Vainīgo meklējot
Dz. Raibekazs.
11.03.2008.
Šodien ļoti daudz makšķernieku un nemakšķernieku diskutē par zivju resursu samazināšanos mūsu ūdeņos. Tiek meklēti vainīgie.
Starp tiem kas tikai nav bijuši. Lauksaimnieki, rūpnieki ,zvejnieki, tagad
hesisti. Esmu pie Vaidavas upes nodzīvojis jau 58 gadus. Tādēļ es gribu
pastāstīt tikai par šo upi. Domāju, ka to varētu attiecināt arī uz citām
upēm.
Mans sievastēvs Mihails Cvetkovs, lai viņam vieglas smiltis, visu mūžu
tika nostrādājis par melderi. Pēdēja darba vieta bija Rumpānu dzirnavas uz
Vaidavas upes, kuras darbojās līdz 70. gadu beigām. Tika arī man tas gods viņam
palīdzēt šajā darbā. Mana tēva brālēnam Eduardam Ungru Igaunijas pierobežā
piederēja divas dzirnavas, no kurām vienu bija paņēmis rentē. Sarunās ar šiem
cienījamiem vīriem tiku daudz uzzinājis gan par zivju dzīvi un daudzumiem upē,
gan par ūdens spēka nenovērtēšanu mūsdienās.
Pirms deviņiem gadiem tiku atjaunojis Grūbes HES, kur uzstādīta moderna
austriešu caurplūdes turbīna ar dubulto regulēšanu, kas darbojās automātiskā
režīmā un nodrošina konstantu līmeni upē. Ūdens līmeņa svārstības ir nulle. Tāpēc
uzdrošinos apgalvot, ka man ir mazliet saprašana par šīm lietām.
Sākšu ar vēsturi. Pirms kara uz Vaidavas upes ir bijuši 12 turbīnaizsprosti, bet uz pietekām
- 6. Kara laikā daudzi tika nopostītīti. Toreiz ūdens spēku
izmantoja ne tikai miltu malšanai un putraimu ražošanai (tā domā vairums ), bet
arī baļķu zāģēšanai, dēļu apmalošanai, jumta skaidu plēšanai, aitu vilnas
pirmapstrādei un elektrības ražošanai. Pēckara periodā uz Vaidavas upes vairs
darbjās 5 turbīnaizsprosti. Nopostītās Grūbes papes fabrikas vietā tika uzcelts
Grūbes HES. Karvas dzirnavas tika pārbūvētas par HES. Šīs visas turbīnas
darbojās uz ūdens uzkrājuma principa, tāpat kā pirmskara iekārtas. Vaidavas upē
notika regulāra ūdens līmeņa svārstību maiņa. Manā bērnībā ejot uz upi bija
termins “lielais ūdens” un “mazais ūdens”. Dienā ap pl. 10.00 ūdens līmenis pie
Apes palielinājās ~ 30cm , bet ap pl.14.00 sāka kristies. Šīs svārstības radīja
visas turbīnas, kas atradās uz Vaidavs upes. Grūbes HES un Karvas HES darbības
bija saskaņotas ar esošajām dzirnavām, lai efektīgi izmantotu ūdens
caurplūdes spēku.
Esmu redzējis Igaunijā uz nelielas upītes turbīnu, ar kuras spēku ir darbināta
mehāniskā darbnīca. Tās sastāvā ietilpa metālapstrādes virpa, frēze,
urbmašīna, ēze un ģenerators elektrības ražōšanai. Tas viss vēl ir saglabājie
līdz šodienai. Pieejot pie upes, ūdens tajā bija dzidrs un gultne tīra bez dūņu
nogulsnēm. Sākumā likās, ka uz šim smiltīm nav nevienas zivs. Ciešāk pavērojot
varēja ieraudzīt alatas un citas zivis kuras bija pielāgojušās upes gultnei. No
zivju sastāva upē bija sapali, baltais sapals, vīķu bari, ko vietējie sauca par
plidām, alatas , foreles, līdakas , asari, raudas, upes grunduļu bari,
vēdzeles, nēģi.
Zinu cilvēku, kurš reiz tika noķēris pat zuti. Pavasaros upe izgāja no krastiem
un pārpludināja apkārtējās pļavas. Ūdens straume plūda taisni pāri pļavām
šķērsojot upes gultni veidojot „ūdens kūleni”, kas iznesa visas dūņas pļavās,
kur tās savukārt aizķeroties aiz zāļu stiebriem nosēdās. Mazajās pietekās tika
noķertas vēdzeles, foreles, līdakas, asari. Rudeņos tur bija novērojamas foreļu
berzes. Ķerot ēsmas zivtiņas mazajās upītēs, vai meliorētajos grāvjos starp
mailītēm bieži gadījās ievērot pa mazai forelītei. Var secināt to, ka mazajiem
forelēniem patika šie strautiņi. Tajos bija pietiekoša barības bāze un nebija
ienaidnieku - plēsīgo zivju, ja strauts palika par šauru, tās meklēja lielākus
ūdeņus. Neatceros, ka kādā no mazajām Vaidavas pietekām es nebūtu noķēris
krietnu foreli. Par zivju trūkumu žēloties nevarēja.
70. gadu vidū esošo turbīnaizsprostu darbība tika pārtraukta. Vienīgais
aizsprosts, kur ūdens ir bijis līdz mūsdienām, ir Jaunrozes dzirnavas (Vastse
Roosa) Igaunijā. Būtībā upe bija brīva no azsprostiem. Šobrīd no iepriekš
minētas zivju bagātības nekas nav palicis. Izņemot kādu mazu foreli, alatu,
līdaku, asari vai raudu. Pilnīgi pazuduši sapali, vēdzeles, grunduļi, „plidas”.
Nav arī turbīnaizsprostu. Pirms 9 gadiem atjaunotais Grūbes HES aizsprosts
atrodas uz dabīga ūdenskrituma ar krituma starpibu 4,30m. Šeit zivju migrācija
uz augšu nav notikusi simtiem gadu. Pēc manas informācijas 1910. gadā šet jau
darbojās Grūbes papes fabrika ar kokzāģetavu, bet pirms tam ir bijušas
dzirnavas.
Kur palikuša zivis un kāpēc viņu nav?
Ja salīdzina makšķernieku ar mednieku, tad kopība ir tā , ka abi ir gumijas zābakos, tikai domāšanā pilnīgi citāda.
Vai jūs esat redzējuši medniekus kuri apzināti iznīcina vaislas materiālu? Mednieks cūku medī no tievā gala. Viņš medī sivēnus, taču saudzē sivēnmāti. Nomedī to mežakuili, kurš vairs nespēj un to kurš vēl neprot.
Toties makšķernieki mērķtiecīgi iznīcina vaislas materiālu. Jo lielāku zivi
noķēris, jo lielāks gods un pat tiek saņemta sarūpētā balva. Es teiktu tā - jo
lielāku zivi noķēris un paturējis, jo mazāk prāta, arī tiem kuri to cildina un
atbalsta. Ir izjaukts dabīgais līdzsvars. Nav kam vairs sevi atražot.
Mums ir daudz makšķernieku organizāciju , kuras piedalās pie likumu
izstrādes , bet par vaislas materiālu aizsardzību nav padomājuši.
Nu kaut vai piemēra pēc, palūkojieties tepat netālu mūsu ziemeļu kaimiņu
zviedru virzienā. Viņu zemē, vietās kurās organizēta licencētā foreļu un alatu
makšķerēšana stingri jo stingri noteikts, ka lomā nedrīkst paturēt garāku zivi
par 40 cm. Lomā paturamo zivju skaits arī tiek ierobežots, atkarībā no ūdeņu
spējas. Ir pat vietas kur lomā atļauts paturēt tikai vienu vai trīs zivis. Gan
Zviedrijā , Somijā un Norvēģijā ķeršanas rīku izvēle nav vienīgi paša ķērāja
ziņā. Tur strikti noteikts, kuros ūdeņu posmos var ķert vienīgi ar mākslīgo
mušiņu un kuros ar spiningu vai arī izmantot āķi ar vai bez atskabargas.
Individuālā pieeja veicina nārstojošo zivju skaita palielināšanos un
atražošanu, uzlabo genofondu.
Vērojot foreļu nārstu agrāk, berze bija 2,0 -2,5 metru gara un tur „sēdēja”
kilogramnieces un lielākas . Tagad berze 0,5-1,0m un tur sēž divas vai trīs
foreles svarā līdz 0,3 kg. Parēķināsim, cik viņas spēj iedot ikru un cik
izdzīvo. Varbūt 5, varbūt 10 zivis? Ģenētiski maziem vecākiem dzimst mazi bērni.
Daudzi saka, ka bebri ir labie. Tie taisa aizsprostus un regulē
ūdenslīmeni. Pavērosim, kur un kā to lietu viņi dara. Pirmkārt, viņi izvēlas
mazās upītes. Dambi ceļ bedru galos, izmantojot slīpumu no dziļuma uz seklumu.
Šajā zonā zivis barojās un arī nārsto. Paceļot ūdens līmeni un apludinot
platības barības meklējumos regulāri tek gāzti koki. Tas viss nonāk ūdeni.
Notiek koksnes sadalīšanas process. Izdalās kaitīgas gāzes. Sausajās vasarās
viss smird. Ir iznīcinātas zivju uzturēšanās un nārsta vietas. Kad konkrētajā
vietā bebriem vairs nav ko grauzt, tie pārceļas uz jaunu vietu, kur sākās
viss no jauna, bet aiz muguras paliek dubļu vannas un simtiem kubikmetru
trūdošu koku.
Ko darīt ?
1.Vajadzētu ar likumu noteikt katrai zivju sugai kādu izmēru zivis derīgas
vaislai un azliegt to paturēšanu lomā. Piemēram: foreles virs 35cm nedrīkst
paturēt.
2.Ierobežot un stingri kontrolēt dažādu tīklu brīvu tirdzniecību.
3.Izvirzīt obligātu prasību, lai turbīnaizsprosti strādātu automātiskā ūdens
caurplūdes režīmā, tad tas nav iemesls zivju resursu samazināšanai.
4.Atsevišķās vietās veikt stingrus bebru izplatību ierobežojošus pasākumus,
zinātniski regulējot to skaitu.
Makšķernieku kluba ,,Salmo” biedrs Dzintars Raibekazs