu, bet būtu jūs redzējuši to vīru sejas, kam , pat sadalot uz visiem, sanāca pa pilnai kulei zivju, viņi tādu lomu nekad nenoķers, paskatoties upē varēja redzēt, ka uz barības stāv milzīgs daudzums zivju, pietam kādu, sev gan nosolījos, ka citreiz gan lielāko daudzumu loma laidīšu vaļā.
Lai gan rokas un mugura sāpēja no lielās vilkšanas, tomēr bijā apsolījuši parādīt Gaujas copi savam darba kolēģim Edgaram, tāpēc atkal jau tumsiņā svētdienas rītā bijām pie upes, viss tāpat kā iepriekšējā rītā, tikai upe likās tāda nedaudz klusāka, gaismai austot sākām makšķerēt bez iebarošanas, atsaucās nelielas raudiņas un daži finierīši, uzbaroju, bet tik un tā nekas prātīgs nenotika, dažs finierītis, kāda smuka rauda un viss, izstaigājām visu krastu pa kilometram uz abām pusēm, bet lielos brekšu un raudu barus nekur neredzējām, makšķerēšanas vietā zem čakārņiem gan stāvēja neliels, pārdesmit galvu liels, vidēju brekšuku bariņš, bet tas arī viss, arī veči, kas kursēja pa krastu abos virzienos, stāstīja, ka zivis nekur neesot redzamas. Ritai gan izdevās izvilkt dažus virskilo brekšukus, raudu ap puskilo, bet visumā pēc tādas sestdienas tāda lāpīšanās vien bija, tāpēc ap pusdienas laiuku metām mieru, kad nav nav, veči savā starpā runāja, ka vienīgais iemesls tik totālai zivju pazušanai varētu būt elektriķu vai tīklinieku nakts darbība, kam es tā īsti negribētu piekrist, lai gan tik straquju zivju pazušanu , pietam visu zivju, neatceros, es gan vairāk to gribētu skaidrot ar to, ka strauji mainās laiks, nāk rudens un zivis jūt, ka celsies ūdens, paliks aukstāks, tāpēc arī aiziet uz kilometru tālāko ziemošanas bedri, šīs nakts vēji un lieti, kā arī tuvākās nedēļas laika prognoze ir kā labs apliecinājums manai versijai, bet kas zin... . Bet tik un tā kaifs bija baigais un arī testējamai aukliņai gods un slava, neviena zivs nepārrŗava,pret kokiem un grunti tā nedilst, kādam laikam man būs pavadiņu aukla, lai gan tā vairāk domāta ziemas copei, domāju ka jau oktobrī tai vajadzētu būt veikalos.

04. 09. 2006.

| Atpakaļ |

Esam atpakaļ no savām makšķerēšaqnas augstskolas studijām Polijā, brauciens ir ļoti izsevies, daudz jaunu zināšanu, apziņa, ka arī Polijā mēs nebūtu pēdējie, jo varam startēt līdzvērtīgi ar labākajiem sportistiem, kas regulēri ir Eiropas un Pasaules čempionātu galvgalī, protams, ka mums vēl ir jāapgūst daudzas nianses, tomēr uzņemtais virziens un ātrums ir pareizi. No vairāk, kā 40 dalībniekiem es paliku 7. , Rita 11. vietā, un tas ir pie nosacījuma, ka es ļoti apzināti neķēru auslejas pie krasta, bet gan centos sacensībās apstiprināt tās patiesības ko apguvu triju dienu kopīgā trenniņā ar vienu no visu laiku labākajiem Poļu makšķerniekiem, savu draugu Brudu, priecē, ka man vienīgajam, no tuvākajiem 15-20 makšķerniekiem izdevās atrast kontaktu ar grunts zivīm, tiku pie breksēna ap 700 gramiem, vimbas, raudām un asariem, kas man šoreiz deva daudz lielāku gandarījumu, kā būtu devusi kāda no godalgotajām vietām ķerot auslejas.
Atpaka ceļā, Lietuvā, uz laukiem un pļavām stāv ūdens, acīm redzot bija lijis ļoti spēcīgi, upes ūdens pacēlies , bet nav duļķains, jau nopriecājāmies, ka varēsim mājās sēņot, bet Valmieras apkārtnē nemaz tik mitrs nav, vakar apbraukājām savas sēņu vietas un nācās vilties, kaut kas jau ir, tomēr cerētō sēņu nebija, toties Gaujā šur tur jau var tikt pie ļoti labiem asaru lomiem, ar zemo līmeni asari nevar saiet attekās, tāpēc tos var vieglāk atrast un ja tiem piedāvā mazu grundulīti, tad viņi reti kad atsakās.

29. 08. 2006.

| Atpakaļ |

.

Sestdienas copi atkal var nosaukt par izvirtuļu orģijām, jo pusdienas laikā pa abiem ar Ritu savilkām stopri virs 50 kg mazizmēra brekšēļu - finieru, kādā no Gaujas līkumiem, stipri uz augšu no Valmieras, paziņas parādīja vietu, kur stāvēja nenormāls daudzums zivju, diemžēl lielo brekšu tur nebija, pamatā finieri no 300 - 700 gramiem, ar dažiem līdz kilo bračkām pa starpu. Pirmās stundas laikā man nebija neviena tukša metiena, Rita jau pēc pusstundas copes uz āķa sāka likt tikai rupjmaizes bumbiņas un ķēra raudas, jo tas nomācošais finieru mazizmērs ātri apnika. Ņedaudz vēlāk, kad parādījās saule, tad finieri sagāja kokos un cope jau sāka līdzināties makšķerēšanai, kad vajag nedaudz pieturēt, nedaudz piespēlēt, vienubrīd uznāca smukas raudas ap 300-400 gramiem, vilkām un vilkām, līdz tā apnika, ka likās, viss, tagad ilgi nemakšķerēsim. Pa abiem zivju tīklu pacelt nevarējām, tādēļ, lai vismaz aptuveni saprastu loma svaru, zivis pa daļām , tur pat ūenī, bērām barības spaiņos un laidām uzreiz vaķlā, no pieredzes zinu, ka'pilns 17 litru spainis ir 13-15 kilogrami zivju, mums sanāca pieci šādi spaiņi, norakstot daļu svara zuduma uz nesliktu vidējo izmēru un lielo zivju aktivitāti mērīšanas laikā, tik un tā sanāk, ka loms bija labs, bet pasīks, lielākie (2) bija ap 1.1-1.2 kg. Par tām lāču pēdām, ko minēju iepriekš, ir taisnība, pats redzēju smukas lāca pēdas, kas no mūsu krasta šķērsoja Gauju, vinubrīd arī milzīgs alnis pretējā krastas krūmos mūs vēroja un šņāca kā maza lokomatīve, visādu mazu lopiņu pa upes krastiem mudž, ir labi, daba dzīvo un ir arī pie mums praktiski neskartas vietas.
Svētdien bijām sarunājuši braucienu uz Lielupi, kur JK iepriekš bija ticis pie izciliem brekšiem, jau braucot uz Jūrmalu, pa ceļam sāka līt un zibeņot, aizbraukuši līdz galam lietu gan vairs neredzējām, tomēr negaiss visu laiku staigāja apkārt un skaļi lamājās, līdz ar to upe bija ļoti klusa, pat asari diez ko nedzenājās, tikai rets breksis uznāca parādīt, ka viņi tur vispār ir. Mums nācās krasta lēpēs pļaut jaunas vietas, jo JK iecienītais brekšu copes rajons bija veču nosēsts, jau pirmajā iemetienā pēc iebarošanas pieteicās plaukstas izmēra plicītis un tā arī turpinājās, katrā metienā cope, bet galā maziņi plicīši un mazi, līdz 300 gr finierīši, JK kā jau vietējais aborigēns, izvilka pāris + - puskilo zivīšus, Rita saforsēja viena liela brekša izvilkšanu un viss, nekas ievērības cienīgs vairāk nenotika, vakara copi nolēmām negaidīt, tāpēc jau agrā pēcpusdienā bijām mājās Valmierā. Secinājums, kolosāla upe ar ļoti lielu zivju bagātību, lai arī neko prātīgu nenoķērām, tomēr zivju esamību sajutām, jo pat ar visu to, ka zivis sevišķi nelēkāja, tās sevi tomēr šut tur parādīja, lielas ,smukas zivis.
Šodien aizbraucam uz Poliju, uz COLMIC kausa izcīņas sacensībām, atgriežamies 29. augustā.

22. 08. 2006.

| Atpakaļ |

Brekši

Tā vien izskatās, ka brekši ir sākuši ēst visā Latvijā, jo nupat man zvanīja Kurzemnieki un lielījās ar saviem trīniekiem, Gaujā velk, Lielupē un Varkalī arī, eh , šodien tikai trešdiena ..........., toties motili jau dabūju, būs ko iedot brekšu papam uz kārā zoba.
Vai kādam no šeit ienākošajiem copmaņiem ir bijusi darīšana ar NISSAN PATROLi, man kā jaunam šī auto īpašnniekam rodās šādi tādi jautājumi uz kuriem vislabāk varētu atbildēt tāda paša auto lietotāji.

16. 08. 2006.

| Atpakaļ |

.

Šīs brīvdienas abi ar Ritu pavadījām Lietuvā, 25 kilometri no Kauņas, tur Nemūnā notika pludiņmakšķerēšanas sacensības, mūs uzaicināja piedalīties, jo leišiem viss sports straujos tempos iet uz leju un sacensībās vairs piedalās tikai 4 komandas, no 10 komandām vēl divus gadus atpakaļ. Mēs tur ieradāmies jau naktī uz piektdienu, lai vienu dienu varētu patrennēties, saprast kas ir kas un ko leiši ēd, precīzāk leišu zivis, makšķerēšanas vietā upe bija savus 200 metrus plata, bet dziļums pie krasta tikai metrs līdz pusotrs, straume stipra, tādēļ makšķeres ar spoli pat nevilkām ārā, palika tikai štekeris, lai varētu noturēt ēsmu uz vietas nācās lietot 10-15 gramīgus plakanos pludiņus. Sabarojām un jau pēc pirmās copes mana štekera gumija izstiepās metrus piecus, bet pēc dažiem smagiem rāvieniem ŠIM izdevās atbrīvoties no mazā āķīša, visa pavadiņa bija brekšā gļotās, nomainīju āķi uz lielāku ar nedaudz resnāku pavadiņu un jau pirmajā laidienā tiku pie vismaz puskilo raudas, paspēju jau sapriecāties, ka vismaz labi pamakšķerēsim. Tomēr tā arī pa visu dienu neko lielāku par dažiem ap 600 gramīgiem finierīšiem nenoķērām, bija dažas lielu, tiešām lielu zivju copes, bet tie varēja būt sapali vai meženes, jo pēc pieciršanas taisīja tādu skrējienu, ka manas pavadiņas neturēja, lai arī saviem 3-4 kilogramiem tās bija paredzētas. Likās jau ka visu sapratām, zivju visā visumā bija daudz, cope katrā laidienā, vidējais izmērs ap 100-120 gramiem, prognozētos 5-6 kilogramus trijās stundās vajadzēja varēt savilkt, ja vien negadās kāda kļūme, piemēram plēsēji, kuru tur ir nenormāli daudz. Kaut ko līdzīgu biju redzējis tikai Ungārijā un pāris vietās Gaujā, uz iebarotās vietas nepārtraukti šķīda mailes, plēsēji, pēc visa spriežot meženes, līdakas un zandarti brīžiem blīkšķinājās vienlaicīgi trijās četrās vietās, dažubrīd pat likās, ka tie blīkšķinātāji ir vismaz desmit kilogramus smagi, kas gan nebūtu nekāds brīnums, jo tur ir arī sami, jau iepriekšējos braucienos biju apņēmies vienmēr vadāt līdzi spiningu kaujas gatavībā, bet kaut kā aizmirsās un sēžot Nemūnas krastā to ļoti nožēloju.
Par leišu attieksmi pret sportu liecina arī tas, ka uz trennīņu atbrauca tikai junioru komanda, kur ir tiešām perspektīvi puikas ar nopietniem plāniem sportā, pērējiem viss esot tāpat skaidrs. Visi pārējie saradās no rīta ap deviņiem, ātri nosprauda zonas, izlozējās un jau gatavojās iet uz sektoriem, kad es painteresējos par mūsu ar Ritu vietām, man izstāstīja, ka mūs vienkārši nolikšot pa malām, lai nosedzot galus, kas pilnīgi neatbilda tam ar kādū mērķi mēs turp braucām, nu tad mani parāva tāda škrobe, ka es kā pavēros, tā izstāstīju viņiem visu ko es domāju par Lietuvu, lietuviešiem , viņu sportu un visu pārējo, vēlāk pats brīnījos kur manī bija tik daudz sakrājies ko pateikt, mana monologa rezultātā tika pārlozētas visas zonas un viss tālāk notika kā jau sacensībās. Lieki piebilst, ka tiko sākās sagatavošanās laiks, tā sākās arī lietus, pietam stiprs un tas lija līdz pat vēlam vakaram, tas arī nopietni ietekmēja zivju uzvedību, pa visu dienu redzēju tikai dažus plēsēju plunkšķus, arī baltās zivis ņēma ļoti negribīgi, tomēr dažiem izdevās salasīt savus 4-5 kilogramus zivju , tai skaitā arī man, Rita un Lietuvas čempionāta stabils līderis Izidors Unikas ielozējās vietā, kur zem štekera, tātad 13 metrus no krasta, bija tikai pusmetru dziļš, tātad jau nesākot makšķerēt viņi abi bija nolemti neveiksmei, jo tu vari būt cik labs makšķernieks būdams, bet pret neveiksmīgu vietas izlozi tu esi bezspēcīgs, var censties cik spēka, bet saaicināt zivis tur kur to nav ir pagrūti.
Svētdien laiks uzlabojās, palika siltāks, bet spriežot pēc plēsējiem zivju aktivitāte neuzlabojās, tas arī lieliski parādījās sacensībās, visi lomi tika taisīti uz auslejām, tikai viens puisis atvēra grunts zivi un salasīja virs pieciem kilogramiem, es veiksmīgi ielozējos vietā kur bija sēdējusi Rita un cītīgi nodarbojos ar onā...u, precīzāk trennējos ar štekeri ķert auslejas, jo tuvāk vienkāŗši nebija iespējams pamakšķerēt, jo pa straumi uz leju nāca zaļā putra ar ko parasti aizaug dīķi, nācās zaudēt, bet tās man arī vajag, nav ko leišus apvainot.
Katrā gadījumā vieta kur pamakšķerēt ir laba, tā nav piemērota mačiem, jo ir daudz pilnīgi bezzivju sēkļu, bet aizbraukt pamakšķerēt var, paspiningot vai pasēdēt ar fīderīti, krasts tīrs, ir kur papeldēties, ir kur uzcelt telti.

14. 08. 2006.

| Atpakaļ |

ja ir vēlme

Tas gan nebūtu rakstāms šajā lapā, bet nu labi, 30.09 Gaujā notiks lielie mušiņmakšķerēšanas svētki, liela daļa sporta makšķernieku tur piedalīsies kā tiesneši , jo notiks arī sacensības, kurās vajadzīgs liels tiesnešu skaits, tādēļ ja ir interese pavērot no malas kā veči strādā, tad laipni lūgti, maksāt nemaksāsim, bet labi pabarosim gan, pietam tauta tur salasās interesanta, pasākums var izstiepties uz lielu , virs 100, dalībnieku skaitu, būs paraugdemonstrējumi, iespēja pašiem pamēģināt kātus u.t.t. .
Ja īr vēlēšanās , tad kontaktējieties ar mani, pārējo sarunāsim, jā, tiesnešiem ir jāvazājas pa upes krastiem līdzi saviem pieskatāmajiem sportistiem, jāmēra un jāpiefiksē zivis, ja ir cope, tad ir ko noņemties.

10. 08. 2006.

| Atpakaļ |

.

Nu re, visas neskaidrības ar LČ pludiņmakšķerēšanā 3. posma vietu un laiku ir atrisinātas, varu uzreiz nomierināt lielos īdētājus, es nekad neesmu tajos Valles dīķos bijis un tikai ļoti attāli nojaušu kur tas ir, arī uz trennīņu turp brauksim ne ātrāk kā septembra otrajā pusē, zinu tikai to, ka tur nav ausleju,un tas jau pats par sevi ir ļoti patīkams fakts.
Šonakt braucam abi ar Ritu uz Lietuvu, netālu no Kauņas, Nemūnā, notiks Lietuvas čempionāta posms, uz pagājušo posmu mums individuāli piedalīties neļāva, bet leišiem sports ļoti strauji sāk iet uz leju, tādēļ vakar leiši pierunāja mūs tomēr aizbraukt vismaz uz šo kārtu, piekritu, jo runa iet par lieliem brekšiem straumē, maksimums pusotra metra dziļumā, viņi tur patiešām ir, redzēju bildes no citiem mačiem, kur lielākais izvilktais breksis bija 3,3 kg, kā trenniņš pirms lieliem mačiem Polijā augusta beigās, šis būs labs brauciens.

10. 08. 2006.

| Atpakaļ |

Sabaņejeva kauss Krievijā

Abi ar Ritu pagājušās nedēļas nogali pavadījām Krievijā, netālu no Dubnas pilsētas, kur Masskavas kanālā, pārsimts metrus no ietekas Volgā notika 19. SABAŅEJEVA kausa izcīņas sacensības, kas starp Krievijas sportistiem tiek vērtētas kā otrās nozīmīgākās sacensības uzreiz pēc Krievijas čempionāta. Mēs tur bijām jau trešdienas vakarā, lai divas dienas varētu patrennēties, jo dikti jau negribējās izgāzties savos pirmajos iekškrievijas mačos, zivju trenniņos bija ļoooti daudz, pārsvarā ap 100-150 gramīgi pliči, brekšukiņi līdz 500-600 gramiem un asarīāši, galvenais trenniņa uzdevums bija noskaidrot kādas zivis ir pamatā, kā viņas reaģē uz barībū u.t.t., tad nu arī cītīgi, bez pārtraukumiem , divas dienas arī nostrādājām, maisījām barības , analizējām kas un kā.
Rezultātā es ieņēmu 2. vietu un mana mīļotā meitene 14. vietu starp vairāk kā 70 Krievijas spēcīgākajiem sportistiem, ar padarīto darbu esmu apmierināts.
Laiks gan bija ārprātīgi riebīgs, piektdien un sestdien lija praktiski bez pārtraukuma, bet visādi citādi labs brauciens, man vispār Krievija ļoti patīk, tieši mazās pilsētiņas, tāpēc tur jūtos 'forši. Milzīgs daudzums sēņu, vienkārši neaprakstāms daudzums, mēs makšķerējām no akmeņaina dambja, kuram gar vienu malu aug nelielas apsītes, tad pat tur no rītiem bija bariem mazu apšubeciņu, tauta lasa un tirgo, patreiz tā ir lielas daļas iedzīvotāju pamatnodarbošanās, tirgot ceļmalās sēnes. Tas gan stipri kontrastē ar pa kanālu peldošajiem trīs un vairāk stāvīgajiem kuteriem un jahtām, lai gan varbūt tieši tur ir Krievijas pievilcība, lielie kontrasti starp apsalūtu nabadzību un prātam neaptveremu bagātību.

08. 08. 2006.

| Atpakaļ |

.

Jaunas sacensībām derīgas vietas meklējumos sestdien ieklīdām DAUGAVĀ, starp Pļaviņām un Koknesi, paziņas , kas mums šo vietu ierādīja, uz fīderiem īk pa brīdim vilka finierus ap 300-600 grami un pličus, esot no rīta arī zemmērnieks zandartiņš pieteicies. Mēs ar Ritu viens no otra nosēdāmies kādus metrus 30, nomērīju dziļumu, kas vietākur varētu makšķerēt, t.i. vietā kur beidzās lielais slīpums, bija ap 9 metriem un šāds punkts bija kādus metrus 25 no krasta. Sabaroju un stundu neredzēju nevienu copi, tad uznāca finieru bariņš, tādi paši 300-500 gramīgi, copes bija katrā laidienā, bet pēc mirkļa iestyājās pilnīgs tukšums, uzbaroju, bet tas rezultātus nedeva. Mkāķerēt ar slīdošo pludiņu traucēja straume, kas bija pilnīgi pretējā virzienā, kā būtu normāls upes tecējums, cope pēc mirkļa atjaunojās, bet nu jau ķērās plaukstas- pusotras izmēra pliči, atkal copes katrā laidienā un atkal pusstundas klusuma mirklis. Paziņas tikmēr uz fīderi , uz gaļiniekiem, izvilka smuku zandartiņu aiz divi kg svarā, arī finieri viņiem turējās patstāvīgi, taisnības laban jāsaka, ka vietu viņi bija iebarojuši no iepriekšējā vakara, bet ņemt tur sāka tikai nākošās dienas pusdienas laikā. Eksperimentēju ar visu ko vien varēja, ar dzīļumiem, ēsmām, pavadu garumiem u.t.t., bet panākt lai copes būtu nepārtraukti neizdevās, mirkļos kad bars pienāca, tad copes ir visu laiku, bet tad kā ar nazi nogriež un aptuveni pusstundu nav vispār nekā, pat ķīšu. Secinājums, vai nu zivis regulāri trenkā plēsēji, vai nu tās lielos baros staigā un neapstājas, ticams ir gan viens gan otrs variants, ja vien laiks ļaus, gan tiksim skaidrībā, jo Daugava kā copes vieta man iepatikās ļoti, visu laiku kaut kur blīkšķinās zivis, mailes šķīst, meženes ārdās, sami mazgājās, jūt baigo dzīvību un atrodot pareizo pieeju varētu vilkt superīgus lomus.
Svētdien abi ar Ritu paklejojām pa Gauju, brekšus neatradām, bet toties paķērām raudas, normāla izmēra 150-300 grami, ūdens līmenis ir nenormāli zems, zivis ļoti tramīgas, bet ir, mežeņu madniekiem, tādu gan nav daudz, patreiz ir labs laiks, jo pie upes platuma vidēji ap 35-45 metri var uzmest vizuli vai vobleri uz katru blīkšķi, un tās ēnas kuras redz stāvot krastā, pat mani laikam piespiedīs paņemt vieglo spiningu ar poperīti un kādu vakaru veltīt tieši šīm zivīm.
Trešdien 02.08. abi ar Ritu dodamies uz Krieviju, uz Dubnu, kur notiks poplārākās pludiņmakšķerēšanas sacensības Krievijā - SABAŅEJEVA KAUSS, šoreiz neviens cits no Latvijas turp nebrauks, kurš negrib, kurš netiek, tā ka mēs ar meiteni izrādījāmies vis slimākie, par ko es gan arī nešāubījos, atgriežos 07.08.

31. 07. 2006.

| Atpakaļ |

.

Vakar kopā ar Olti mēģinājām filmēt brekšu makšķerēšanu nolaistajā Daugavā, ceļu uz vietu kur vēl dažas dienas atpakaļ brekši ņēma, mums rādīja Ogres aborigēns Einārs. Vējš bija nobriedis izpurināt mūs tā konkrēti, jo pūta pa visu Daugavu gareniski, radot straumi pilnīgi pretējā virzienā, arī sākotnējo domu par makšķerēšanu ar wagler tipa pludiem nācās atmest, jo braucot nebijām rēķinājušies ar tik stipru vēju un līdzi paņēmām pludiņus līdz 12 gramiem, bet lai veiksmīgi pamakšķerētu tādā sānvējā vajadzēja vismaz 16, iespējams pat vairāk gramīgu vagleri, tādēļ kādu laiku papi...ies pārgājām uz garajiem mačkātiem ar stacionārajiem upes pludiem ar ap 10 gramu celtspēju, ar tiem tad arī varēja daudz maz normāli pastrādāt.Barību taisīju priekš brekša, t.i. rupju, smagu un ļoti barojošu, starta barojumā saliku 15 lielas bumbas, praktiski jau no pirmā iemetiena sāka ķerties plaukstas lieluma pliči un līdz 300 gramus smagi brekšuki, pēc īslaicīgiem copes pārtrūkšanas momentiem un pēc maiļu lēkāšanas bija skaidrs, ka tuvumā ir daudz plēsēju'. Nomakšķerējām no četriem pēcpusdienā līdz pat pusdesmitiem, bet tā arī nevienu normālu breksi neizvilkām, ja par breksi neuzskata pārīti tādus ap 700-800 gramiem, taisnību sakot iespējams, ka paši vien lielos aizbiedējām, jo Eināram viens ļoti smuks portfelis aizgāja dažus metrus no krasta, es pāris reizes kaut kam ļooti labi iedevu pa zobiem, tik labi, ka pat āķis atliecās, un lietoju ne pašus smalkākos āķus. Visumā esmu apmierināts ar pavadīto pēcpusdienu, guvu jaunu pieredzi, žēl , ka neko prātīgu neiefilmējām, precīzāk tehniku un rīkus jau safilmējām, nebija tikai tās vienas -divu smuko zivju, ko pēc tam smuki palaist vaļā, bet gan jau Māris kopā ar operatoru kaut ko samontēs un būs skatāmi.

28. 07. 2006.

| Atpakaļ |

piedāvājums

Ir iespēja iegādāties SALMO štekermakšķeres par ļoti labu cenu, 14,5 m makšķere + 2 maināmie gali maksā 150 lati, makšķere lieliski der sportistiem iesācējiem, lai saprastu kas ir kas, ar šiem štekeriem pirmos pāris gadus ir makšķerējuši un dara to vēl patreiz daudzi sprtisti, šos štekerus praktiskajai makšķerēšanai ie iegādājušies vairāki desmiti veču, kas ir sajutuši kafu ko nozīmē makšķerēšana ar štekeri.
No izturības viedokļa šis kāts ir daudz stingrāks un drošāks par visiem superdārgajiem kātiem, jo šis kāts izgatavots no krietni biezāk materiāla, tas gan ir nedaudz smagāks un mīkstāks, par top modeķiem, bet visā visumā ļoti normāla makšķere, arī Rita un Ivo kalnmalis ar šādu kātu ir nomakšķerējuši divas sezonas, uzvarējuši daudzās sacensībās.

21. 07. 2006.

| Atpakaļ |

brekši

Vakar pa dienu zvanīja Rita un pastāstīja, ka veči Gaujā velkot brekšus, mūsu paziņām, kurus es uzskatu par labākajiem upes pazinējiem aizvakar uz diviem bija 17 brekši, lielākais 3,2 kg, mazākie ap pusotru kilo, vakar no rīta gan tikai astoņi brekši, lielākais 2,75 kg, pēc šādām ziņām man roki kāji sāk trīcēt un darba produktivitāte krītās straujos tempos .Kā par spīti mašīna arī bija jāatstāj servisā, jo kaut kādi štrunti uz garantiju jāapmaina, jau nokāru galvu, bet tomēr RENAULT servisā Raudas ielā viss ir daudz maz sakārtots, tā kā paliku bez mašīnas sakarā ar garantijas remontiem, tad tiku pie maza kroplīša ar ko pārvietoties. It kā pavēlu, bet tomēr bez piecpadsmit astoņos bijām pie Gaujas, laika trūkuma pēc uz strādājošajām vietām nebraucām, asuma nosišanai izvēlējāmies vietu par kuru te nesen rakstīju, pietam no rīta tur esot līdzkilo finieri pa kādam trāpījušies. Ūdens bija nokrities vēl par kādiem centimetriem desmit, makšķerēšamas vietā dziļums knapi metrs, nekādu lielu ticību tas neieviesa, bet nu neko, sabaroju un..., gaidīto ausleju vietā vispār nekā, arī plēsējs nedzenāja, visas pazīmes rāda, ka tuvumā ir lielas zivis, jo Gaujā savādāk nemēdz būt, ja iebaro un nav ausleju, tad ir lielās, pēc aptuveni desmit minūšu pludināšanas pa tukšo Ritai pieteicās sapaliņš nedaudz zem kilograma, man tikai dažas knapas copītes, tad viena laba cope pēc kuras sanāca tāds baigi skaļš pioecirtiens, un tās zivis kas bija pagāja malā, jo parādījās auslejas, lai kaut nedaudz no tā mēra izvairītos pārgāju uz slieku, pracīzāk uz divām- trīs slieciņām . Pēc kāda mirkļa varēja redzēt, ka ir atnākuši brekši, seklās vietās to var pateikt pēc ausleju bēgšanas pa ūdens virsu, to nevar sajaukt ar bēgšanu no plēsoņa, no brekšiem auslejās bēg tā klusiņām, bez plunkšķiem, tad arī pieteicās mans brekšuks, kurš aizvests mājās svēra 2,6 kg. Līdz desmitiem vairāk nekas arī nenotika, sāka mainīties laiks, Rita izvilka vienu ap puskilo raudu, dažas nerealizētas copes un viss. Breksis paņēma tieši uz barības, ko apzināti taisīju smagu un lipīgu, lai sevišķi neskalojās, jo tur ir daudz čakārņu kur atstāt āķus, barības izskatījās šāda, 1 kg SENSAS BREMES, 1kg BRUDA LEZCZS, 0,5 kg BRUDA BIG FISH + 3 kg speciālā zeme upei SENSAS TERRE DE RIVIERE, barību mitrināju ar ūdens un brekšu melases maisījumu, starta iebarojums 70 % barības, ko taisīju cietās bumbās, jo zināju, ka tās šeit nekur nenoripos, pārējo barību sametu divās porcijās pēc satrokšņošanas. BRUDA barību pieminu tādēļ, ka esam vienojušies par to, ka nākamgad viņš taisīs barību priekš SALMO, kvalitāte nemainīsies, pats to regulāri kontrolēšu, jo ar šo leģendāro poli esam kļuvuši labi draugi un tiekamies samērā bieži.
Jā starp citu, brekšinieki vislabākos lomus patreiz gūst uz ūdenstārpu pušķi, ūdenstārus vēl labākvalitātē var sadabūt avotainās upītēs, ir rī pašā Gaujā, bet tur jau tie ir daāļji pārkūņojušies.

18. 07. 2006.

| Atpakaļ |

.

Nu re, sacensībās viss notika precīzi pēc mana scenārija, maile, maile un vēlreiz maile, vienīgi Rita pirmajā dienā atrada kontaktu ar brekšeļiem un savilka lielāko sacensību svaru, virs 5,5 kg, visas pārējās zonas abas dienas vinnēja tikai maiļinieki, es tajā skaitā. Šādu vēju , kāds pūta abas dienas, Vējupe sen nebija pieredzējusi, brīžiem viļņiem bija balti gali, mazos pludiņus vēja brāzmas ar pūšanu izpūta no ūdens.
Par savu startu esmu apmiertināts, pirmajā dienā tīri tehniski zaudēju Eglītim, kurš ir viens no Latvijas labākajiem maiļiniekiem, jo viņam, Ritai, Lailai un Mārtiņam Markovam ir iekšā vecā labā Cēsu maiļu skola, un apķert jebkuru no viņiem uz ātrumu un tehniku ir labs rādītājs.
Otrā dienā arī cītīgi vilku mailes, ik pa pusstundai iestumdams štekeri, breksīši apakšā bija, bet ne tik daudz, lai būtu pilnīgi drošs, ka izdosies apķert maiļu ķērājus, tādēļ ņēmu vien rokās īso kātu un taisīju rezultātu, to arī izdevās izdarīt, zonu novinnēju. Priecē, ka kopsummā pēc divām sacensību kārtām esmu iekļuvis trīniekā, tas ir labs apstiprinājums tam, ka domas virzās pareizajā virzienā.
Patreiz ļoti nopietni pieiesim vietas meklējumiem, kur izvest 3. sacensību kārtu, to organizēsim septembra otrajā pusē, patreiz ir vairākas pārbaudāmas versijas, HES dambis, Ogres upe u.c., bet jāpaspēj arī kādu breksi noķert, citādāk vasara iet uz otru pusi, bet tā īsti nekas vēl nav noķerts

17. 07. 2006.

| Atpakaļ |

Tuvojas mači, sākas ieksējā mandrāža

Vakar pēcpusdienā abi ar Edgaru no komandas Asaris aizbraucām uz Vējupi, Ādažos, kur sestdien svētdien notiks LČ 2. kārta pludiņmakšķerēšanā, it kā jau viss par to vietu ir skidrs, bet tomēr miera nebija, gribējās kādu barību pārbaudīt, paanalizēt kādas makšķeres vēl var sataisīt. Zivju ir ļooooti daudz, bet maziņas, ja trāpa ar pareizu barības sastāvu, tad ir situācija ka cope ir katrā metienā, ja paspēj nogrimt, tad pieķrās plicītis, raudiņa vai breksīotis, ja nepaspēj nogrimt, tad ir ausleja. Viss atkarīgs no tā, cik pareizi būs izvēlēts barības sastāvs, ar kāda garuma kātu makšķerēs un vai pareizi pasniegs barību, protams arī veiksme, sevišķi otrajā dienā var spēlēt lielu lomu, jo uz barību no dziļuma sanāks breksis un pārsteigumi būs, bet tā noteikti nebūs sistēma.
Manas prognozes'par lomiem, ja tehniskākie sportisti ielozēsies daudz maz normāli, nevis zāļu biezoknī, tad lai zonu novinnētu būs nepieciešami 5-7 kilogrami zivju, ja pienāks rupjāka zivs, tad lomi var būt ievērojami lielāki.
Katrā gadījumā šis process, kad vari rēķināt, stādīt prognozes, gatavoties ir neatņemama un ļoti interesanta sporta makšķerēšanas sastāvdaļa.
Ieteikums organizatoriem, siltā laika dēļ lielākā daļa sīkzivju, precīzāk auslejas, aizies bojā, tās bērt ūdenī nebūtu gudri, padomājiet, varbūt varat savākt zivis kādos lielos traukos un nogādāt uz zooloģisko dārzu, mēs ziemā tā izdarījām, viņi tur apēd simtiem kilogramus dienā un ir ļoti pateicīgi par palīdzību, ja šādi izdomāsiet rīkoties, tad iepriekš sazvanaties, tad tur cilvēks ir pretī un zivju atdošana aizņem dažas minūtes.

12. 07. 2006.

| Atpakaļ |

.

Šīs brīvdienas diemžēl nācās pavadīt mašīnā, jo ņācās nedaudz palīkumot pa Polijas ceļiem, bet svētdien ap pusdienas laiku atgriežoties neizturējām un uz Gauju tomēr aizbraucām, ūdens ir nokrities vēl vairāk, ir viegli duļķains un silts. Breksis manu noskatīto vietu bija pametis, jo ūdenim krītot straume šajā vietā'bija samazinājusies līdz minimumam un Gaujas likums No 1 ir tāds, ka zivis ir tikai straumē, atbraukuši bijām, bērniem tur pat netālu bija ideāla pludmale, tādēļ visu vakaru kartojām ar auslejām un tikai pašā vakarā, pēs 10 , pieteicās kāds finieris, izmēģināju visus paņēmienus kā aizdzīt auslejas, bet 1,5 metru dziļumā nekas nestrādāja, jo galdu biju ielicis labu. Auslejas no barības aiziet tikai tad, kad pienāk citas zivis, tā mirkļos, kad atnāca raudas, auslejas pacēlās augstāk, vakara loms uz diviem bija 4-5 kilograsmiņi raudu un mazu finierīšu. Kuriozi bija tas, ka velkot virs simts gramu raudiņu, tai uzbruka liels asaris, kurš šmakstinādams un spuru no ūdens izbāzis nesās no pakaļas, pie paša krasta viņņš manu raudu sagrāba, kādu brīdi es viņu pavilku, bet tad centimetrus 20 no uzķeramā tīkliņa viņš aptinās ap lēpju lapu uz atbrīvojās no āķa, smuks bija savus 700-800 gramus vērts vismaz, vispār plēsēji (sapali,meženes, asari) bija ļoti aktīvi, viss krasts šmakstēja un šļakstēja.
Šājās brīvdienās Ādažos notiks LČ 2. kārta pludiņmakšķerēšanā, ūdens interesants, bet ļoti liels daudzums ausleju, tādēļ paredzamas sacensības makšķerēšanā uz ātrumu, ļoti lielu lomu spēlēs izloze.

Lūgums , varbūt kādam ir padomā kāds ezera vai upes posms ar aptuveni kilometru garu, tīru krastu, kur dziļums būtu no 1,5 līdz ... metri, jo patreiz nav vietas kur varētu notikt LČ 3. posms augustā vai septembrī.

Kāda jums ir pieredze makšķerēšanai no Rīgas HES dambja, kādi tur ir dziļumi, kādas zivis, it kā ideāla vieta mačiem.

10. 07. 2006.

| Atpakaļ |

.

Brīvdienas un arī vakarus 'pavadu pie Gaujas, tikai sestdien bijām pavilkt karpiņas, upē ūdens ir ļoti maz, zivis ir izklīdušas pa sēkļiem un lai tās atrastu vajag nobraukāt padaudz kilometrus, man ar informāciju palīdzēja divi Gaujas aborigēni, kas šajā laikā pat ņem atvaļinājumu lai atvilktos brekšus,šogad lielākais esot 3,3 kg, bet visā visumā ķeroties labi. Mums ar Ritu viņi protams ierādīja vietukur jau krējums ir nosmelts, bet tā kā mums ir nedaudz cita pieeja makšķerēšanai, tad par to sevišķi neuztraucos, galvenais lai zivis tur būtu, pārējo jau izdarīšu pats. Svētdien Rita ar sīkiem aizbrauca uz jūru, jo citas iespējas vairs šosezon nebūs, bet es ap vieniem dienā biju pie Gaujas, 'vieta ir aptuveni starp Valmieru un Cēsīm pa vidu, iemaisīju dažus kilogramus SENSAS un Brudu, atšķaidīju to visu ar zemi attiecībās 3 kg barība 6 kg zeme, makšķerēšanas vietā bija ap 1,5 metri dziļš, kā jau upē, smilšu sēkļi, nelielas bedrītes , daudz koku. Makšķerēju līdz 8 vakarā, pa šō laiku noķēru 1,6 kg ālantiņu, divus brekšeļus uz 1,1-1,2 kg, divus ap 900 gr un 15 gab tādus 500 -700 gr, plus padsmit smukas 200-400 gramu raudas, zivis pienāca ļoti epizodiski, kas liecina, ka tās nav baros un klīst pa visu upi, to lieliski varēja just pēc auslejām, kuras pienākot lielākām zivīm paceļas no grunts. Makšķerēju uz motili, slieku, krāsotiem gaļiniekiem, tā klā arī barībā ieliku aptuveni 200 gramus motiļus, tad zivis drīz vien citas ēsmas sāka ignorēt un ēda tikai motiļus, bet tik un tā radās sajūta, ka tā nebija īstā ēsma, jo bija daudz tukšuma brīžu, kad jūti, ka zivis apakšā ir, bet neņem, lai gad tie varētu būt arī sapali un meženes, kas visu laiku turpat blīkšķinājās, arī paŗis lielas līdakas labprāt izmantoja barības sapulcinātās sīkzivis, lai piesistu kuņģi. Katrā gadījumā liela gandarījuma par copi nebija, jo šajā laika posmā bija jābūt vismaz uz pusi vairāk zivīm, tātad jāmeklē citas vietas, kur ir lielāka zivju koncentrācija.

Vakar to arī mēģināju darīt, vakarā pāris stundas cītīgi nostrādājām vietā kur vasaras beigās ir ļoti daudz dažādu zivju, klusums pilnīgs, pa abiem ar Ritu salasījām nepilnus divusd kilogramus sīku raudiņu un plicīšu, bet tik un tā interesanti, jo man pat tāda meklēšana un ņeķeršanās, vai precīzāk ķeršanās ar pierunāšanu , liekās daudz interesantāka un uz domāšanu rosinošāka.

04. 07. 2006.

| Atpakaļ |

SALMO komanda Francijā

Vakar vakarā atgriezāmies no Eiropas čempionāta Francijā, Salmo komanda, kas šoreiz gan startēja kā Latvijas izlase no 25 komandām izcīnija 15. vietu, tas ir līdz šim labākais Latvias pludiņmakšķernieku sasniegtais rezultāts. Individuāli labākais no mūsējiem starp 133 dalībniekiem esmu es, 37. vieta, Rita 44. vietā, Pēteris 70., Ivo 71. Guntis 104.. Ja prasat manu viedokli, tad es savu startu vērtēju kā ļoti neizdevušos, jo jau no pirmās trenniņu dienas man šis ūdens "atvērās", sajutu zivis, 'tāpēc'liku diezgan lielas cerības uz iekļūšanu pat desmitniekā, BET pirmajā sacensību dienā izloze mani ielika tur, kur es vismazāk vēlējos, visseklākajā sektorā un es pieļāvu vislielāko kļūdu kādu vien varēju pieļaut, sāku makšķerēt ļoti tālā distancē, kur samainoties vējam vairs lāgā nevarēju tikt klāt , pietam arī iebarošanas precizitāte tādā attālumā varēja būt stipri labāka, līdz ar to tā dabūju iekšās, ka biju priecīgs par savu 18. vietu zonā. Otrā dienā visu izdarīju pareizi, 'veiksmīgi sajaucu barību, pareizi iebaroju, atslēdzot apkārtējos kaimiņus un 3 stundās savilku 10,540 kg brekšus, ieņemot zonā 2. vietu, zaudēju tikai šī gada Eiropas čempionam Gvido Nullenam no Bēļģijas, bet es viņu varēju apķert, ja vien nebūtu tik liels idiots. Lai nu kā, bet uzvaras garšu es sajutu, sajutu, ka varu ar viņiem cīnīties kā līdzīgs ar līdzīgu, tikai stipri jāpiestrādā pie esošo copju realizācijas, jo mans rādītājs bija aptuveni 50%, ja ne vēl mazāks, kas patiesībā augsta līmeņa sportistam nav pieļaujams, bet tagad jau es skaidri zinu, ka uz lielā pjedestāla es kaut kad stāvēšu noteikti, jautājums tikai kad.
Arī Ritas startu varam vērtēt kā veiksmīgu, sevišķi, ja ņem vērā, ka Rita bija vienīgā sieviete šajos mačos, zinam kļūdas, kuras centīsimies ar laikum labot, Rita pirmajā dienā bija 6. vietā zonā un otrajā dienā 15., lai arī zivis pieķērās tik daudz, ka tās izvelkot abas dienas varēja novinnēt, tātad ir labs mājas darbs. Lieki piebilst, ka mēs izmantojām SENSAS un mana drauga Bruda gatavotās barības proporcijā 50|50, un franču zivīm tas patika ļoti, plašāku šī brauciena aprakstu varēsiet lasīt augusta CL.

29. 06. 2006.

| Atpakaļ |

Līgosim

Rīt no rīta SALMO komanda dodās uz Franciju, uz Bretaņas apgabalu, kur notiks Eiropas čempionāts pludiņmakšķerēšanā, paredzama ļoti interesanta makšķerēšana, pamatā tālmešana, lomos brekšeļi līdz 1 - 1,5 kg, protams esmu reālists un vēl dažus gadus pirkstus gaisā nesliešu, tāpēc neko neprogbnozēšu, tikai piebildīšu, ka ja mūsu komanda no 26 komandām būtu ap vidu, tad uzdevumu bvarētu uzskatīt par izpildītu. Atgriežamies ap 28.06, tāpēc šeit būs klusums, vismaz no manas puses.
Līgojiet, drīkst un pat vajag nedaudz iebaudīt, bet ar norunu, ka pie stūres lai brauc atturībnieki un čūlas slimnieki, lai pēc Jāņiem tiekamies tik pat lielā skaitā kā esam tagad.

15. 06. 2006.

| Atpakaļ |

skumji, bet fakts

Vakar uzzināju, ka svētdien ir miris leģendārais Krievijas sportists un trenneris Vasīlijs Minaiļenko, ko daudzi no jums zināja pēc viņa ražotajām mormiškām, foršs vecis bija

14. 06. 2006.

| Atpakaļ |

KARPIŅAS

Lai arī darba bija šausmīgi daudz, tomēr svētdien neizturēju un ar visu ģimeni aizbraucām uz nelielu karpu dīķi Valkas rajonā, pagājušos gados makšķerēšana bija atāuta saimniecības lielajā dīķī, kas bija pasekls, toties vietas pietika pat 100 cilvēkiem, šogad saimnieks lielo dīķi tīra, bet visas zivis ir salaidis stipri mazākā dīķī, kur ja sabrauc 50 cilvēki, tad jau vairs nav makšķerēšana, bet gods kam gods, zivju ir daudz un maksas dīķiem neraksturīgi patīkams izmērs, vidēji ap 1,5 līdz 3 kg. Veči pamatā makšķerē ar gruntsmakšķerēm, metot tās maksimāli tuvu saliņām, dīķī tādas ir divas, un kā jau visos šādos dīķos, kad krasti ir pilni veču, tad zivis aiziet uz vidu, tātēļ tie, kas makšķerēja ar pludiņiem tuvu krastam, vietās kur garām staigā tauta, palika pustukšā, tālmetējiem(gan plūdiņniekiem gan grunteņniekiem) ik pa laikam copes bija pat dienas vidū.
Mēs izvēlējāmies(bijām spiesti izvēlēties, jo gribējās izgulēties) vietu pašā dīķa stūrī, zem liela koka, kur blakus bija ūdenī augoši vītoli un redzami veci celmi, no copes viedokļa ļoti perspektīva vieta, no karpiņas izvilkšanas viedokļa pilnīgi bezcerīga vieta. Līdz tuvākās saliņas stūrim bija aptuveni 30-35 metri, tur tad arī uztaisīju pamat galdu, otru punktu joka pēc uztaisīju tieši blakus čakārņiem, metrus 6-7 no krasta. Barībai sākumā izmantoju tīru SENSAS 3000 CARP, pēc iebarošanas pirmajās 30 minūtēs tā arī karpas copi nesagaidījām, tas lika aizdomāties, jo šādos dīķos pirmā cope ir 15-20 minūtes pēc iebarošanas, ik palaikam manis piedāvātos gaļas tārpus iekārōjā pa kādam plaukstas finierītim, pirmā karpiņas cope bija tikai stundu pēc iebarošanas, laikā kad apkārtējiem večiem jau bija bijušas vismaz pa divām trijām copēm. Man radās aizdomas, ka pirmajās siltajās dienās mana saldā barība vēl ir par stipru, tāpēc sajaucu vienu paku šīs pašas barības ar vienu kilogramu Iecavnieka ražotajiem smalkajiem kukurūzas putraimiem, barība sanāca irdena un ikrītot ūdenī ap sevi radīja smuku baltu duļķu mākonīti, ko tīra karpu barība nedarīja, ar kaķeni uzšāvu uz abiem barotajiem laukumiem pa bumbiņām piecām un pēc minūtēm 15 abos punktos parādījās dzīvība, tas izpaudās kā burbuļu nākšana, kas nozīmēja, ka karpiņas ir sanākušas un ir gatavas sākt ķeršanās procedūru. Rita sākotnēji nolēma pabojāt nervus tuvajā distancē, kad reāli izvilkt vari tikai vienu no trijām copēm, jo pārējās uzreiz ieskrien čakārņos, es ķēru pie saliņas, no ēsmām vislabāk strādāja man gaļinieki un slieka, Ritai makaroni ar CARPIX aromātu un gaļinieki. Līdz vakaram es izvilku 16 karpiņas no 1 līdz 3 kg svarā, Rita apmēram tik pat, velkot čakārņos ieskrēja un no āķa atbrīvojās vēl vismaz tik pat man un trīs reizes vairāk Ritai, pietam dienas laikā pa abiem norāvām tikai 3 āķus, vienkārši lietojot salīdzinoši mazus āķus (KAMASAN 983. sērija, No 12) kritiskajā mirklī tie vienkārši izgriežas no zivs mutes, kas šajā gadījumā bija vēlamais, jo pušums sadzīs, toties āķis mutē nepaliks. Zivis laidām vaļā, uz mājām paņemot 4 karpiņas vidēji pa divi kg gabalā, par ko samaksājām 1.80 ls par kilogramu plus 2 ls no cilvēka(pieaugušā) par makšķerēšanu, lai gan mani tas neinteresē, bet citiem patīk, saimnieks neliek piemaksāāt par otro vai trešo makšķeri, jo galarezultātā maksā jau par zivi.
Kur tas ir neprasiet, neteikšu, jo cilvēku tur tāpat pietiek, arī saimniekam tas nav bizness, bet gan sirds lieta, kas gada griezumā nullēs vien sanāk.

12. 06. 2006.

| Atpakaļ |

apskats

Beidzot esmu atgriezies no sava Ukrainas un Krievijas brauciena, var būt, ka viss ieplānotais neizdevās, bet visā visumā labs brauciens. Ukrainā , FISH DREAM kausa izcīņas sacensībās es izcīniju 2. vietu, nedaudz zaudējot polim Tomakam, kas ir patstāvīgs Polijas izlases dalībnieks, tāpēc esmu apmierināts, komanda diemžēl trīniekā netika, palikām ceturtie, zaudējot Polijas, Ukrainas un Baltkrievijas sportistiem, slikti, visi pieļāvām šādas tādas kļūdas, nedaudz nepaveicās ar izlozi, piemēram Rita savā pirmās sacensību dienas sektorā trijās stundās norāva virs 40 āķiem, jo priekšā bija drāšu un armatūras mudžeklis, bet stiprais vējš neļāva pilnībā izmantot štekera priekšrocības, slikts rezultāts arī ir rezultāts. Šīs brauciens bija ļoti vērtīgs tieši no pieredzes iegūšanas viedokļa, jo tik mainīgā un stiprā straumē nebijām makšķerējuši, piemēra pēc varu minēt, ka mačiem gatavojām un izmantojām gan 5 grami apaļos pludiņus, gan 25 grami plakanos, sarežģīta, bet interesanta cope, pamatā ķērās raudas un asari, pa retam breksītim, auslejai un bullītim, zonas uzvarētājiem trīs stundu lomi bija no 1-3 kilogrami.
Krievijā pirmās dienas veltījām RIBINSKAS ūdenskrātuvei, kur bija plānots ar džigiem ķert zandartus, bet milzīgais vējš neļāva to darīt, nācās bakstīties gar krastu un salu aizsegā mēģināt noķert vismaz kaut ko, kaut kaqs ķērās, tie bija asarīši līdz 300 grami, zandartiņi līdz 1,5 kg, dažas līdakas, lielākā bikiņ zem 5 kg, tomēr tā tāda lāpīšanās vien bija, sižets nesanāca, toties atkal pabijām jaunās vietās, satikām jaunus un interesantus cilvēkus, pabojājām savas aknas arī protams nedaudz.
Svētdien un pirmdien mēs ar Ritu piedalījāmies Krievijas aktieru - makšķernieku ikgadējā festivālā, pēc skaita 7., ko organizē Eiropā biezākais, arī pie mums nopērkamais, makšķernieku žurnāls RIBOLOV -ELIT, kura patstāvīgais autors un eksperts es esmu nu jau pus gadu.
Mēs vadījām šī pasākuma makšķerēšanas daļu, pirmajā dienā sniedzot teorētiskus un praktiskus padomus inventāra, barības un ēsmu sagatavošānā , otrajā, sacensību, dienā palīdzot ar padomu vieniem, atpiņķerējot makšķeri citiem un pildot sacensību tiesneša lomu vispār.
Pasākums dvēselei, tā šo visu ambrāžu varēja nosaukt, pašā makšķerēšanā piedalījās 60 cilvēku, atbālstītāju bija vairāk, preses izņemot mūsu žurnālu nebija, nekādu paparaci u.c. briesmoņu, tāpēc arī ļautiņi varēja brīvi atpūsties, ko daudziem no viņiem nemaz tik bieži neizdodās izdarīt, visi, kam ir bijusi darīšana ar aktieru, mūziķu un līdzīgu profesiju pārstāvju ikdienu un atpūtu mani labi sapratīs.
Skatos, ka nekur nav atrodami LČ pludiņmakšķerēšanā protokoli, arī pats esmu aizmirsis kas un kā bija, zinu, ka komandām SALMO ir pirmie, pats esmu ap 5. vietu, kas pēc pirmās tūres vēl ir normāli un ļaus cīnīties par pjedestālu, bildes ir jaunajā CL žurnālā.

07. 06. 2006.

| Atpakaļ |

.

Līdz 8.jīnijam šeit būs klusums, jo SALMO komanda dodās uz Kijevu, uz ikgadējām sacensībām, kas ar katru gadu paliek plašākas, no Kijevas pa taisno brauksim uz Maskavu, kur kopā ar žurnālu trīs dienas ķersim zandartus, pēc tam pārējie brauks mājās, bet mēs ar Ritu paliekam, jo man 4.un 5. jūnijā jāvada liels Krievija aktieru makšķerēšanas festivāls, kas apvienots ar teātra sezonas noslēgumu.
Jūs rakstiet, es kad tikšu kaut kur pie interneta, atbildēšu, kĀ gāja LČ redzēsiet šīs lapas sporta sadaļā.

17. 05. 2006.

| Atpakaļ |

Venta nedēļu pirms LČ pirmā posma

Abas brīvdienas pavadījām pie Ventas, pirmo reizi biju paņēmis nomā dzīvojamo treileri, kur nomitināt savus jauniešus un ziniet, iepatikās, lai arī mašīnai degvielas patēriņš pieauga no 9 uz 13 litriem, tomēr iegūtās ērtības to atsver, starp citu TREILERU CENTRS piedāvāja pietiekoši izdevīgu nomas līgumu, lai es noīrētu treileri arī priekš mačiem, nu nepatīk man teltis un gulēšana uz zemes, gultā ir daudz ērtāk.
Par zivīm, Venta pilnā mērā apliecināja, ka droši var pretendēt uz zivīgākās Latvijas upes statusu, jo abas dienas cope bija lieliska, arī zivju izmērs krietni rupjāks kā šogad Salacā, raudas 200-400 grami, brekšīši līdz un nedaudz virs kilograma, līņi, dažas karpu copes, liels daudzums asaru un vairāki līdaku uzbrukumi zivs vilkšanas brīdī. Sestdien mans loms bija tuvu 30 kilogramiem zivju, lielākās zivis ap kilogramu smagi līņi un breksēni, svētdien loma svars bija uz pusi mazāks, jo pamainīju vietu uz seklāku un lomā pamatā bija skaistas raudas. Ritai lomi stipri līdzīgi, svētdien mūsu puika, vietā kur es biju sēdējis sestdien, izvilka 1,7 kg smagu karpiņu uz 0,10mm pavadiņu un 0,16 mm pamatauklu, kā arī vairākus smukus brekšeļus, tā ka zivis ir un daudz, jāmāk tikai tās paņemt. Arī spiningotāji, kas staigāja pa pretējo krastu labi ķēra līdakas, kuras arī mūsu pusē stipri bojāja dzīvi, nostājoties uz iebarotajām vietām vai saķerot vilkto zivi, Ritai viena līdaka trīs reizes pēc kārtas koda vilktajiem asarīšiem, ar trešo piegājienu arī nokožot āķīti. Es barībā izmantoju SENSAS GROS GARDONS, BREMES un ETANG gatavos maisījumus, kurus savstarpēji sajaucu un pievienoju 1\1 vietējo zemi, ķērām uz visām iespējamajām ēsmām, vislabāk strādāja tradicionālās - motilis un smalki baltie. Žēl, ka sacensībās, pēc tam, kad 40 sportisti iemetīs savas barības bumbas, visas smukās zivis krietni vien pamuks, bet gan jau kāda paliks un to kāds noķers, kurš tas būs, tas patreiz ir atklāts jautājums

15. 05. 2006.

| Atpakaļ |

braukšu Ventu lūkoties

Šodien ņemu treileri nomā un rīt no rīta brauksim uz Ventu, izlūkosim sacensību vietu, jo pie šīgada zemā ūdens līmeņa zivju sastāvā var būt ieviesušās izmaiņas un vispēr mājās vakaros nav laika sasiet makšķeres, sasiet pavadiņas, tāpēc sākoties sacensību sezonai nāksies vismaz vienu dienu tam visam veltīt. Ja kādam ir vēlme mūs satikt, lai varam pie ūdeņiem izrunāt un parādīt neskaidrās lietas, tad varat piebiedroties, upe ir gara, vietas pietiks visiem, mēs tur būsim līdz svētdienas vēlai pēcpusdienai.

12. 05. 2006.

| Atpakaļ |

Brīvdienas SALACĀ

Kā jau katru gadu ap šō laiku, arī šīs brīvdienas pavadījām Salacā pie Staiceles, pateicoties kolosālajam laikam varējām paņemt līdzi arī visus bērnus (3), jo arī viņiem makšķerēšana ir asinīs un lēnām paliek par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, kā arī tā ir vienīgā iespēja pavadīt veselu dienu visiem kopā, ko ar mūsu dzīves veidu un ritmu nemaz tik bieži(lai neteiktu, ka ļoti reti) neizdodas izdarīt.
Mēs ar Ritu makšķerējām ar štekeriem straumē, bērni pie tilta atstraumē, ūdens līmenis, salīdzinoši ar citiem gadiem, ir ļoti zems, arī zivis jau ķerās vasaras režīmā t.i. no rīta un vakarā, ar retiem uzskrējieniem dienas vidū. Barības gatavojām ar domu par raudu un breksi, es vairāk uzsvaru liku uz breksi, Rita uz raudu, kā pierādījās, tad mana izvēle šoreiz bija pareizāka, jo jau trešajā laidienā pieteicās 1,3 kg breksēns, copes praktiski bija katrā laidienā, tomēr makšķeres regulēšanas procesā daudzām izdevās atbrīvoties no āķa, daudzām iedevu "pa zobiem", līdz atradu pareizo pludiņa izmēru, izsvarojumu u.t.t., tad viss notikās pēc pilnas programmas, iemetiens - cope - zivs. Pamatā ķērās mazi finierīši 100 -300 grami, pa retai raudai un ālantiņam, bet pa starpu gadījās kāda vimbiņa un līdzkilo breksēni, kas to visu ambrāžu padarīja jautrāku. Rita pārliecinājusies, ka raudu koncentrācija un izmēri nav tādi ka sākotnēji cerēts pāpildināja barību ar breksim tīkamākām lietām, pamainīja iebarojamo bumbu konsistenci un arī sāka tik pat veiksmīgi vilkt finierus ar piedevām. Vakarā mūsu kopējais ar Ritu loms sastādīja ap 70 kg zivju, no tām varēja izcelt Ritas breksi 2,3 kg un dažus ap kilogramu smagus kā arī manus "dvīņus" divus 1,3 kg brekšēļus un pāris viņu nedaudz mazākus brāčkas, kā arī man trāpījās 8 vimbiņas, no kurām tikai divas bija ap 800 gramiem smagas, pārējās ,kā es smējos, ja būtu jāņem, tad būtu jāmēra. Bērni pa visiem arī bija savilkuši ap 20 kg zivju, pamatā smukas raudas, pāris vimbas un viens ap kilo brekšelis, tas pierādīja, ka smukas raudas upē ir, bet tās stāv atstraumēs un bedrēs, lai arī tas viņām nav raksturīgs. Līlākās zivis aizvedām mazā brāļa auklītei, kura ir kā traka uz zivīm, pārējās visas palaidām, lai peld, kā izskatījās izdzīvoja pilnīgi visas zivis, izņemot vienu finierīti, kurš acīm redzot pārāk dziļi bija dabūjis āķi vēderā. Starpcitu, silti iesaku iegādāties ekstraktoru jeb āķu izņēmēju, ar tā palīdzību var viegli izņemt pat bezcerīgi ieķērušos āķus un nenodarīt zivij pārāk lielu ļaunumu, maksā tādi brīnumi no 0,20 līdz 1,5 latiem.
Kā jau agrāk esmu minējis, lietoju tikai SENSAS un sava draga, poļa Bruda gatavotās barības, ko dāsni atšķaidu ar zemi.

08. 05. 2006.

| Atpakaļ |

interesanti

Ja ir vēlme redzēt kā SALMO komandai aprīļa pirmajos datumos gāja Volgā, tad palasiet jauno RIBOLOV ELIT žurnālu, uz vāka ir Rita ar savu līdz šim lielāko zandartu, mans komentārs par šo braucienu būs jūnija Copes Lietās

Valsts patriots nekāds īpašais gan neesmu, bet lieka brīvdiena man ļoti patīk, brauksim atkal Salacā, lai gan Aiviekstē paziņas nupat labus brekšus velk, arī Pērnavas upē brekšeļu esot milzīgs daudzums, pietam tie vēl mēdot arī pieķerties, tā ka darīt ko būs, ne asakas rīt.

03. 05. 2006.

| Atpakaļ |

Brīvdienas

Tā sanāca, ka šajās brīvdienās iznāca pamakšķerēt Polijā, biju aizbraucis pie sava laba drauga, leģendāra poļu makšķernieka Boguslava Bruda pēc viņa ražotās barības un pavisam neplānoti aizkavējos uz pāris dienām, kuru laikā tad arī sanāca nedaudz pacopēt Ržešovai cauri tekošajā upē, pēc lieluma aptuveni Gaujas pie Valmieras platumā, visi krasti iebetonēti, no skata upe atgādina novadgrāvi, bet zivis ......
Makšķerējām ar štekeri vidēji stiprā straumē, dziļums ap pusotru metru, jau pirmajā laidienā pieteicās ap 600 gramiem smags ālantiņš, otrajā visīstākā vimba, zivju daudzums upē ir vienkārši fantastisks, pietam uz barības mazu zivju nebija, mazākā zivtiņa ko 3 stundu copē noķērām bija ap 300 gramu plicis, lielākās virs kilo ālantiņi un brekšuki, pa trijām stundām, ar vienu kātu uz trijiem, noķērām krietni aiz 15 kg skaistu zivju, Boguslavam sacensību rekords šajā upē ir 37 kilogrami brekšu 3 stundās. Jocīgākais , ka vietējie makšķernieki nestāv plecu pie pleca, pa kādam tie ir redzami, pērsvarā sēžot ar grunteni vai staigājot ar spiningu, jo šeit esot ļoti daudz līdaku(velkot nokoda 2 āķus ar zivi) un zandartu, uz manu jautākjumu kur ir tauta, saņēmu atbildi, ka apkārtnē ūdeņu ir daudz un zivju pietiekot visiem, jocīgi vai ne ?
Papildus super copei mēs pabijā vasarā, Polijjā zied čerešņa, ķirši un visi citi koki, tūlīt ziedēs kastaņi, cilvēki zāli pļauj jau pa otram lāgam un tas viss tikai 1100 kilometru attālumā.
Svētdienas pēcpusdienā pēc sešiem izbraucām mājup, ceļš nav slikts, tikai nedaudz traucē policija un smagās fūres, jā starp citu Polijā nedrīkst braukt ar ieslēgtiem miglas lukturiem, tagad arī es to zinu ....., mājās, Valmierā, bijām no rīta ap septiņiem un lai diena neietu zudumā modinājām bērnus , krāvāmies mašīnā un braucām uz Salacu pie Staiceles. Salīdzinoši ar pagājušajām brīvdienām cipe bija ļoti laba, bet zivju izmērs gan pasīks, gaidīto lielo raudu vietā ir raudas pusaudži un tikai pa retam kāda izcila "jūrniece", trāpījās arī finieri ap puskilogramu smagi, pa kādai vimbiņai un ālantiņam, toties cope ir nepārtraukta, varēju lieliski pārbaudīt jaunatvestās barības un dažādus pasniegšanas veidus. Aptuveni sešu stundu laikā katrs ar Ritu izvilkām ap 15 kilogramiem zivju, lielākie bija divi ap kilo brekšeļi, atpūtai un treniņam labi, bet lielākā sāpe ir tā, ka licesētās makšķerēšanas ieviesēji pat necenšās sargāt upi no maliķiem, runa ir par Staiceles papīrfabrikas dambi, tur gadu no gada vietējie ar tīkliem, televizoriem un cemmeri velk tonnām zivju, arī vakar viņi to netraucēti darīja, pirms tam gan policija esot dažas reizes visus iztrenkājusi, bet tas arī viss, pāris desmiti cilvēkveidīgo, kuri atrodas komai līdzīgā stāvoklī dara ko grib, pagājušājā sezonā tur dežurēja zemessargi, šogad nav neviena.

02. 05. 2006.

| Atpakaļ |

apsveikums

Nu ko spiningotāji, būsiet sagaidījuši savus vētkus, ar to jūs arī apsveicu, atcerieties par tiem 50cm, lai pavasarīgas dienas prieks nepārtop sabojātā dienā(pēc tikšanās ar inspektoru), pats gan visticamāk, ka 1. maiju pavadīšu pie Salacas Staicelē, tomēr pieļauju iespēju, ka varētu arī kādu karpu dīķi apciemot, jo mazās torpēdas ir pamodušās un aktīvi ņammā, katrā gadījumā ar katru silto dienu mums parādās aizvien jaunas iespējas tikt pie pavasarīgām zivīm.
Nav jau nemaz tik bezcerīgi ar to mūsu valsti, redz spiningotāju svētkiem par godu oficiālu brīvdienu ielika, tā ka cerības ir arī par pārējām lietām, sevišķi, ja piepalīdzēsim.

27. 04. 2006.

| Atpakaļ |

Pārdomas

Nedēļu pirms spiningošanas sezonas atklāšanas Valmierā līdaku piedāvajums "melnajā" tirgū ir milzīgs, cena 1 ls\kg, šāds piedāvājums turās jau divas nedēļas, tātad maliķiem šī gada nārsts ir izdevies. Nezinu par inspektoru aktivitātēm, bet zinu to, ka cilvēki aiz izmisuma par maluzvejnieku bezkaunību zvana man, lai arī es esmu tikai makšķernieks, vienīgais ko varu ieteikt, lai zvana policijai, jo tur ir daudz labu makšķernieku, kuri, ja vien ir tāda iespēja, noteikti centīsies uz jūsu zvanu noreaģēt.
Pats bēdīgākais, ka liela daļa līdaku tirgū nonāk no Burtnieka, kur licenšu cenas gan ir cēlušās, bet kontrole gan pastiprinājusies nav, vismaz to nemana, jo gan dūrēju, gan tīklu pa pārplūdušajām pļavām ir daudz, patreiz gan līdakas rijot visu ko viņām piedāvā, kārdinājums noķert līdaku ir tik liels, ka pat it kā saprātīgi veči ņem kātus rokās un katru vakaru stiepj mājās līdaku maisus un ne jau no nabadzības, bet aiz kaut kādas stulbas apmātības -vajag, vajag, vajag.
Manuprāt līdaku nārsta laikā, ar citām zivīm nav tik traki, vajadzētu reizes trīs pastiprināt kontroli uz ūdeņiem, piesaistot gan vecāko klašu puikas, gan visus pārējos, kas izsaka vēlēšanos piedalīties akcijās, rezultātu varētu just jau pēc dažiem gadiem .
Ja kā arguments bezdarbībai tiek minēts, ka inspektori lielu daļu laika pavada pie licensētajām vietām, tad man gribās sākt skaļi lamāties, jo visas licensētās vietas ir privātā vai pašvaldību pārziņā, kas no licenšu naudas pelna, cik, tas jau ir cits jautājums, bet kārtību šajos ūdeņos viņiem ir jānodrošina pašiem, inspektoriem tikai reizēm, nebrīdinot, vajadzētu pakontrolēt viņu darbību.
Varbūt es esmu dumjš, bet nesaprotu ar ko līdaka ir sliktāka par lasi, jocīgākais, ka lielākā daļa cilvēku negrib saprast, ka maluzvejnieki apzog mūs pašus, jocīgi, bet tie kas pērk šīs zagtās zivis, neapzinās, ka pēr mantu, ko viņiem pašiem nozaga.
Protams, es tomēr esmu reālists un saprotu, ka cilvākiem kas sāktu kustināt tautu, kas nodarbotos ar izskaidrošanu vajag maksāt, pietam daudz, jo labi strādāt var tikai tas cilvēks, kuram nav jādomā ko vakarā bērni ēdīs un kuram caurās kurpes nav jāslēpj zem rakstāmgalda, bet mūsu valstī ir ļoti daudz naudas, kuru tās īpašnieki labprāt ziedotu, ja izdotos viņus pārliecināt par to, ka 'tiešām kaut kas tiks darīts.
Rakstu un jau jūtu, kā puse no tiem, kas lasīs šīs pārdomas, smīnēs un teiks, ka atkal Grabovskis ir kaut ko saostījies, bet tāpat zinu, ka būs liela daļa , kas mani sapratīs, kam arī ir piegriezies tas "bezpredels" , kas patiesībā notiek pie ūdeņiem, lai arī pēc savas būtības es neesmu nekāds "zaļais", esmu vienkārši makšķernieks

26. 04. 2006.

| Atpakaļ |

Salaca pie Staiceles

Abas brīvdienas pavadījām Staicelē, centāmies kaut ko noķert, bet priekš šī gadalaika rezultāti ļoti švaki, zivis no lejas vēl nav uznākušas, vietējie staigā gar krastu un ik pēc stundas jautā vai nav raudas uznākušas. Lai arī sestdien laiks bija vēsāks, tomēr vēl kaut kāda loģika copē bija, ķērās baltie sapali, kas šeit tādos daudzumos nebija vēl pieredzēts, ālantiņi un pa retai raudiņai, lielākā zivs divās dienās bija Ritas nedaudz virskilo ālantiņš. Izmēģinājām dažnedāžādus makšķerēšanas paņēmienus, barības un ēsmas, bet ja zivs nav, tad to ir neiespējami noķert. Sestdien no 10 līdz 18 pa abiem salasījām kilogramus 15 zivju, it kā jau zivs vidējais izmērs virs 100 gramiem, bet tāda īsta gandarījuma nebija, svētdien pie upes bijā arī tikai ap 10, jo naktī bija palieli mīnusi, cope vēl švakāka, uz vakarpusi gan tā palika nedaudz jautrāka, tomēr ilgāk par pieciem neizturējām, loms knapi desmit kilogramiņi zivju, man praktiski tikai baltie sapali, Ritai trāpījās arī dažas smukas raudas, kas liecina, ka pēc nedēļas viss varētu izskatīties nedaudz jautrāk.
Gaujā ap Valmieru veči uz gruntenēm pa kādai vimbai izvelk, veiksmīgākiem to skaits reizēm sasniedz 15-20 zivis, bet vidēji 2-3 pa rīta vai pēcpusdienas cēlienu dabū, Burtniekā līdakas jau būs iznārstojušas, dūrēji arī savu tiesu būs dabūjuši, čik zinu, tad tikai vienam vietējie veči žebērkļa kātu uz muguras salauza, bet'arī vairāk tāpēc, ka viņš pārāk tuvu piegāja viņu tīklam', tomēr kaut kāda kontrole ir, veči vismaz nedaudz raustās. Patreiz aktīvi tirgojas maija spiuningošanas licenses, lai gan parādījusies jauna tēma , t.i. spiningošana Pērnavas līcī, pēc nostāstiem nekādas Ālandu salas neesot vajadzīgas, bet patreiz tas ir baumu līmenī, toties taisnība ir tā, ka Pērnavas upē notiem masveida salaku cemmerēšana, pietam pilnīgi legļla, nedēļu atpakāl vietējie esot pat pa 100 kilogrami dienā vilkuši, jautājums gan ir aktuāls, cik kilogramus zivju viņi ar saviem cemmeriem sagrieza, bet tas nez kāpēc nevienu sevišķi neuztrauc, bet tiko krastā parādoties veči ar ""sačokiem"" rokās, tā inspektors ir klāt un raksta protokolu, tā vien izskatās, ka arī tur nepilnības noteikumos tiek izmantotas pēc pilnas programmas.

24. 04. 2006.

| Atpakaļ |

Braukšu rīt Salacā

Pēc manām ziņām Staicelē vietējie jau pagājušajā nedēļā vilka smukus brekšus, arī es būtu turp braucis, tikei nebija nekādas skaidrības par licensēm, patreiz izskatās, ka vienīgā vieta, kur tās var iegādāties ir Ainažu bendzīntanks, tur šovakar arī aizbraukšu un iepirkšu sezonas licenses 15 ls gabalā.
Makšķerēt gan taisos ar štekeri, tāpēc pirmdienas atskaitē nevarēšu dot vispusēju situācijas novērtējumu, bet vismaz par zivju daudzumu šajā Salacas posmā kaut kādas ziņas būs, tiem , kas ir izteikuši vēlēšanos piebiedroties mums ar Ritu kādā copes reizē , varu izstāstīt, ka būsim netālu no vienīgā šosejas tilta, vienā vai otrā pusē, braucu ar RENAULT ESPACE minivenu, tam ir "cepure", kā saka Grabovskis jaunākais, ķurā šosejas pusē stāv mašīna, tajā esam arī mēs, no tilta var redzēt.
Makšķerēt šajā upes posmā var gan ar bezriņķu makšķeri, gan spoleskātu jeb bolonēzi, dziļums 2-4 metri, vēlamā ēsma mušu kāpuri, motilis, grūba , veiksmīgai copei barība obligāta, jo tur parasti nav kolhoza, tātad kādam uz astes uzsēsties nevarēs. Mēs tur būsim abas dienas no rīta līdz kādiem 16-17 vismaz.

21. 04. 2006.

| Atpakaļ |

.

Divas no četrām brīvdienām pavadījām Salacā, Salacgrīvā, svētdienu, kā pirmo atklātā ūdens copes dienu katru gadu, tradicionāli veltījām "kolhozam " pie šosejas tilta, uz vietas bijām ap 5.30, veči jau bija priekšā, bet vietu kur makšķerēt vēl varēja izvēlēties, apstājāmies kādus metrus 70 no tilta ( tiem, kas nezin paskaidrošu, ka aktīvākais raudu un balto sapalu copes posms šeit it kādus 150 metrus virs tilta, citur makšķerēšanu apgrūtina mazais dziļums, zāļu salas un gultnes nepazīšana). Iemaisīju šīs sezonas pirmo barības spaini, par pamatu ņemot SENSAS raudu barību un pašķaidot to ar saulespuķu spraukumiem un vietējo zemi, '"piešāvām" makšķerēšanas distanci, iebarojām un process aizgāja, makšķerējām metrus 30-35 no krasta, izmantojām 10 gramīgus pludiņus, ar ko pilnībā pietika, lai varētu vadīt ēsmu sev vēlamajā tempā un vietā. Copes praktiski bija visu laiku, bet zivju izmērs pamatā bija aizdomīgi maziņš, nejuta ne pavasarim raksturīgās lielās raudas, ne kādu citu daudz maz normālu zivi, tikai pa kādam smukam (ap 200-250 grami) baltam sapalam trāpījās. Tā mēs abi ar Ritu tur novingrōjām līdz pat 4 pēcpusdienā, lielākā zivs ko redzēju bija brekšelis ap 700 gramiem, ko izvilka mans čoms, tiesa viena vecū kompānija pie paša tilta izcēlās ar to, ka makšķerēja ļoti tālu, praktiski pus upē, un viņu lomā proporcionāli vairāk bija "rupjo" balto sapalu, bet tas arī viss, mūsu kopējais loms bija ap 20 kilogramiem zivju, kuras dusmīgu skatienu pavadīti turpat palaidām vaļā, izdzīvoa 100% visas.
Svētdien , pēc ilgas prātošanas iepriekšējā vakarā, paredzēto raidījuma filmēšanu, ko starpcitu rādīs jau šo ceturdien, pārcēlām uz Salacu, jo Lielupē nekas ļoti iepriecinošs nenotika un varēja sanākt čiks, Salacā vismaz kaut ko noķertu noteikti. Tā nu mēs ar Ritu, kurai šī vēl bija arī dzimšanas diena, jau agri no rīta bijām Salacgrīvā, zem "internāta", sākums likās cerīgs, visa cope ir metru aiz zālēm, nepilna metra dziļumā, iepriekšējā dienā bija vilkti gan līdzkilo breksēni, gan pa kādam līnim un karūsai, pārveidojām štrumus šādai copei, nedaudz iebaroju un ....., noķēru 10 kazaragus un divas raudiņas, tikmēr vietējie aborigēni, kas sēdēja vairākas dienas barotā vietā, paspēja izvilt piecus finierus ap 300-400 gramiem, gribēju jau iegrimt barības maisīšanā, lai atvilinātu brekšēļus no vietējiem, bet no kalna minūtes laikā novēlās padsmit mazu vīreļu, kas visi kā viens skaļi lamājās un spļaudījās pa labi un pa kreisi. Pavisam nemanot nokļuvām ļoti ciešā ielenkumā, kas pie makšķerēšanas 15 metrus no krasta pusmetra dziļumā man nemaz nelikās patīkami, tāpēc sapratis, ka lai nesabojātu visu dienu ir jāmaina vieta, to arī izdarījām, pietam ļoti veiksmīgi. Paejot nedaudz sānis satikām senu paziņu, kas dzīvo pie pašas upes un viņš mums parādīja vietu, kur lašu un taimiņu spiningotāji pēdējās dienās esot aizcemmerējuši breksēnus, kas nozīmē, ka tur tie stāv lielā daudzumā, vairāk mums arī neko nevajadzēja, jo brekši ir mana pamatspecialitāte un vienmēr esmu deklarējis, ka parādiet kur viņi ir un es viņus tur noķeršu, tāpēc šo ziņu uzņēmu ar patiesu prieku. Papētījuši makšķerēšanas vietu secinājām, ka pati bedrīte, kur visticamāk stāv zivis, ir jau aizņemta, tur sēž vietējais makšķernieks, tāpēc no loģiskās puses būtu nostāties kādu gabalu virs bedres un censties zivis ar barību pievilt vietai kur makšķerējam, tā arī izdarījām, rezultātā copes parādījās jau desmit minūtes pēc pirmās iebarošanas ( 5 bumbas, vairāk metra dziļumā nevajag), brekšēļi ķērās nelieli (400-700 grami), bet sportiski, tāpēc pēc iepriekšējās dienas mazizmēra zivtiņām tā bija ļoti patīkama pārmaiņa. Uz Oltes atbraukšanas brīdi mēs jau bijām kādus 5-6 brekšeļus noķēruši un daudz maz sapratuši kā viņus sakacināt, tāpēc kad sākām filmēt viss aizgāja ļoti raiti, rezultātā savus pārdesmit kilogramus pierunājām, RITA, kā jau jubilāram pienākas, visus apmakšķerēja dubultā, kad Olte ar operātoru aizbrauca es vēl veiksmīgam dienas noslēgumam vienu pusotrinieku tomēr izvilku. Dienas gaitā bija vairākas smuku brekšu copes, bet iegrimis āķu un auklu testos, tos palaidu, toties papēju izmēģināt vairākas pavadiņu auklas, saņēmu lielisku "atgādinājumu" kas un kā, citādāk pa ziemu dažas lietas bija piemirsušās, lai arī cope nebija pati intensīvākā, tomēr visumā diena izdevās laba, lēnām viss sāk mosties un aizvien grūtāk paliek sevi piespiest sēdēt ofisā, bet jāstrādā arī reizēm ir

18. 04. 2006.

| Atpakaļ |

Varam sākt

Tā izskatās, ka šōnedēļ jau visā Latvijā varēs atklāt atklāto ūdeņu sezonu, ar ko jūs arī apsveicu, pats vēl vakar kopā ar Ritu un bērniem aizbraucām uz Unguru, dažas stundas pavilkām asarīšus, tā sacīt, pēc Volgas vēl paspēt godam noslēgt ziemas sezonu, asarīši ēda godam, bet maziņi, tomēr savs prieciņš tika visiem, ledus švaks, vēl dažas dienas un viss, bet godīgi sakot, pietiek jau ar/
Par Volgu īsumā varu teikt , ka brauciens izdevās godam, gan paši, gan žurnļas, gan visi dalībnieki palika apmierināti, 13. pēc skaita, sezonas atklāšanas festivāls izrādījās vis zivīgākais, sami ķērās no pirmās dienas, labi zandarti, tolstolobiki un citi vietējie briesmoņi tika visiem, un nav lieki piebilst, iespējams ka viss izdevās tāpēc, ka festicvāla dalībnieku liela daļa strādāja ar SALMO rīkiem, auklām un mānekļiem, lai tas paliek tikai minējumu līmenī, bet tāda iespēja pastāv. Festivālā piedalījās ap 60 dalībnieku, lielākās zivis ir : sams- 69 kg, zandarts - 9,45kg, sazāns - 14,5 kg, tolstolobiks - 41 kg, pārējās zivis ar lieliem izmēriem neizcēlās, bet to bija gana daudz, visi no SALMO sportistiem pārsita savus personīgos rekordus, labs brauciens, kura laikā varēja daudz iemācīties no Krievijas spēcīgākajiem spiningotājiem un gūt daudz tieši Volgas copei vajadzīgas zināšanas no večiem, kas tur makšķerē jau gadu desmitiem un ir perfekti atkoduši plēsīgo zivju uzvedību.
Es, tā kā trolingošanu nemīlu, nodevos balto zivju ķeršanai, sākumā spiningoju čehoņus, jeb kazes, ļoti azartisks pasākums, bet diezgan neētisks, jo lielākā daļa zivju cemmerējās, tāpēc pārtaisīju savu vieglo spiningu par vieglo grunteni un...., panesās voblu cope, pietam panesās tā, ka vietējie'nesaprata kas notiek, jo nekad šajā laikā neviens te šāda izmēra voblas( 300-600 grami) neķer, manis atrastā vieta jau opēc divām dienām bija okupēta ar 9 laivām un daudziem krastā sēdētājiem, bet zivju pietika visiem.
Varu tikai secināt to, ka ilgi es tai Volgai turējos pretī, bet tagad zinu, ka vismaz reizi - divas gadā tur makšķerēšu, jo ar žurnālu RE nolēmām attīstīt tieši balto zivju makšķerēšanas tēmas, jo milzīgu brekšu, sudrabkarūsu un sazānu tur ir ļoti daudz.
Jau sestdien plānoju sākt SALACAS štekerēšanas sezonu, lai arī jūras zivis vēl nebūs uznākušas līdz Staicelei, tomēr vietējās raudas un pličus varētu patrenkāt, gan jau arī kāda vimba pienāks, rītā gan vēl uz vienu dienu aizbraukšu līdz Maskavai, bet jau ceturdien būšu atpakaļ un varēšim sākt gatavošanos( arī teorētisko šeit) pašai interesantākajai sezonai.

10. 04. 2006.

| Atpakaļ |

Gaidam pavasari

Pēc pagājušo brīvdieni copes tā īsti pat neko jaunu nebija ko pateikt, sestdien Pērnavā labi pavilkām salakas, pat ļoti labi, mums ar Ritu kopā bija stingri aiz 20 kilogramiem, ķērās uz visu, gan uz motiļiem, gan gaļiniekiem , gan salakas gabaliņiem, uz pēdējiem trāpījās vairāk lielās salakas, dažas pat ap 25-26 cm, ļoti garīsgas zivis, bet divas dienas pēc kārtas tās ķert kaut kā negribējās, pārāk jau nu labi ķerās. Svētdien atļavāmies izgulēties un ap pusdienas laiku kopā ar bērniem aizbraucām uz Unguru, palasīt asarīšus, lielākie gan bija tikai ap 100 gr, cope bija ļoti kaprīza, jo strauji mainījās laiks, tāpēc par katru asarīti bija patiess prieks, nācās izmantot smalkākās sacensību makšķerītes, lai kādu pierunātu pieskarties tārpam, bet šāda cope man pat patika labāk, līdz brīdim, kad uznāca šīs ziemas lielākā purga, paspējām pa visiem kilogramus piecus salasīt, aizvedām mazā brāļa auklītei, esot gan cepusi gan vārījusi.

Šīs brīvdienas pavadīsim Burtniekā, vienu dienu veltīšu ruduļiem, tie gan no krasta ar ledu ir aizdzīti, bet gan jau atradīšu, bet otru dienu mēģināšu veltīt asariem un zandartiem, kas starpcitu pagājušajā nedēļā esot nepieklājīgi labi ķērušies, pietam tādi līdz 3 kg, kur tas notika zinu, atliek tikai cītīgi pastrādāt, tad jau manīs kam pirmam pietrūks pacietības, man vai kādam zandartam.

Ieteikums visiem, kas plāno kaut kad iegādāties labus grafīta kātus, tas vairāk attiecas uz štekeriem , bezriņķu makšķerēm un bolonēzēm , dariet to šogad, pietam pēc iespējas ātrāk, jo sakarā ar lielo superlidmašīnu būvi grafīta cenas kāpj ļoti strauji, aptuveni par 40 % gadā un jau šogad kātu cenas ir krietni pakāpušās, ja ir doma , tad kaut vai ņemiet kredītu, tur procenti ir trīs četras reizes mazāki, bet kātus pērciet šosezon. Šāda tendence paredzama vismaz tuvākos trīs gadus, domājiet.

Otrdien SALMO komanda, tiesa bez Gunta, dodās uz Volgu, uz žurnāla RIBOLOV ELIT sezonas atklāšanas festivālu, tas ir tradicionļls pasākums, kurš notiks jau kaut kādu padsmito gadu, šogad SALMO ir šī pasākuma sponsors un es būšu saviesīgās daļas vadītājs, ja ņem vērā, ka pasākums ilgst 10 dienas, tad varat iedomāties cik tur vajag veselību. 'Parasti tur 'festivāla laikā tiek ķerti zandarti, pēdējās dienās arī sami, ja seklie ezeri ir atkusuši, tad arī asari un līdakas, vienmēr tiek aizcemmerētas karpas un lieli tolstolobiki, es gan lielāko daļu laika esmu ieplānojis veltīt rakstīšanai, bet tie ir tikai plāni, ja ķersies , tad........
Tāpēc nebrīnieties, ka šeit līdz 11.-12. aprīlim būs klusums, ja ir ko jautāt , tad rakstiet, ja JST varēs, tad atbildēs, ja jautājums vairāk skars makšķerēšanu vai SALMO produktus, tad atbildi saņemsiet aprīļa vidū. Pēc visa izskatās, ka atbraucot no Krievijas , vēl varēsim izbaudīt pēdējo ledu, tas ir baigais kaifs, kad visas zivis jau ir aktīvas, bet vēl stāv ledus, tad normāla parādība ir līņu copes, karūsas un visādi citādi brīnumi.

23. 03. 2006.

| Atpakaļ |

SENSAS

Visiem makšķernieku klubiem tiek piedāvāta iespēja par ļoti labām cenām pasūtīt jebko no SENSAS sortimenta, cenas ļoti labas un šāds piedāvājums ir tikai vienu reizi sezonā, apmaksa saņemot preci, visos jautājumos griezties pie manis, piedāvājums spēkā līdz pirmdienai 20.03 .

14. 03. 2006.

| Atpakaļ |

Gurķu smarža

Pirmās brīvdienas pēc gara sacensību maratona, tāpēc jau iepriekš nolēmām, ka brauksim vienkārši makšķerēt, nevis mocīt sevi, bet makšķerēt, bet sanāca kā vienmēr, sestdienas rītā bijām Pērnavā, pēc iepriekšējas informācijas zinājām, ka šeit ,nepilnu kilometru no krasta, veči jau vairākas nedēļas ļoti labi ķer salakas, atradām stāvvietu pašā jūrtas krastā , uzlikām mantiņas uz ragavām un devāmies jūrā. Viss jau ir baigi labi, tikai tā iešana sanāca tāda dikti lēna, saputinātais un ar vēju sablietētais sniegs bija grūti brienams, par orientieri kalpojošais mašinu bars jūrā noteikti nebija "nepilna kilometra" attālumā, bet gan aptuveni divu vai pat visu trīs šādu nenoteiktu mērvienību attālumā, vienā mirklī , kad bija noieta aptuveni viena trešdaļa no ceļa, gribēju jau iet pakaļ mašīnai, tomēr mani atturēja Ritas argumenti par to, ka pirmkārt nezinam vietu kur brauc virsū un otrkārt, ka mūsu lielais ESPACE minivens ir vairāk šosejas mašīna, lai kā man negribējās šim otrajam argumentam piekrist, tomēr taisnība jau bija, sevišķi liela sniega racēja šī citādi visnotaļ teicamā mašīna nav. Kad nonācām vienā līmenī ar vēl tālumā esošo mašīnu baru, nolēmām tomēr vispirms pamēģināt atrast savu zivi un tikai tad, ja tas neizdotos, iet uz bara pusi, man pirmajā āliņģī uzreiz pieteicās viena salaka, bet tikai viena, Ritai un čomam Ivo tukšums, neko darīt, gājām vēl kādus simts metrus dziļāk jūrā, šeit jau katrs dabūjām pa kādām padsmit zivtelēm un atkal viss, pavērojot izretinātās igauņu figūras, ievērojām, ka viens vīrelis, pavisam pretēja virzienā no bara ,vingro ļoti cītīgi, paiet minūtes piecas , bet vīrelis tik vingro, nu kā tu cilvēks vari mierīgi nosēdēt, jāiet lūkot . Apgājām ar līkumu vīreli un metrus simts no viņa izbrējām savus āliņģus, pietam, lai jau pēc savas jaunās teorijas, ka zivīm vajag intrigu, tātad apsēdāmies viens no otra divu metru attālumā, pirmkārt blašķe ar viskiju nav tālu jānes un otrkārt ja apakšā ir salaku bars, tad trijatā makšķerējot var tās vairāk sakaitināt, tā arī notika, cope kā panesās, tā spējām to vien darīt kā vilkt un tā stundu no vietas. Kad nu asums bija nosists, tad sāku eksperimentēt, sāku siet visdažādākās āķu kombinācijas, tomēr par visefektīvāko šajos apstākļos atzinu metāiski baltas 5mm volframa bumbas un koši dzeltena spoguļāķa kombināciju. No ēsmām šoreiz salakas vislabāk gribēja gaļinieka un motiļa kumosus, sevišķi tad, kad kādu brīdi jau biju no augšas kaisījis āliņģī motiļus, tad Ritai, kas ķēra uz salakas gabaliņiem cope pieklusa pavisam, bet tiko viņa pārgāja uz motiļiem un gaļiniekiem, tā viss sāka notikties atkal, zivju izmērs gan bija nedaudz mazāks kā Lielupē, bet tomēr pa vidu trāpījās izcili eksemplāri, pa visu dienu noķērām tikai 5 asarīšus, visi zemmēra. Ap trijiem pēcpusdienā neatvairāmi sāk;ā uzmākties domas par atpakaļceļu, kas, lai būtu pilns komplekts, vēl sanāca tieši pret vēju , bet neko darīt likām vien savas zivju kules (katram ap 10 kg) ragavās un stiepām krastā, jau pusceļā es nolādēju visu ko vien varēja nolādēt, nosolījos vairs nekad nebraukt uz vietām kur jābrien pa sniegiem u.t.t. , katrā gadījumā 'nedod dies piepildīties tām lietām ko es tur sev sasolīju. Jau tuvojoties mājām, kas tā kā nedaudz bijām atgājuši no aukstuma un iešānas, galvā jau sāka parādīties visādas domas par to ko darīt svētdien, bet visas domas noslīcināja siekalas, kad iedomājos vēl siltu ceptu salaku garšu, teikšu godīgi, neviens lasis man tādu siekalu nebija uzdzinis, aizmirsu pat par savu diētu un pieteicos notīrīt kādu zināmu daudzumu zivteļu, kas nav man ļoti raksturīgi.
Svētdienas rītā atļāvāmies sev vienkārši izgulēties, kas nebija sanācis pēdējo pāris mēnešu laikā, tomēr jau ap desmitiem iekšējais urdītājs lika sākt domāt un neko gudrāku neizdomāju, kā pamest bērniem ideju, ka mēs visi varētu aizbraukt uz Pērnavu paķert salakas, ideja tika uzņemta ļoti labi un jau pēc stundas visi pieci (es, Rita un 3 bērni) kāpām Šķodā devāmies salakās. Šķodu izvēlējos ar gudru ziņu, jo Oktāvija ir augstķa un ar ļoti labu caurgājamību, pa ceļam gan visu lielo optimismu nedaudz mazināja sniegs ko vējš dzina pāri ceļam, bet sazvanoties ar paziņām, kas sēdēja jūrā , likās tīri cerīgi, jo tur tāda vēja neesot. Pērnavā ātri atrdām vietu kur var uzbraukt uz ledus , varat iedomāties manas emocijas, kad ieraudzīju ideāli nobraukātu ceļu, pa kuru varēja iebraukt vismaz kilometru no krasta, tālāk gan vairs tik labs tas nebija, bet pabraukt varēja, iepriekšējās dienas mašīnu bars vairs tik liels nebija, nu jau liela daļa bija pārbraukuši uz rajonu kur mēs sestdien ātradām zivis, jo ap mums lēnām salasījās paliels bars veču, arī mēs nolēmām daudz nemeklēt, bet braukt tur kur zivis bija. Pirmajā mēģinājumā katrs tikām tikai pie divām trīs salakām, tad minūtes piecas vienkārši stāvēju un vēroju, kurā rajonā veči aktīvāk strādā, lai saprastu kurp ir novirzījies lielais salaku bars, kad virziens bija noteikts, tad ātri sasēdāmies mašīnā un apbraucot visu baru nostājāmies metrus simts aiz , ar cerību, ka zivis tur būs , cerības piepildījās, jo kamēr es vēl urbu ceturto āliņģi mašīnas aizsegā, tikmēr Rita jau vilka pirmās zivis. Zivis ķērās vienkārši lopiski, uz visu un visiem , pat mazākais Grabovskis, kuram ir tikai trīs ar pus gadi, tika pie savām pirmajām mūža salakām, skats jau ir foršs, kad tāds mazs rupucis ar maksķeri rokās skrien prom no ''aliņģa līdz zivs ir izvilkta. Vējš tikmēr bija pieņēmies spēkā un dzina sniegu mežonīgā ātrumā, pat mašīnas aizvējā bija grūti pamakšķerēt, lai arī ārā bija tikai 4-5 grādi mīnusā, vējš tos padarīja briesmīgākus par- 25 grādiem aukstuma, tomēr mēs visi varonīgi trīs ar pus stundas noturējāmies, zivis ķērās uz visu, es pat beigās pārgāju uz bļitku ar piekārto trīsžuburīti, ja tam uzlika gaļiniekus, tad salakas klupa virsū ar baigo sitienu, siltākā laikā varētu kaifot līdz vakaram, tomēr šoreiz nepārvērtām kaifu par katorgu un braucām mājās, arī zivis pa visiem bijām saķēruši ap 15 kg, aizvedām tās mazā brāļa auklītei, kas bija ļoti priecīga , pietikšot pašai un arī draugiem.
Katrā gadījumā salaku cope Pērnavā var izvērsties par foršu ģimenisku atpūtu, makšķernieki nav tik nekaunīgi kā asarus copējot, zivtiņas ņem labi, ledus ir biezs, piebraukt var praktiski ar jebkuru standarta mašīnu, neteikšu, ka tā copēt gribā bieži, bet dažas reizes sezonā tā var atpūsties ar patiesu baudu.

13. 03. 2006.

| Atpakaļ |

Latvijas čempionāts

Lielā spēle ir galā un viss notika tā kā bija paredzēts, lai cik ambiciozi arī nebūtu liela daļa no iesācējiem sportā, tomēr meistarība un pieredze visu saliek pa vietām. Pēdējā sacensību kārta Ungurā noritēja pat mierīgāk kā es biju paredzējis, jo zonas bija lielas un vietas zivju sameklēšanai pietika visiem, tukšākajos sektoros , kur kādam veiksminiekam izdevās atrast zivis, gan tūlīt uzradās vesels bars apurbēju, bet tas jau piederās pie lietas, bija arī veiksminieki, kam lai uzvarētu savā sektorā nebija vajadzības urbt vairāk par vienu āliņģi, bet tas ir sports, kur bez veiksmes neiztikt. Kā jau prognozēju, neviena liela zivs tā arī netika noķerta, lai arī man pašam sestdien vienz KAUT KAS pieteicās, tomēr ar savu 0,08mm aukliņu to nespēju pat izkustināt, pieļauju, ka tā bija līdaka vai milzīgs asaris, pamatā ķērās asarīši un ķīši, pa retam trāpījās kādas raudiņas, zonu uzvarētāju lomi bija ļoti atšķirīgi, no 1,6 līdz 4,5 kg, kas lieliski parāda cik nevienmērīgi stāvēja zivis.
No vairākiem sporta veterāniem dzirdēju kurnēšanu, ka pie tik liela komandu daudzuma tas vairs nav sports, ka neko nevar redzēt u.t.t., mans viedoklis ir tāds, ka neatkarīgi no cilvēku skaita zonā, ja tu māki, tad arī noķersi, patreizējie rezultāti to arī pierāda, es esmu pilnīgs pretinieks kaut kādu līgu un citādu veidojumu pretinieks, jo tas samazinās asumu, kāds prieks būs rēzekniešiem vai liepājniekiem piedalīties mačos, ja viņiem nebūs iespējas "izdrāst" kādu no vadošajiem sportistiem. Es uzskatu, ka galvenais ir makšķerēšanas sporta popularitāte, ja cilvēks gribēs kaut ko vairāk, tad strādās lai to sasniegtu, vismaz man šogad izcīnītā 6. vieta kopvērtējumā un komandas 1. vieta ir daudz vērtīgāka par tiem tituliem, kas kādreiz tika izcīnīti starp 6-7 komandām, jo ,vismaz pagaidām, cita labuma jau no šiem tituliem nav kā tikai personīgās pašapziņas celšana, cīnīties ar 120 pretiniekiem(varbūt nākošgad būs vēl vairāk) un tos uzvarot vari būt ar sevi un savu izagsmi apmierināts.
Abi ar Ritu nolēmām, ka šosezon vairs mačos nepiedalīsimies, brauksim vienkārši makšķerēt, visticamāk, ka uz Pērnavu, pieļauju, ka pat uz upi, jo tur ķerās gan vimba, gan rauda, gan asaris un ļoti daudz salaku, bet visiem kas grib izmēģināt laimi mačos iesaku sataisīties un 25. martā braukt uz Ludzas rajonu, kur notiks ļoti labi noorganizēti mači ar lielu balvu fondu, tuvākajās dienās ielikšu papildus informāciju.

06. 03. 2006.

| Atpakaļ |

redzēju kretīnu

Tā sanāca, ka vakar no darba atbrīvojos ātrāk, arī Rita bija blakus, tāpēc nolēmām vakarā(ap 17) aizbraukt līdz Unguram, vienkārši apskatīties zonu izvietojumu, ieelpot ezera gaisu, gudri paspriedelēt par sacensību taktiku. Pa labi iebrauktu (kalns pat nokaisīts) ceļu uzbraucu uz ezera ledus un ieraudzīju vēl divus cilvēkus trennējoties zonās, ko 'vakar vēl varēja darīt, ieraugot paziņas uz ledus, viena no tām bija Kristīne, kas ir viena no 3. kārtas organizatoriem, uzsita baigo asumu, neskatoties uz salu un pavisam nepiemēroto apģērbu tā vien gribējās uzprasīt makšķerīti un kādu ašuku noķert, Rita to arīo izdarīja, nu baigi smuki melni ašuki tur ķerās. Bet stāsts ir par pavisam kaut ko citu, stāsts ir par cilvēku kratīnismu, Kristīne mums pienākot norādīja uz kaut kādu mašīnu, kas tālumā braukāja pa ezeru, sakot, ka tas vīrelis esot nonesis vienam sektoram abus sānu striķus (kurus nevar neredzēt ), un uz Kristīnes aizrādījumiem tikai skaļi noņirdzies. Runājoties un apskatot sektoru izvietojumu pagājām nedaudz sānis, Kristīne palika, pagriežot galvu ievēroju, kā vecs 80. audis nesās pa ezeru mūsu mūsu krasta virzienā, tā kā starp sektoriem ir vismaz 50 m neierobežota zona pa kuru braukā mašīnas, tad sevišķi tam nepiegriezu uzmanību, mašīna tuvojoties iezīmētajiem sektoriem speciāli nobrauca no iebrauktā ceļa un pilnā ātrumā ienesās sektorā, atkal saraujot striķus. Pa gabalu tikai dzirdēju skaļus , no vīrieša puses ne sevišķi laipnus vārdus, 'pēc dažām minūtēm audis tomēr apgriezās un no sektora izbrauca, piebrauca pie mūsu mašīnām, vīrelis - kretīnelis izkāpa , nofotografēja telefonā mūsu mašīnas, ievērojis , ka es viņam tuvojos, ieleca mašīnā un aizbrauca, kā vēlāk izrādījās, pēc sektoru izjaukšanas un rupjas lamāšanās, vinš esot stādījies priekšā kā Raiskuma vides inspektors, manuprāt kretīns pilnīgs un apsolūts, jo lai kāds kaut kur noorganizētu jebkādas makšķerēšanas sacensības, viņam vispirms tas ir jāsaskaņo ar daudzām instancēm, vispirms jau ar inspekciju, kas šajā gadījumā, tieši tāpat kā visos LČ posmos vienmēr tiek ļoti savlaicīgi izdarīts.

02. 03. 2006.

| Atpakaļ |

SALMO Lietuvā

Lai neapvainojas, tie kas te komentāros izsakās slikti par mani un mūsu komandu, bet šeit ļoti vietā ir teiciens, ka suņi rej, bet karavāna iet tālāk, tieši tā arī notika, kamēr daļa, pietam tie, kas startē mačos pirmo sezonu, dala nenošauta lāča ādu, tikmēr SALMO komanda kļuva par Lietuvas MSL ziemas čempionāta 3. kārtas uzvarētājiem, individuāli šo kārtu uzvarēja P.Lideris, tālāk Rita 5., es 6..
Saskaitos visu triju kārtu punktus mēs, t.i. SALMO komanda, kļuvām par šīz ziemas Lietuvas čempioniem, individuāli uzvarēja Rita Verza- Grabovska, Normunds Grabovskis palika 4. vietā, Pēteris Lideris 6., Kārkliņš un Kalnmalis arī ir turpat netālu.
Komentāros tiek spriedelēts par kaut kādu citādāku izlozi pirms LČ 3. kārtas, ļai to darītu ir jāmaina sacensību nolikums, tas nav darīts, tādēļ visam jānotiek tieši tāpat kā iepriekšējās kārtās, LČ nav kāda kluba privāti mači, vari nostiept smukākas lentītes, vari izdāvāt lielākas sviestmaizes, bet patvarīgi mainīt nolikumu nevar, pietam neviens, ne SALMO, ne Mavers, un jebkurš no tiem sportistiem, kas startē jau ilgāku laiku, ļoti labi atcerās, kāda skriešana bija pirms šī nolikuma pieņemšnas, patreiz gan izskatās, ka sportistiem- pirmziemniekiem liekās, ka stabila starta noslēpums ir atkarīgs no tā kurš tu ieiesi zonā, vai kādā krāsā būs tavs karodziņš.

27. 02. 2006.

| Atpakaļ |

būs klusums

Rīt no rīta aizlidoju uz Maskavu, uz izstādi kas veltīta makšķerēšanai un medībām, tāpēc lapā būs klusums, pirmdien visa SALMO komanda braucam uz Zviedriju, uz Mora urbju rūpnīcu un pie reizes arī vienu dienu pamakšķerēsim kopā ar zviedriem un krieviem, mēģinot priekš žurnāla RIBOLOV ELIT uztaisīt materiālu par trijām nacionālajām īpatnībām ķerot vienas un tās pašas zivis vienos un tajos pašos apstākļos, ceru, ka sanāks interesants raksts.
Es pie kompja nebūšu līdz pat 27. datumam, tad arī pakomentēšu , gan Latvijas , gan Lietuvas mačus.

15. 02. 2006.

| Atpakaļ |

Krievija un Lietuva

Paga'jušās nedēļas vidū pabiju Ahtubā un Volgā, taisījām sižetu par makšķerēšanas iespējām ziemā, tā kā šajās upēs biju pirmo reizi, tad ir daudz iespaidu, gan labi, gan ne tik labi, tomēr kopumā esmu ļoti apmierināts ar braucienu. Sīkāk par šo braucienu būs marta CL, un novembra RIBALOV ELIT, katrā gadījumā mīti, ka Volgā zivis jebkurā vietā un laikā ķer ar maisiem ir tikai mīts, ir labas copes vietas, bet tās ir jāzin ļoti precīzi, jo ja vēl pa pirmo ledu zivis ir aktīvas, tad ziemas vidū tās nemigrē, ja atrodi kur tās stāv un trāpi uz copi, tad viss notiekās, ja netrāpi, tad vari nourbties līdz spēku izsīkumam un neko nenoķersi, vasarā ir vieglāk. Tomēr , ja gribās pamedīt daudz na pārāk lielus zandartus un asarus, izbaudīt Krievijas eksotiku(ziemā bāzēs ir ļoti labas cenas), tad ar braucienu uz Ahtubu un Volgu būsiet apmierināti, vismaz bāzē AHTUBA dzīvošana, ēdināšana un serviss ir ļoti labi, un vēl, šī ir viena no retajām bāzēm, kurai ir tiesības aizpildīt jūsu migrācijas kartiņu, un tas ir svarīgi, lai izbraucot no Krievijas nerastos problēmas(aptuveni 20-40 latu lielas).
Savukārt sestdien un svētdien komandas SALMO un ASARIS (āpvienojumā ar Pasauli kļuva par SALMOLITA) piedalījās Lietuvas čempionāta (saīsinājums) 2. kārtā, tas notika netālu no Kedaiņu pilsētiņas , kaut kādas mazas upītes uzpludinājumā, neiedziļinoties sīkumos(negribās lamāties par leišu godīgumu) SALMO šoreiz palika 2. vietā (kopvērtējumā saglabājot 1. vietu) SALMOLITA ( ASARIS + PASAULE) šoreiz gāja nedaudz sliktāk. Individuli labākā atkal bija mana mīļotā meitene RITA, kas diemžēl palika 4. vietā, ar vienādu punktu summu, bet mazāku zivju svaru zaudējot 2. un 3. vietai, bet tik un tā Rita patreiz saglabā līdera pozīcijas kopvērtējumā.

13. 02. 2006.

| Atpakaļ |

pārdomas par sacensībām

Apzināti rakstu šos komentārus tieši šeit, jo izsaku tikai savu viedokli par sacensību organizatorisko pusi un visu pārējo.
Vispirms par sportisko pusi, no mana viedokļa šī LČ pirmā kārta bija viena no visportiskākajām un izcēlās ar godīgu taktisko cīņu sektoros, visi centās ķert savu zivi,vairāk uzmanības veltot tieši zivju sameklēšanai un sakacināšanai, nevis staigāšanai pa svešiem āliņģiem, nezinu kā citiem, bet man un Ritai viss patika.
Otra lieta ir sektoru izvietojums, ja par sacensību mērķi ņem nīkšanu bezzivju sektoros, tad viss ir kārtībā, bet ja gribam popularizēt makšķerēšanas sportu tautā un panākt lai arī citus gadus sacensību dalībnieku pulks būtu tik pat plašs vai vēl plašāks, tad tomēr vajadzētu parūpētiespar to, lai sacensību sektori būtu izvietoti ezera rajonos kur zivju tomēr ir nedaudz vairāk. Šīs ir jautājums, par ko vakar sākām strīdēties ar vairākiem "vecajiem" sportistiem, mans arguments bija tāds, ka ja cilvēki brauc 200-300 un vairāk kilometrus uz sacensībām, tad viņi tomēr grib kautko iemācīties un grib vismaz kādu copi redzēt, ieliekot sacensību sektorus ezera vidū mēs šiem dalībniekiem daļēji liedzaqm šo iespēju. Dzirdēju viedokļus, ka esot bijis labāk, tad kad sacensībās bija zem desmit komandām, tad redz esot bijušas lielākas iespējas tikt pie tituliem un balvām, 'bļin ar ārā, vai tiešām kādam kaut kas pie pakaļas pieaudzis, vai tiešām medaļa kas izcīnīta starp pieciem konkurentiem ir tik pat vērtīga kā tā kas izcīnīta starp divdesmit pieciem, varbūt es esmu idiots(tāds gan esmu), bet šādus muldēšanu es nesaprotu. Mans viedoklis ir tāds, ka sacensību sektorus jāliek maksimāli tuvu krastam( protams ievērojot starptautiskos noteikumos noteiktos dziļumus), lai visiem dalībniekiem būtu zivis, protams 'to izdarīt ir nedaudz grūtāk, tas prasa vairāk darba, BET , ja nevari darbu paveikt, tad neuzņemies to.
Sporta lapā jau galvenais tiesnesis ir savu viedokli izteicis, varu tikai piekrist, jo šāda'trīs stundu nīkšana gaidot rezultātus nav normāla, te gan jāsaka liels paldies organizatoriem par silto zupu , tēju un kafiju, kas ļoti labi garšoja un lieti noderēja.
Vienalga kā , bet pozitīvi domājošo dalībnieku bija vairākums un tas man dod pārliecību, ka process tikai turpinās attīstīties, prieks par mūsu komandas veiksmīgo startu, lai arī pašam diez cik labi negāja, abas dienas biju 4. savā sektorā, bet tas tikai rosina uz domāšanu, lai nākošajās reizēs būtu labāk.
Šonedēļ vairs pie kompja nebūšu, jo aizbraucu uz Krieviju uz Volgu, kur dažas dienas taisīšim žurnālam Ribolov Elit materiālu par copes iespējām Volgas lejasdaļā tieši no ledus, 11. un 12. februārī savukārt atkal SALMO komana dosies uz Lietuvu, kur Kedaiņu pilsētas tuvumā notiks LČ 2. kārta, tā ka tiekamies 13. februārī.
Savus komentārus droši atstājiet šeit, atbraucot visiem atbildēšu.

06. 02. 2006.

| Atpakaļ |

Atkal aukstums

Vai tik nupat nesanāks kā tanī vecajā labajā parunā, ka no vilka bēgot var lācim uzskriet, aukstums pieņemās spēkā, šorīt man Valmierā bija
-10 grādi, rītā būs uz pusi vairāk. Ceru, ka visas komandas, kas ir pieteikušās patiešām arī atbrauks uz sacensībām, tad tās būs vienas no visvairāk apmeklētajām sacensībām Latvijas sporta makšķerēšanas vēsturē, un man par to ir patiess prieks, jo apzinos, ka vismaz maza daļiņa no šī panākuma ir arī mans nopelns(3 jaunas komandas vismaz). Cīņa noteikti nebūs viegla, jo visi, kas piedalās sacensībās grib arī uzvarēt, ja sektorā sēžot vari izkontrolēt ko dara 10 pretinieki, tad redzēt kā uzvedās 20 cilvēki jau praktiski vairs nav iespējams, tas nozīmē, ka tie, kas uzvarēs visa čempionāta kopvērtējumā tiešām ir čempiona vārda cienīgi, jo to izdarīt būs ļoti grūti, ar veiksmi vien nepietiks.
Tāpēc tagad, dienu pirms čempionāta sākuma, gribu visiem teikt, ka neatkarīgi no iegūtā rezultāta, process būs baigi labs un jebkurš iegūs papildus pieredzi, kura praktiskajā copē noderēs, lai no makšķerēšanas gūtu vēl lielāku baudu.

03. 02. 2006.

| Atpakaļ |

biju, redzēju, iepatikās

Sestdien bijām Buļļupē, nezinot vietas mašīnu atstājām pie kaut kādas transfarmatora būdas , ptrā pusē bija attīrīšanas iekārtas, vējš kā par nelaimi pūta tieši no tās puses, labi, ka nebiju iepriekšējā vakarā dzēris, savādāk to izturēt nebūtu iespējams.
Bet ja pavisam nopietni, tad kāds brīdis pagāja, kamēr sāka rasties priekšstats kas tas ir par ūdeni un ko tur dara, veču daudz, vidējais profesionalitātes un kultūras līmenis stipri pazems, kā jau visos pierīgas ūdeņos tieksme uz čupošanos, pat neatkarīgi no tā kas ķerās, jo lielākā daļa priecājās pat par ķīšiem un zemplaukstas plicīšiem. Pats pārbaudījis dažādus dziļumus un secinājis, ka vai nu nemāku vai nu nezinu kur stāv lielās zivis, devos pie krasta un gar pašu meldru malu uz bļitku sāku lasīt asarīšus. Mēģināju arī ar mormišku, bet tad trāpījās daudz smalko raudiņu un asarīšu, lielāki asarīši bija stipri jāpierunā, bet tā kā noskaņojums vairāk vilka uz staigāšanu, tad izvēlējos bļitku un kā vēlāk izrādījās ne velti, jo asari tai bruka virsū ļoti azartiski, centos makšķerēt vietās , kur nebija dziļāks par pusotru - diviem metriem, rupjāki asari turējās pašās seklākajās vietās. Sākot spēlēt ar bļitku asaris vispirms tikai piebakstīja, bet kad viņu sakaitināja , tad metās virsū bļitkai azartiski, lielākajiem no mutes ārā bija tikai bļitkas karabīne, tā staigājot salasīju nedaudz virs 4 kilogramiem ņemamu asaru un ļoti daudz sprīdīšu palaidu vaļā, lielākie ap 250 gramiem, bet pamatā + - ap 100 gramiem. Rita savukārt izvēlējās mormišku, sākumā viņa sēdēja dziļumā, straumē, kur mēģināja sakacināt kādu vimbu vai breksi, pat barojot tos ar motili, tas viņai arī izdevās, tikai vibiņas nebija lielākas par 300 gr un breksīšus varēja labi paslēpt apsedzot tos ar plaukstu, tomēr uz kopējā fona tas bija super loms, un kad meitene savas mega vimbas laida vaļā, tad veči gandrīz vai leca tām pakaļ. Vēlāk Rita arī pienāca pie krasta un tajos āliņģos kur es biju nogājis ar bļitku mēģināja ķert ar mormišku, ar spēli un piebarošanu viņai izdevās pievilkt pat itin smukus ašukus, bet tā kā piekrastē lieli asaru bari nestāvēja, tad nācās lasīt no āliņģa pa vienam -diviem, finālā arī meitenei bija tik pat daudz ņemamo zivju kā man, priekš pirmās reizes Buļļupē, kā izskatījās pilnīgā necopē, normāli.
Ilgi spriedām ko darīt svētdien, tā kā nekad ņe viens ne otrs nekad vēl mērķtiecīgi nebijām ķēruši salakas, tad nolēmām braukt uz Lielupi pie Baltās kāpas, mums vēl Rīgā piebiedrojās mans darba kolēģis Edgars, piebraucot ap pusdeviņiem pie Lielupes skatam pavērās kolosāls skats, aptuveni pusotru kolometru gara makšķernieku rinda, kas urba , locījās un vicināja rokas, šajā mirklī ļoti nožēloju, ka neuzlādēju fotoaparātam akumulatoru, jo skats nepieredzējušai acij likās iespaidīgs. Tā kā bijām šādai copes pilnīgi nesagatavojušies, tad 'pirmā pusstunda pagāja cīnoties ar kazaragiem , jo mūsu piedāvātajiem motiļiem tie klupa virsū ļoti azartiski, bet kad Edgaram pieķērās pirmā salaka un mēs to draudzīgi sadalījām mazos reizinātājos, tad kaut kas sāka notikties. Tā kā cope nebija pati intensīvākā, tad mani nevaldāmi sāka vilkt uz pretējā krasta pusi, kur gar zāļu malu sēdēja pārdesmit veču, izvēlējos vietu, lai būtu nostāk no večiem un jau pirmajā āliņģī manu bļitku iekāroja simtgramīgs asarītis. Paplašinot meklēšanas rajonu atradu četrus āliņģus kur asarītis izrādīja interesi par bļitku, bet sevišķi azartiski to neēda, tāpēc pārgāju uz mormišku un sāku lasīt pa vienam līdz pieciem asarīšiem ka'trā piegājienā pie āliņģa, pazvanīju arī saviem salakotājiem, lai nāk ķert asarīšus. Lieki piebilst, ka jau pēc pusstundas biju ieskauts ļoti blīvā aplenkumā, pie saviem strādājošajiem āliņģiem, kas aplī viens no otra bija metrus 3 - 4 , saliku kaut kādas savas mantas, lai vismaz tādējādi pasargātu tos no "kovārņu" uzbrukuma. Lai arī bija neliela straumīte, tomēr abi ar Ritu sākām āliņģos laist barotavas ar motili, cenšoties atvērt tās maksimāli tuvu gruntij, tas nostrādāja, asarīši arī plaukstas finierīši, RITAI arī četras ap mēru vimbiņas(amnestija) , turējās mūsu āliņģu tuvumā un ik pa reizei arī pieķērās. Pateicoties manam ne mazajam augumam skaļi noklepoties vajadzēja tikai vienu reizi, kad viens "kovārnis " bija sadomājis izurbt savu āliņģi pa vidu starp manējiem, asarīši nebija lieli, pamatā + - ap 100 gr, tikai daži ar grūtībām pārvarēja 200 gr robežu, bet cope bija interesanta. Pēcpusdienā , kad lielais veču bars, kuri no salaku copes tā pavisam netīšām bija atnākuši pabaidīt asarus, izklīda, arī mēs atcerējāmies, ka sākuma doma bija salaku cope, tāpēc atgriezāmies dziļumā, kur viss sāka notikties, Rita uz divām makšķerēm uzsēja palielas ,spilgtas volframa mormiškas (Pērnavas copei paredzētas) un uz āķa liekot mazus breksīša gabaliņus uzreiz sāka vingrot, no 8 metru dziļuma velkot tīri smukas salakas, mani pārņēma milzīgs slinkums, tāpēc es ērti apsēdos uz kastes, ielaidu āliņģī savu asaru bļikiņu(ap 5 cm garu), kurai uz katra āķa uzspraudu pa nelielam brekša gaļas ar ādu gabaliņam un mirīgi to šupoju, pirmā salaka paņēma ar baigo tesienu pa roku un "proces pošol" vingroju uz nebēdu, salakas manu bļitku ēda gan stāvošu,gan kustinātu, lai arī šo zivju aprakstos parasti tiek uzsvērts, ka tās jāķer pusūdenī, šeit visas copes bija pie grunts, cik pavēroju , arī citi vēči tās vilka no grunts, bet vilka visi. Diemžēl tuvākajā laikā vairs nesanāks aizbraukt uz Lielupi, bet pie pirmās izdevības noteikti to izdarīšu, jo neliek man mieru tie daži monstri , kas manas mīļotās meitenes makšķerītes auklu stiepa un mocīja, Ritai divi tādi jocīgie bija pieķērušies, šoreiz viņi uzvarēja, kā būs nākošreiz redzēsim, arī salaku cope, ja makšķerīti uztaisa smalku , var izvērsties par ļoti interesantu pasākumu, un cepta salaka ir patiesi garšīga.

30. 01. 2006.

| Atpakaļ |

ko darīsim brīvdienās

Pavisam negaidot ir divas brīvas dienas izveidojušās, tāpēc gribās tās veltīt makšķerēšanai svešos ūdeņos, jo visas turpmākās desmit brīvdienas būs mači, Igaunija kaut kā mani šogad nevelk, tāpēc meklēju labas copes vietas tepat Latvijā. Lapoju internetā(krievu valodā) pieejamos materiālus un ar patiesu izbrīnu secināju, ka visu salielītajā Buļļupē man vēl nav bijusi iespēja makšķerēt, tāpēc vismaz vienu no šīm brīvdienām veltīšu tieši tai. Tautas masas mani nekad nav baidījušas, arī mana mīļotā meitene vajadzības gadījumā atsēdinās pat pašu uzmācīgāko kovārni, bet cope tur esot ļoti interesanta, tieši par to arī gribu pārliecināties, pirmdien varēšu atskaitīties un ja būs ko, tad arī parādīt, vēl tikai kartē jāapskatās, kur tas ir un kā tur piebraukt.

27. 01. 2006.

| Atpakaļ |

nu kas i ko

Neuzskatiet mani par pilnīgu idiotu, bet es nesaprotu kāpēc bija jāatceļ mači, pirmkārt jau tīri finansiālu apsvērumu dēļ, caur mani vien dažu komandu veči pasūtīja virs 30 kg motiļu, kur lai viņi tos tagad bāž, jo orientējoties uz Baltezera plici pasūtījumi bija uz nebēdu, otrkārt neba pirmo reizi ārā ir auksts, ir taču ziema un vēl stipri jāskatās, kas ir labāk - 18 ar sauli vai - 10 ar vēju un sniegu. Droši vien tāpēc, lai neviens neteiktu, ka es nezinu ko runāju, mēs ar Ritu , praktiski visa Dobeles komanda un Asaris komandas pārstāvji sestdien bijām uz Baltezera ledus un nenožēlojām nevienu mirkli, zivis ēda visur un visas, krastā mazie asarīši ar klupšanu klupa virsū pat lielai bļitkai, dziļumā savukārt pliči gribēja parādīt cik viņu patiesībā ir daudz, savas muļķības dēļ norāvu ar zivi divas mormiškas(aukla 0,09 mm), makšķerējām trīs ar pus stundas un mūsu ar Ritu kopējais loms svēra 11,5 kg zivju(izpildījām kaimiņienes pasūtījumu), lielākie finierīši bija ap 500 gr, bet pamatā 100-300 gr, pa kādai raudiņai un asarītim arī trāpījās, pietam strādājot ar plikām rokām aukstums sevišķi netraucēja. Pietam pārceļot sacensības uz 4.un 5. martu tiek izjaukts citu sacensību kalendārs, tajā skaitā arī tādu, kas tika jau laicīgi pielāgotas LČ kalendāram, piemēram Dridža ezerā, kur starp lieliskajām balvām ir arī 1000 eiro, ļoti ceru, ka ziema un veselais saprāts ļaus visu sacensībām noritēt visiem pieņemamos laikos. Svētdien abi ar Ritu bijām Burtniekā, ezera ledus nu jau ir aiz pusmetra robežas, tādēļ tauta pārvietojas pamatā ar mašīnām, arī mēs apbraukājām vairākas asaru vietas, līdz atradām rajonu, kur asarīši 1-2 metru dziļumā bija aktīvi un ļāvās pierunāties gan uz bļitku gan uz mormišku, salasījām pa abiem ap 5 kg virssprīža asarīšus, lielākie ap 200 gr, bet gandarījums par labi pavadītu dienu bija milzīgs, ja esi normāli saģērbies, tad - 20 uz ezera nav traucēklis.
Pa nedēļas vidu pabiju Maskavā, pusotru dienu sanāca makšķerēt Ozjornas ūdenskrātuvē, aptuveni 120 km no Maskavas, vienu dienu bija - 30, otru -34, bet asarīši ņēma tīri normāli, tikai kautkādi aktīvisti bija pirms nedēļas nometuši ūdenslīmeni par vismaz diviem metriem. Tur kārtējo reizi pārliecinājos par tās tautas dzīvotspēju un izejas atrašanu vienmēr, labs piemērs ir žurnāla redakcijas auto, tas manā atbraukšanas laikā, t.i. 3 diennaktis, tā arī netika noslāpēts, iznāc no rīta, bet rūcošas mašīnas ipūtējs piesalis pie zemes, jo viss kondensāts un izplūdes gāzes sasalst momentāli, bet makšķernieki , tiesa gan teltīs, uz ledus bija daudz, veselas telšu pilsētiņas un ticat vai nē, zivīm šāds laiks patīk.

23. 01. 2006.

| Atpakaļ |

Par bilžu ievietošanu

Uzklikšķini!Šoreiz lapā ir ievietots tikai bildes izvietošanas piemērs, lai parādītu, kā šajā lapā var ielikt minibildi un, uzklikšķinot, var ieraudzīt normālu attēlu. Pie tam, nenojaucot lapas dizainu un kodējuma kvalitāti. Šis piemērs ir ielikts kā lapas administrātora "ražojums'", tas automātiski dod administrātoram iespēju vienmēr apskatīt to koda daļu, kas ir jāizmanto. Ja izmanto tikai vienu minibildi, kura tiek ielikta kreisajā malā, kodā jāmaina tikai bildes adrese un uzraksts, kā arī minibildes adrese un izmēri.

17. 01. 2006.

| Atpakaļ |

kas un kā

Lapas īpašnieka vēlmes, kas patiesībā ir prātīga doma, ir tādas, ka arī mani raksti un komentāri par sporta tēmu būs atrodami šīs lapas sporta sadaļā, tāpat kā viss, kas saistīts ar inventāru un tā lietošanu būs attiecīgajā sadaļā, šeit būs mani spriedelējumi par praktisko makšķerēšanu un dzīvi. Pats šīs JST ieteiktās izmaiņas uztveru kā pagodinājumu un papildus stimulu savai darbībai.
Šonedēļ no manis komentāru nebūs, jo tūlīt pēc dažām stundām aizbraucu uz Maskavu, jāpabildējas RIbolov Elite žurnāla jaunajam rakstam, bet jūs droši rakstiet kas uz sirds, pirmdien no rīta visiem atbildēšu, tiekamies LČ pirmajā posmā Baltezerā.
p.s. sacensību organizatori jau ceturdien vairs neļaušot trennēties sektoru tuvumā, dzīšot visus nost aiz 20 metru barjeras, es protams šādu rīcību neatbalstu, bet lai jau darbojās, ja tā ir mierīgāk, citādi atkal SALMO sabaros ...................

17. 01. 2006.

| Atpakaļ |

Par Sedas purviem

Diezgan bieži saņemu jautājumus, kas tie ir par purviem , kā tur nokļūt u.t.t., negribu teikt neko sliktu vai labu, nav tur nekāda Klondaika, kur zivis ķer maisiem, daudzi tur paliek pavisam bez loma, jo zivis ir ļoti aktīvi jāmeklē, ļoti daudz jāurbj, tāpēc patreiz, kad ledus biezums jau ir pieklājīgs, tur makšķernieku ir pavisam maz. Pirmais ledus tur ir interesants, jo zivis ir aktīvas un patīkama izmēra, arī visu atklātā ūdens sezonu tur veču ir daudz.
Tā kā neesmu ziemassvētku vecītis, tad neko tuvāk arī neteikšu, katrā gadījumā Lielupē vai Peipusā patreiz ķerās reizes desmit labāk, pietam nosacīti par velti.

11. 01. 2006.

| Atpakaļ |

Sarma un cope, mači Talsos

Sestdienas mači Talsos pierādīja, ka visi mēs esam mirstīgi un jebkuram ir iespēja tikt pie godalgām, ir gan man arī kāds vārds sakāms par zonu lielumu, bet visādi citādi ļoti izdevies, sirsnīgs pasākums, kas daudziem, taiskaitā arī man liks pārdomāt un mainīt savu attieksmi pret dzīvesveidu.........
Svētdien vairāk pastaigājos un visticamāk, ka uzstādīju savu daudzurbšanas rekordu, bet tik un tā diena ir izdevusies, pie reizes ielikšu divas bildes, vienā redzams mans līdaku makšķeres variants darba stāvoklī, otrā daži purva asari, kas priekšroku deva bļitkai.
Sacensībās Talsos piedalījās ap 40 dalībnieku, tie bija visi tie kam makšķerēšanas sports ir tuvs dvēselei, tie kam gribās pilnveidot savu ēsmas pasniegšanas mākslu, ezeriņš bija mazāks, nekā es biju domājis, bet sacensību zivju, t.i. asarīšu un raudiņu tur irādījās daudz. Vai nu organizatori bija gaidījuši mazāku dalībnieku skaitu, vai nu kādu citu apsvērumu dēļ, bet atzīmētais sektors izrādījās stipri par mazu, ja dalībnieks no starta nepaspēja nostāties pie krasta, tad vēlāk to vairs izdarīt nevarēja, tas diezgan krietni ierobežoja zivju meklēšanas iespējas. Visādi citādi viss bija baigi labi, pat 100 gramus pienesa, bet tie kas bija pie stūres(arī es) bija spiesti apdomāt savu rīcību, visi dalībnieki darbojās pa saviem āliņģiem, ja arī kāds kādu "izspieda" no strādājošiem āliņģiem, tad tas notika taktiski pareizi un korekti. Rezultāti pierādīja, ka jebkurš no dalībniekiem var ielauzties laureātu vidū, tā ja pirmais bija Guntis Kārkliņš(SALMO), otrais Eglītis Ainārs, tad trešais bija puisis no NORMARK komandas(atsūtiet viņa vārdu), cilvēks, kas mačos līdz šim ja arī piedalījās, tad pildīhja vairāk statista lomu, tieši to pašu var teikt par 4. un 5. vietas ieguvējiem no Dobeles komandas, veči, kam patīk process un kurus vajag respektēt.
Pats jau sākumā pieļāvu divas lielas kļūdas, kuras , lai kā arī vēlāk centos, man neļāva pakāpties augstāk, iesākumā ieņēmu vietu sektora stūrī un liku uzsvaru uz asarīti, bet kā vēlāk pierādījās šajā krastā ar to nepietika un otra kļūda bija tā, ka sākumā, kad mierīgi varēja "sist " asarīti ar rupjiem rīkiem, es mocījos ar smalkumiem, pietam veiksmīgi saraujot visas sagatavotās makšķeres, tādējādi uz mirkli, kad cope palika švakāka , vairs tā īsti nebija ar ko strādāt, es paliku 6., mana mīļotā meitene, lai apliecinātu, ka mēs viens no otra nekur tālu neejam, palika 7. vietā. Šīs sacensības man liek pārskatīt savu attieksmi pret veselību un dzīvesveidu, jo jau no puslaika mocījos ar muguras sāpēm un citām likstām, pēdējā gada laikā aizvien vairāk laika pavadu pie kompja, svars nāk klāt mērkaķa ātrumā, ja vasaras mačos to nejūt, tad ziemā, kas ir daudz aktīvāka, tas jau sāk traucēt, izvērtējot rodās secinājums, vai nu palikt pie līdzšinējā dzīvesveida un pēc dažiem gadiem sagaidīt garantēto infarktu, vai arī atsākt kaut ko darīt un vēl kādus pārdesmit gadus pamaisīt gaisu aktīvajā sportā, domāju, ka nav jāstāsta kuru variantu izvēlos.
Svētdien atkal bijā purvos, bet laikam to nevajadzēja darīt, lielā sarma kokos liecināja, ka copes nebūs, bet tas gan nenozīmē, ka tāpēc paliksim mājās, pietam ledus ir pietiekoši biezs, lai varētu pa ledu braukt ar mašinu, tas ļauj ātrāk pārbaudīt lielākas platības, bet nekas nelīdzēja, urbu kā negudrs, neskaitīju, bet zinu, ka āliņģu skaits ir stipri virs 200 simtiem, rezultātā pārdesmit asarīši, un dažas līdaku copes uz bļitku, tomēr sajūta tik un tā ir baigi forša, bezvējš, pamatīga sarma.

09. 01. 2006.

| Atpakaļ |

'vēl tikai diena un uz copi!

Ielikšu vienu mazu bildīti, tā sacīt , lai jums dzīve neliekas tik salda un grūtāk sagaidīt brīvdienas, tā ir purva līdaka, gandrīz trīs ar pus kilogramu svarā, bija ļoti garšīga

05. 01. 2006.

| Atpakaļ |

lai mums visiem izdodas................

Ar jauno gadu lapa ir ar jaunu seju, neteikšu, ka esmu sajūsmā, bet pieradīsim un viss būs kārtībā, tāpat kā iepriekšējos gadus, arī šogad turpināšu izteikt savu viedokli par dažādām lietām un notikumiem, tāpēc jau iepriekš gribu teikt tiem kam patīk piekasīties par katru vārdu un domu, kas atšķirās no vispārējā viedokļa, te tiek pausts tikai mans personīgais viedoklis.
Gribu, lai jūs saprastu, ka es vispirms esmu tikai un vienīgi MAKŠĶERNIEKS, ar diagnozi - sportists .
Jau ar 7. janvāri sākās jaunā sacensību sezona, Talsos notiks pirmie šī gada mači , komandā 3 cilvēki, patreiz vēl nav īsti skaidrs vai būs viena tūre lielā sektorā, vai divas tūres mazajos sektoros, bet meistarklase no tautas klases tiks nodalīta noteikti, tuvākai informācijai jābūt Mērsraga lapā. Šajā sakarā ir lūgums tiem kas pazīst šo ezeru, tas esot pašos Talsos, apstāstiet lūdzu trijos vārdos kas un kā.

Kā jau iepriekš minēju, 14. un 15. janvārī Lietuvā notiuks Lietuvas čempionāta 1. posms, lai arī šajos datumos Baltezerā notiks ikgadējais pasākums, tomēr SALMO komanda dosies uz Lietuvu, jo leiī jau sen mūs aicina un sportiskai izaugsmei un rezultātiem daudz vairāk dos piedalīšanās visos čempionātu posmos gan Latvijā gan Lietuvā, sākotnēji interesi izrādīja arī otras SALMO komandas ASARIS puiši, bet jau tagad ir skidrs, ka vismaz viena vakance būs brīva, ja ir interese, rakstiet.

Paši Ziemassvētku un Jaungada brīvdienas pavadījām us Sedas purvu ledus, lomi normāli, diemžēl neizdevās tikt uz Lielajiem asariem, redzēju tos (600-800 gr) tikai veču kastēs, bet mani pilnīgi apmierināja arī standarts 100 -300 gramīgi asari, Rita vienudien pusstundas laikā ar vienu makšķeri tika pie trijām smukām līdakām, lielākā 3,5 kg un dabūja "elektrošoku", t.i. pēc līdakas copes piecirta un dabūja pa rokām tādu tesienu, ka pēc tam padsmit minūtes staigāja ar notirpu;šām rokām, līdakai izdevās atkabināties .
Pirms Ziemassvētkiem redzēju 1,8 kg smagu līdaku, kuru velkot ārā bija sagrābis kaut kas, nabaga līdakai bija nodīrāta praktiski visa fileja, mēģinājām mērīt žokļu platumu tai LIELAJAI , sanāca ap 19 cm.

Šōdien jau ir otrdiena, tas nozīmē, ka vēl tikai trīs dienas un atkal var braukt uz copi.....................

03. 01. 2006.

| Atpakaļ |

Viesgrāmata, sākta 01.01.2006.

Katram ierakstam pamatlapā automātiski veidojas komentāru lapa. Attiecīgi, tieši šī lapa būs tā, kurā var rakstīt kā agrāk viesgrāmatā - jebkuru jautājumu vai ierosinājumu.
Pašreiz internetā vērojami intensīvi spama uzbrukumi dažādām forumu un viesgrāmatu lapām. No šiem uzbrukumiem nevar izvairīties ar pašiem vienkāršākajiem paņēmieniem.
Tas viss traucē normālu lapu eksistenci. Arī šajā lapā veikt visas darbības būs it kā sarežģītāk, taču tas ir tikai pirmais iespaids. Ceru, ka tas viss attaisnosies.

01. 01. 2006.
top